Referenduma sakarā gribu atgriezties pie senākas tēmas, par kuru gribēju runāt jau prezidenta vēlēšanu dienā, bet nepaspēju noķert šo aktualitāti pietiekami operatīvi. Tā kā visu prātos šodien atkal ir politika, varu pie tās atgriezties.
Tā ir tēma par cilvēkiem kā akmeņiem svešā logā. Lai būtu pilnīgi godīga, atzīšos, ka šis teiciens nepieder man, bet kādam no latviešu dzejniekiem. Diemžēl neatceros, kuram.
Ko nozīmē akmens svešā logā? Tas notiek, kad mēs kādu izmantojam saviem mērķiem. Vienkāršākais piemērs no sadzīves — meitene sāk satikties ar puisi, lai ieriebtu iepriekšējam draugam, vai puisis apprec slaidu blondīni, lai aizmirstu iepriekšējo sāpīgo draudzību, kas izjukusi sīkumu dēļ. Un lūk, šis labais puisis un blondīne kļūst par akmeņiem svešā logā. Tas diemžēl bieži veido tālāku traģēdiju, jo apprecētais var nezināt, bet noteikti jūt, ka tās nav patiesas jūtas, un tas, kurš apprecēja, lai ieriebtu vai aizmirstu, neieriebj un neaizmirst, bet sabojā savu un otra dzīvi.
Tomēr apbrīnojamā kārtā daudzi cilvēki ar prieku izvēlas šo akmeņa lomu. Vai nu domā: mēs būsim tie īstie, kas tiešām liks aizmirst bijušo. Vai arī piedāvājums ir pārāk vilinošs, lai to nepieņemtu. Piedāvājums ar naudu un varu. Kā Latvijas prezidentu gadījumā. Sākumā uzskatīju, ka tikai Bērziņš tāds ir, bet tad, pārdomājot, atklāju, ka tādi bijuši visi prezidenti vismaz atjaunotajā neatkarībā.
Bet pēdējie divi ir zīmīgi. Zatlers kļuva par akmeni, ar kuru svaidījās Tautas partija. Atceros, cik grūti viņam gāja pēc ievēlēšanas, viņu izsvilpa. Un tagad Bērziņš — akmens svešā logā, ar ko Zemnieki ierieba Vienotībai un visi, kas balsoja pret Zatleru ierieba viņam par atlaišanu. Un televīzijas kameras rāda kā jaunievēlētais Valsts prezidents, pievērsiet uzmanību šiem vārdiem — Latvijas Valsts prezidents — iznāk no Saeimas ēkas un tauta viņu lamā! Vai tikai man tā šķiet Latvijā notiekošā ņirdzīgā melnā humora apogeja? Tauta izlamā tikko ievēlēto savu prezidentu! Un ne jau tāpēc, ka viņš būtu slikts cilvēks vai nepiemērots prezidenta amatam (to diemžēl mēs uzzināsim tikai pēc laika). Tāpēc, ka viņš ir akmens svešā (arī tautas) logā! Iespītējums ne jau tikai Zatleram vai Vienotībai, bet tautai. Jo tauta viņu negribēja. Tauta gribēja Zatleru. (Dīvaini arī pašam Zatleram. Kad tauta viņu negribēja, viņu ievēlēja, kad gribēja — neievēlēja.)
Man ir žēl šī cilvēka. No vienas puses viņš to nav pelnījis, jo neko sliktu jau nav darījis. Bet no otras puses, ir gan pelnījis. Viņš ir piekritis būt par akmeni svešajā logā! Turklāt pats to zinādams. Un kā dēļ? Ne jau Latvijas vai tautas dēļ, jo mēs viņu negribējām. Tātad kādēļ? Acīmredzot, varas dēļ. Piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties. Un velti te pļāpāt par to, ka ja būs labs prezidents, tautas sapratīs, pieņems un tai būs labāk. Tas ir augstākā līmeņa cinisms — pateikt, ka mēs zinām labāk nekā tauta. Vai — gan jau tauta pieradīs. Tā ir tā pati izturēšanās pret tautu kā pret kvaukšķiem. Gan jau pāries un nomierināsies. Viņi jau nesaprot, ko dara.
Tikai ļoti lepns cilvēks ar augstiem ētiskiem standartiem var turēties pretim šādam varas vilinājumam. Cik daudzi no mums to spētu? Nezinu. Tas varētu būt iemesls, kāpēc Īvāns atteicās iet Zatlera partijā. Lai viņa vārds netiktu izmantots uzvarai vēlēšanās. Jo viņš zina, cik grūti ir vienam cilvēkam ietekmēt politisko procesu. Varam slavēt, cik gribam, Antiņu par gribas spēku. Viņš bez zelta zirga un Baltā tēva palīdzības kalnā nebūtu uzjājis. Un ja runā par Latviju un politiku, tad vajag gana daudz tādu antiņu, lai mūsu valsti pamodinātu. Latvijas pilsoņu vairākumu. Bet kāpēc gan man ir skumjas aizdomas, ka liela daļa no mums pieder pie tiem, kas pieņemtu vilinošus kraukļu piedāvājumus un atstātu Saulcerīti guļam ar domu, ka gan jau nāks kāds cits, dumjāks (lielāks Antiņš) par mani.
Tomēr es aicinu apdomāties un uzmanīties no kļūšanas par akmeni svešā logā. Jo akmens tiek vainots par loga izsišanu un parasti pēc padarītā izsviests mēslainē.
Jana Veinberga, 24.07.2011.
Jana Veinberga 