“Manuprāt, cilvēki, kuri nonāk mums blakus, nereti ir spilgtākie mūsu dzīves piedzīvojumi. Atliek tikai viņus uzlūkot ciešāk… Un ilgāk… Pavērot.”
Viens no maniem hobijiem ir atklāt un izpētīt cilvēkus. Dažreiz tas notiek pilnīgi nejauši. Parasti atļauju neprasu 
Šoreiz manu uzmanību saistīja rakstniece Jana Veinberga. Facebook mēs esam draugos jau kādu laiku, bet komunikācija eksistēja vairāk ka formāla saskarsme – kā jau vienas profesijas pārstāvjiem – rakstniekiem. Patiesībā tas bija viens citāts, kas lika apstāties un ieskatīties šajā cilvēkā uzmanīgi… Papētīt personu, kas “ir aiz grāmatas lapām”, pašu stāstītāju… Lūk, šis: “Viņi nepiedeva man to, ka esmu dzīvs cilvēks, vienlaikus neuzticīgi gaidot, ka kuru katru brīdi viņus piekrāpšu. Tādos brīžos izrādās, ka cilvēks, kurš pirms tam šķitis labākais draugs, īstenībā ir nepazīstams svešinieks.” Tas ir citāts no Jana Veinberga grāmatas “Svešais draugs”. No romantiskā detektīva, kā Jana pati dēvē savu grāmatu… Viņa, tāpat kā romāna varone Lauma, lasījusi lekcijas augstskolā un pat vadījusi ētikas seminārus par līdzīgām tēmām. Superīgi, ja grāmatā ir autobiogrāfiskas lietas, vai ne? Sevišķi sirdi silda, kad saproti grāmatā – augstskolas pasniedzējai arvien vairāk iepatīkas slepkavības izmeklēšana…
Maija Pohodņeva, 16.09.2018.
Jana Veinberga 