Baltā cepurīte

Jana Veinberga

Maniem mīļajiem debesīs…

 

Mēs runājam par grāmatām, kuras lasu. Ir tik grūti atrast sarunas tēmu, ja vienam zem kājām deg ikdienas steiga, bet otram jāvada savas dienas gultā no brokastīm, kuras īsti nevari apsēst, līdz bezmiega naktij, no viena baltā vai zilā uzsvārcī tērptas personas apciemojuma, līdz nākamajam.

Grāmatas ir mierinoša, patīkama tēma, jo mammai vienmēr paticis lasīt un man lasīšana palīdz tikt pāri melnākajiem izmisuma bezdibeņiem. Tieši mamma man iemācīja lasīt romantiskos – mīlestības – romānus. Tie aizved tevi citā pasaulē ar varoņiem, kuri mīl un cieš, meklē ceļu viens pie otra un, protams, pēdējās lappusēs to arī atrod. Dzīvojot dzīvi, mēs nekad nezinām, kad un kādas būs beigas. Romantiskais romāns par spīti visiem sižeta līkločiem vienmēr aizvedīs pie laimīgām beigām. Tā ir droša vide pret apkārtnes sāpēm, spēku izsīkumu un nebeidzamo skrējienu.

Tagad izlasīt jaunu grāmatu ir mans pienākums. Lai varētu pastāstīt mammai. Kuļot dārzeņu putriņu ar vistas gaļu – tikai tādu viņa var ieēst – es domāju par to, kā interesantāk atstāstīt grāmatas sižetu. Par to skaisto, valdonīgo romāna vīrieti, kura skarbumu radījusi ievainota sirds. Zem viņa raupjās ārienes ir dziļi apslēpts maigums, kas sievietei jāpamodina. Un sieviete vienmēr ir atšķirīga no pārējām. Tieši tādēļ viņš viņu iemīl.

Joprojām jūtos vainīga, ka mūsu sarunas nebija ilgākas. Varēju taču paņemt to grāmatu līdzi uz slimnīcu un palasīt priekšā, varēju atrast citus sarunu tematus. Bet ikdienas praktiskās lietas mums vienmēr šķiet svarīgākas un nezin kāpēc nekad netrūkst milzums obligāti darāmā, kas gatavs tevi saraut gabalos ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski.

– Man tev ir dāvana, – viņa saka kārtējā apmeklējuma laikā. Un izvelk no slimnīcas skapīša paciņu.

– Kur tu to ņēmi? – Brīnos.

– Te laiku pa laikam ienāk tirgotāji. Paskaties, ārā ziema, tev noderēs.

– Kretīni! Izmanto slimu cilvēku vājumu. Nemaz nezināju, ka tev līdzi ir nauda. – Pirmās emocijas ir nevis prieks par dāvanu, bet dusmas.

– Nebija jau dārgi, tikai desmit eiro.

Naudu laikam kāds no radiem ciemojoties atstājis. Lai būtu ko iedot māsiņai vai sanitārei labākas aprūpes vārdā. Cik nav dzirdēts, ka bez “piešprices” viņas tev virsū neskatās. Šajā slimnīcā gan visas māsiņas līdz šim ir bijušas jaukas un iejūtīgas.

Paciņā ir balta adīta šalle un balta ziemas cepure.

– Šalle gan paplāna, bet cepure ļoti silta, dubulti saadīta. – Mamma, iespējams, pārstāsta tirgotājas argumentus vai, manu dusmu rosināta, taisnojas par spējo pirkumu.

– Jauki! – Paņemu paciņu un taisos prom. Drīz meita būs mājās no skolas, jāpieskata, lai izmācās un paēd vakariņas.

– Tu neuzmērīsi? Gribu redzēt, kā tev izskatās. – Mammas balsī skan vilšanās. – Re, kur spogulis.

Nopūšos un vēlreiz attaisu paciņu. Paklausīgi aplieku šalli, uzmaucu galvā cepuri, nostājos pie spoguļa un izspiežu no sevis vārgu smaidu.

– Nu kā?

– Tiešām silta, paldies!

Aši norauju dāvanu un sabāžu atpakaļ maisiņā. Lejā slimnīcas garderobē gozējas mans mētelis un hūte. Ciest nevaru adītas cepures! Noskūpstu grumbaino vaigu un atgriežos savā nebeidzamajā steigā.

Pirms nākamā slimnīcas apmeklējuma atceros dāvanu – viņa droši vien gribēs zināt, kā man iet ar tās valkāšanu. Atstāju hūti garderobē, izņemu no maisiņa balto cepuri un, uzmaukusi galvā, dodos uz palātu. Varbūt mammai neienāks prātā, ka es pa telpām ar cepuri nekad nestaigāju.

– Redzi, ka noder, ārā mīnus piecpadsmit, šorīt māsiņa atnāca galīgi nosalusi, – viņa priecājas.

– Ļoti laba. – Piespiežu plaukstas ausīm, kas tagad zem biezā adījuma beidzot sasilušas. Hūte nav īsti piemērota galvassega tādiem mīnusiem, bet manu nepatiku pret adījumiem tas nemazina.

Tikai daudz, daudz vēlāk saprotu šī, kā man toreiz šķita, bezjēdzīgā pirkuma jēgu. Mamma gribēja man kaut ko atstāt par piemiņu. Kā pēdējo sveicienu dzimšanas dienā, kuru viņa tā arī nesagaidīja.

 

Savus vecākus visbiežāk atceros tieši caur dāvanām. Liekot saldējumu puķainos saldēdiena trauciņos, zinu, ka tā ir sālsmaizes dāvana, man sākot patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī. Tagad esmu atgriezusies bērnības mājā, tomēr šad tad jādomā, cik daudz vecāki palīdzēja, lai es toreiz varētu iegūt pati savu mītni.

Dažreiz, kārtējo reizi tīrot māju no krāmiem, kas gribot negribot sakrājas, ilgi dzīvojot vienā vietā, prātā nāk visas tās dīvainās 8. marta dāvanas, ko tēvs atnesa mammai, pēdējā vakarā pirms zīmīgās dienas aizskriedams uz tuvējo veikalu. Ne sevišķi jauki smaržojošs odekolons kuģa formā, šampūns krāsotiem matiem, lai gan mamma matus nekrāsoja… Tēvam dāvanu pirkšana nekad nepadevās, mamma šajā ziņā bija daudz praktiskāka. Tagad droši vien grūti atsaukt atmiņā vai iztēloties laiku, kad veikalu plaukti stāvēja tukši. Šobrīd pirms Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienām apmulsis stāvi veikalā un nesaproti, ko darīt, jo gaviļniekam jau viss ir un neko īsti nevajag. Padomju laikos bez blatiem neko skaistu nopirkt nevarēja, bet es zinu, ka arī tajās mazajās vai muļķīgajās dāvanās slēpās liela mīlestība. Pārpilnībā lietas ātri zaudē vērtību, toties tās marmelādes, kuras tētis papīra tūtā iepakotas reiz atnesa mājās pēc garas darbadienas, vēl joprojām jūtu uz mēles.

Un ne jau tikai paciņā ar rozā banti slēpjas dāvanas būtība. Man jādomā arī par pretīgo margarīna garšu uz ķieģelīša šķēlēm, ko tētis agrajos rītos atstāja uz šķīvja. Lai es neietu uz skolu tukšā dūšā. Tas bija visdziļākās sociālisma bedres laiks, bez normālas maizes, bez sviesta un desas. Pēc gada ar trūcīgo margarīnu tētis no biroja darba atgriezās smagajā šofera profesijā – viņa vadītie autobusi devās uz Igauniju, kur bija nopērkams gan sviests, gan desa. Arī tā bija tēta dāvana ģimenei. Un manas bērnības daudzie laivu braucieni, un ģimenes autoceļojumi ar telšu un ugunskuru romantiku, un vasaras vakari pie miglā kūpoša ezera…

 

Man nepiestāv cepures, un tā baltā, kas piespiež matus pie galvas, sagandējot frizūru – vēl jo mazāk. Tomēr tā ir silta un ļoti noderīga aukstās ziemas dienās. Mammu, es joprojām to valkāju.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s