Žurnālistes un rakstnieces Džeinas Korijas (Jane Corry) otrais romāns “Asinsmāsas” (Blood Sisters) ar lielu spēku ievelk lasītāju cilvēcisko kaislību pasaulē, vienlaikus liekot ar neatslābstošu interesi sekot līdzi sižetam un ik pēc brīža sev jautāt – un kā rīkotos tu? Šis ir ne tik bieži sastopamais gadījums, kad lasītājs jūt līdzi katram no grāmatas varoņiem. Tik precīzi, tik ticami, tik psiholoģiski dziļi rakstniece ir attēlojusi varoņu domas, izjūtas, rīcības motivāciju. Lai gan autore prot meistarīgi raisīt simpātijas pret romāna galveno varoni Alisonu un antipātijas pret dažiem citiem tēliem, tomēr te nav labo un slikto. Katram no varoņiem ir savi grēki un iemesli, kādēļ viņi grēko, un pat tas, kurš pirms pāris lapām šķita pēdējais nelietis, izrādās, spēj ļoti stipri mīlēt.
Būsim māsas
No savas rakstnieces pieredzes varu teikt, ka ne vienmēr ir viegli atrast labu literārā darba nosaukumu. Dž. Korijai tas izdevies ļoti veiksmīgi. Nosaukums “Asinsmāsas” atsaucas uz pazīstamu bērnu paradumu, iegriežot sev pirkstā un sajaucot asinis ar drauga asinīm, noslēgt asinsbrālību ar draugu. Šai “brālībai” vai “māsībai” tad būtu jābūt stiprākai par jebkurām citām saitēm, arī saitēm starp īstajām māsām un brāļiem. Tomēr ar jēdzienu “asinsmāsas” romānā saistās vēl vismaz trīs citas nozīmes. Viena no tām ved uz traģisko pagātnes notikumu – autoavāriju, kas it kā ir visu romānā lasāmo notikumu sākums, bet palūkojoties dziļāk – autoavārija ir tikai rezultāts romāna varoņu cilvēcisko attiecību samežģījumiem, kas aizsāk citus notikumus un cilvēcisko attiecību samežģījumus vairāk nekā desmit gadu garumā.
Rituālo “māsību” Dž. Korija pretstata reālajām asinssaitēm, liekot lasītājam prātot par jautājumu, vai radniecība ir spēcīgāka par draudzību; ko ir grūtāk saraut – ar asinīm apstiprināto “māsību” vai ģimenes saites; kura ir īsta / īstā māsa – radniecīgā vai iegūtā?
Mana vaina, mana vislielākā vaina
“Asinsmāsas” skar vairākas tēmas, kas cilvēces vēsturē raisījušas ne tikai attiecību peripetijas, bet arī slepkavības un pat karus. Viena no tām ir vainas sajūta. Vainas sajūta par reālu rīcību, kas izraisa tūlītējas sekas, vainas sajūta par rīcību, kas aizsāk ķēdes reakciju, kuras galā ir nāve. Alisonai ir daudz spēcīgu iemeslu, par ko justies vainīgai, tomēr viens notikums ir pāri visam. Tādēļ viņa neļauj sev dzīvot. “Kā gan pasaule varēja turpināt pastāvēt, ja bija noticis kaut kas tik šaušalīgs.”
Tēmu lokā, protams, ir arī skaudība un greizsirdība, kuras mudina varoņus uz rīcību, kas noved pie bēdīgām sekām. Dž. Korija neiztiek arī bez nodevības. Tā šoreiz ir īpaši sāpīga, tāda, kas nogāž gar zemi un pēc tam ir ļoti grūti piecelties.
Gaidīsim nākamos
Dž. Korijas talants, ņemot talkā detektīvintrigu, runāt par brāzmojošām vētrām, kas ik dienas neredzami noris cilvēka domās un psihē, noteikti liks man izlasīt arī viņas pirmo un latviski jau izdoto romānu “Mana vīra sieva” un ar nepacietību gaidīt autores nākamā romāna “The Dead Ex” iznākšanu (plānots 2018.gada augustā).
Jana Veinberga
Jana Veinberga 