About Jana Veinberga

Radu un jaucu dzīves salātus. Kā nu kuro reizi sanāk. Bet galvenais ir radīšanas process!

Divi Ingunas Dimantes romāni augustam

Atvaļinājumā es parasti izlasu daudz grāmatu. Arī šovasar. Kamēr vēl augusts, ir tik patīkami siltajā pēcpusdienas gaisā apsēsties šūpuļkrēslā un iegrimt rakstnieka radītajā pasaulē. Iesaku tādam atpūtas brīdim divas Ingunas Dimantes samērā nesen apgādā Zvaigzne ABC iznākušās grāmatas.

Komjaunietes pūra nauda

Romānu “Komjaunietes pūra nauda” izlasīju, kad bija vēl pavisam svaigs. To var pieskaitīt žanram – romāni par sievietes dzīvi un mīlestību, un, lai gan parasti mani šis žanrs atstāj vienaldzīgu vai kaitina, Ingunas grāmata patīkami pārsteidza. Protams, atbilstoši žanram galvenās varones Māras dzīvē netrūkst sāpīgu brīžu, tomēr viņa nestieg bēdās, nešausta sevi un pasauli, nemeklē vainīgos, bet neatlaidīgi un pati virza savu dzīvi uz priekšu.

Grāmatā ir daudzām sievietēm tuvas un atpazīstamas situācijas – mīlestība, sekss (kurš, izrādās, pastāv arī padomju laikos), dzīvošana kopā ar vīra vecākiem, studijas līdztekus darbam un bērnu audzināšanai, nepieciešamība pārliecināt apkārtējos par augstākās izglītības nozīmi, vīra neuzticība, laulības krīze, domas par šķiršanos, pat tikšanās ar “čekas” vīriem. Tas viss vienā teikumā aprakstīts izklausās gana drūmi, tādēļ lielākais prieks, ka tekstā nav melnas bezcerības, tieši otrādi – brīžiem uzdzirkstī gaišs humors. Grāmatu ir viegli lasīt, bet vienlaikus autore uzdod pārdomu vērtus jautājumus, uz kuriem katrai no mums jārod savas atbildes. Tā ir vienkārši dzīve, kuru ik dienu dzīvojam. Ar saviem priekiem, bēdām un laimes brīžiem.

Skaistuma impērija

Detektīvu cienītājiem, kuri vēlas atkal tikties ar spridzīgi seksīgo Megiju (kriminālromānā “Nāve Kraukļu ciemā” viņa bija prokurore, tagad – kļuvusi par izmeklētāju), jāizlasa jaunākais Ingunas darbs – “Skaistuma impērija”. Man prieks, ka Inguna neseko daudzu seriālu scenāristu paraugam, kur nežēlīgi tiek izjaukti laimīgi pāri, lai tikai varoņi atkal būtu vientuļi un “dabūjami”. Megija joprojām ir kopā ar advokātu Arni Celmu, un attiecībās starp viņiem koši sprēgā jūtu ķīmijas dzirksteles. Ar ķīmiju – kosmētikas ķīmiju – saistīta arī pati detektīvmīkla, kura lasītājam jācenšas uzminēt pirms izmeklētājas Megijas.

Teksta poētika, stāsts vai sižets

Varētu šķist, ka es kā liela žanru literatūras fane, paņemot rokās grāmatu, to vien meklēju kā raitu sižetu, kas ierauj lasītāju aizrautības akacī, liekot šķirt lapu pēc lapas un aizmirst par naktsmieru līdz pēdējā vāka aizvēršanai. Tomēr tā nav gluži taisnība.

Protams, man neapšaubāmi patīk rakstnieki, kas meistarīgi aizved prom no ikdienas realitātes, ievelkot savā realitātē. Jo – lai cik vieglprātīga un nenozīmīga dažiem šķistu žanru literatūra, labu “lappušu šķīrēju” (burtisks tulkojums no angļu page-turner) uzrakstīt nav viegli un ne katram rakstošajam tas padodas.

Bet ir vēl citi rakstnieki, kurus mīlu tikpat ļoti. Tie ir rakstnieki, kuru teksta poētika ir tik fascinējoša, ka man ir vienalga, par ko ir grāmata, esmu gatava to lasīt tikai teksta dēļ vien. Pieļauju, ka katram ir savi rakstnieki, ar kuru tekstiem mēs šādi saslēdzamies. To pierāda kaut vai dedzīgās diskusijas FB grupā “Izcilas grāmatas”. Kas vienam šķiet izcila, otram – nemaz. Un daudzreiz var just, ka lasītājam vienkārši ar attiecīgo tekstu nav izveidojusies “ķīmija”.

Manējie rakstnieki, kuru darbus esmu gatava lasīt teksta dēļ ir Alesandro Bariko, Maikls Kaningems un arī pēdējā laika zvaigzne – Kristofs Onodibio. Katram no šiem autoriem ir darbi, kuru stāsts man ir pilnīgi svešs, bet baudu to tieši teksta poētikas dēļ.

Latviešu rakstniekiem poētika vienmēr bijusi stiprā puse, iespējams, tieši tādēļ vairāki no viņiem rakstījuši (raksta) gan prozu, gan dzeju vai no dzejas pārslēgušies uz prozu un otrādi. Tomēr mans pēdējā laika prieks latviešu literatūrā ir teksta poētikas skaistumam līdzās stāvoši spēcīgi, emocionāli iedarbīgi stāsti. Tādi stāsti ir radīti, piemēram, romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Varbūt vajadzība attīrīt no sevis vēlmi būt supermoderniem vai oriģināliem un doma par to, ka jāpasniedz Latvijas vēsture bez raudāšanas un vaidēšanas, ir spēcinājusi stāstu radīšanu latviešu literatūrā? Ja katrs Noras Ikstenas un Ingas Ābeles darbs mani līdz šim iepriecinājis ar apskaužamu teksta poētiku, sērijas darbos vienkāršie, iedarbīgie stāsti satriec, liek ilgi tos atcerēties un kavēties pie tiem pārdomās.

Savukārt, kritikas ne pārāk atzinīgi vērtēto Paula Bankovska romānu “18” ar prieku lasīju tieši teksta poētikas dēļ. Diemžēl šis laikam ir arī īstais brīdis, lai pateiktu, ka Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance” teksta poētikas un emocionāli spēcīgā stāsta dēļ joprojām nepārspēta atrodas manā grāmatu topa virsotnē. RIP, Paul!

Galvas zvēri un debesu atspulgi ūdenī

Pirms diezgan daudziem gadiem es kādam draugam uz jautājumu: “Kā tev iet?” atbildēju “Man trūkst dvēseles laika”. Toreiz strādāju atbildīgu darbu, kur katra diena nesa jaunus izaicinājumus, mājās bija mazs bērns, un, ja fizisko laiku atpūtai vēl varētu atrast, tad pa galvu atslodzes brīžos tik un tā jaucās vai nu darbs vai ģimenes lietas. Tātad rakstniecībai nebija ne iekšējā, ne ārējā laika, bet neapzinātā nepieciešamība to darīt sūrstēja kā pirkstā iedurta skabarga, kas pamazām piepampst un sāp arvien negantāk.

Tieši tādēļ gan apzināti, gan neapzināti turpmākos darba meklējumu līkločos allaž centos atrast to ienākumus dodošo nodarbošanos, kas atstātu ikdienas steigā dvēseles laika sprīdi. To, kurā iznēsāt stāstu vai romāna ieceri. Jo izbrīvēt brīvu brīdi, lai apsēstos un uzrakstītu, ir vieglāk, nekā atrast iekšējās minūtes, lai ieraudzītu debesu atspulgu kanāla ūdenī, savdabīgus mākoņu rakstus vai interesantu svešinieku, kas šķērso ielu, tava radošā būtība ievēroto pārdomātu un pārstrādātu daiļliteratūrā vai bloga rakstā.

Apkārtējie, iztaujājot par manu rakstnieces darbību, bieži uzdod jautājumu – kā tu tā vari: strādāt pilna laika darbu un vienlaikus rakstīt romānus un stāstus. Kur tu atrodi laiku? Tad atbildu, ka laiku rakstīt var atrast vienmēr, svarīgi, lai var atrast laiku domāt, pārdomāt, apcerēt, jā, arī skumt, grimt sentimentā un atkal līst no tā ārā. Tas ir laiks, kuru apkārtējie bieži novērtē kā neko nedarīšanu. Piemēram, svētdienā noteikti ir paveicams tūkstotis sadzīvisku lietu, ko darba nedēļā nevar paspēt, bet es vienkārši sēžu ar kafijas krūzi rokā un skatos kā laukā vējš loka koku galotnes. Un ir tik labi, ja esmu spējusi sevi atturēt no putekļu sūcēja darbināšanas un šīs kafijas pauzes laikā nemokos iekšējos pašpārmetumos par lieki tērētu laiku.

Gadās, ka darbā un mājās darāmo darbu daudzums un steidzamība sagāžas pār tevi ūdenskritumam līdzīgā straumē un stress par šīs steidzamības neiespēšanu neļauj tev iznirt virspusē un kārtīgi ievilkt elpu. Tad apkārtējie pamana tavu sagurumu un saka: “Atpūties! Paņem pauzi!” Jā, dažkārt pietiek, ja to pauzi paņem fiziski, kārtīgi izgulies, sēdi mājās un noskaties kāda seriāla visas sezonas. Droši vien ne tikai radošajiem cilvēkiem, bet pirmām kārtām tieši viņiem ar to nepietiks, jo atpūta nebūs iedevusi dvēseles laiku. Daudzi to apzinās, tādēļ tik populāras ir apzinātības prakses, meditācijas un klusuma retrīti, kuros noteikti svarīgs ir ne tikai ārējais, bet arī iekšējais klusums. Domāju – tas ir tas pats, ko es saucu par dvēseles laiku.

Tie, kas retāk vai biežāk mēdz atrasties klusumā un vienatnē, noteikti zina, ka tas nav viegli. Jo ilgāk esi dzīvojis bez iekšējā klusuma, jo grūtāk ir tad, kad tas jāizdzīvo. Nonākot klusuma joslā, no galvas sāk līst ārā visādas līdz galam neizdzīvotas dusmas, aizvainojumi un nostaļģijas pēc it kā laimīgām pagātnes dienām.

Jau kādu brīdi staigāju ar vēlmi par to uzrakstīt, kad žurnāls “Sestdiena” publicēja Gustava Terzena interviju ar Ingu Rubeni, un viņi sarunājās tai skaitā par iekšējo un ārējo klusumu. “Jā, tas iekšējais troksnis parāda to, cik daudz mēs dzīvojam galvā, un tas iekšējais troksnis ir visi mūsu galvas safabricējumi, ar kuriem mēs dzīvojam un kas mums neļauj pa īstam apklust. (…) Galva rada šausmīgu troksni, tur ir vesels zvēru dārzs iekšā,”[1] saka Inga Rubene. Varbūt tieši bailēs no cīņas ar saviem galvas zvēriem mēs izvairāmies no klusuma? Bet jācīnās būs agri vai vēlu.

Atzīstos, man ir grūti atsākt rakstīt (vienalga, ko) pēc tikko pabeigtas grāmatas. Kad aktīvi rakstu un esmu nospraudusi pabeigšanas termiņus, disciplinēju sevi arī dvēseles laika atrašanas ziņā. Citas izejas nav, šis laiks vienkārši jāatrod. Bet, kad grāmata pabeigta un jāsasteidz pirms tam atliktie darbi, man ar varu jāatrauj sevi no ikdienas rutīnas, lai atkal meklētu savu dvēseles laiku, kurš tik viegli un ātri ir pazaudējams un tik grūti ir atrodams.

Tikai rakstot šīs pārdomas, sāku aptvert, ka, iespējams, manī izveidojies iekšējais brīdināšanas mehānisms, kurš signalizē (sākumā vāri, tad arvien uzstājīgāk) par iekšējā klusuma un dvēseles laika trūkumu. Šie signāli gan ir tikai pirmais solis. Nākamais – tos uzklausīt un uztvert nopietni, vēl nākamais – beigt par šo faktu “cepties”, bet apzināti savu dvēseles laiku meklēt, atrast un pārvērst rakstītā rezultātā. Jo ar laika atrašanu vien nekas nebeidzas, man kā rakstniecei ir jāraksta. Citādi nāksies meklēt jaunu laiku, lai tiktu galā ar “galvas zvēriem”, kuri ēd par to, ka prātā perināto ideju neesmu pārvērtusi stāstā. Jo šodienas debesu atspulgiem, rītdienas mākoņiem un parītdienas cilvēkiem pamazām jāpārtop tekstā un jānonāk uz papīra. Tāda ir rakstnieka būtība, kuru esmu sajutusi kā savu patieso eksistences veidu.

[1] Tukšumu atstāt nevajag. Sestdiena, 20.–26.decembris, 2019.

Baltā cepurīte

Jana Veinberga

Maniem mīļajiem debesīs…

 

Mēs runājam par grāmatām, kuras lasu. Ir tik grūti atrast sarunas tēmu, ja vienam zem kājām deg ikdienas steiga, bet otram jāvada savas dienas gultā no brokastīm, kuras īsti nevari apsēst, līdz bezmiega naktij, no viena baltā vai zilā uzsvārcī tērptas personas apciemojuma, līdz nākamajam.

Grāmatas ir mierinoša, patīkama tēma, jo mammai vienmēr paticis lasīt un man lasīšana palīdz tikt pāri melnākajiem izmisuma bezdibeņiem. Tieši mamma man iemācīja lasīt romantiskos – mīlestības – romānus. Tie aizved tevi citā pasaulē ar varoņiem, kuri mīl un cieš, meklē ceļu viens pie otra un, protams, pēdējās lappusēs to arī atrod. Dzīvojot dzīvi, mēs nekad nezinām, kad un kādas būs beigas. Romantiskais romāns par spīti visiem sižeta līkločiem vienmēr aizvedīs pie laimīgām beigām. Tā ir droša vide pret apkārtnes sāpēm, spēku izsīkumu un nebeidzamo skrējienu.

Tagad izlasīt jaunu grāmatu ir mans pienākums. Lai varētu pastāstīt mammai. Kuļot dārzeņu putriņu ar vistas gaļu – tikai tādu viņa var ieēst – es domāju par to, kā interesantāk atstāstīt grāmatas sižetu. Par to skaisto, valdonīgo romāna vīrieti, kura skarbumu radījusi ievainota sirds. Zem viņa raupjās ārienes ir dziļi apslēpts maigums, kas sievietei jāpamodina. Un sieviete vienmēr ir atšķirīga no pārējām. Tieši tādēļ viņš viņu iemīl.

Joprojām jūtos vainīga, ka mūsu sarunas nebija ilgākas. Varēju taču paņemt to grāmatu līdzi uz slimnīcu un palasīt priekšā, varēju atrast citus sarunu tematus. Bet ikdienas praktiskās lietas mums vienmēr šķiet svarīgākas un nezin kāpēc nekad netrūkst milzums obligāti darāmā, kas gatavs tevi saraut gabalos ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski.

– Man tev ir dāvana, – viņa saka kārtējā apmeklējuma laikā. Un izvelk no slimnīcas skapīša paciņu.

– Kur tu to ņēmi? – Brīnos.

– Te laiku pa laikam ienāk tirgotāji. Paskaties, ārā ziema, tev noderēs.

– Kretīni! Izmanto slimu cilvēku vājumu. Nemaz nezināju, ka tev līdzi ir nauda. – Pirmās emocijas ir nevis prieks par dāvanu, bet dusmas.

– Nebija jau dārgi, tikai desmit eiro.

Naudu laikam kāds no radiem ciemojoties atstājis. Lai būtu ko iedot māsiņai vai sanitārei labākas aprūpes vārdā. Cik nav dzirdēts, ka bez “piešprices” viņas tev virsū neskatās. Šajā slimnīcā gan visas māsiņas līdz šim ir bijušas jaukas un iejūtīgas.

Paciņā ir balta adīta šalle un balta ziemas cepure.

– Šalle gan paplāna, bet cepure ļoti silta, dubulti saadīta. – Mamma, iespējams, pārstāsta tirgotājas argumentus vai, manu dusmu rosināta, taisnojas par spējo pirkumu.

– Jauki! – Paņemu paciņu un taisos prom. Drīz meita būs mājās no skolas, jāpieskata, lai izmācās un paēd vakariņas.

– Tu neuzmērīsi? Gribu redzēt, kā tev izskatās. – Mammas balsī skan vilšanās. – Re, kur spogulis.

Nopūšos un vēlreiz attaisu paciņu. Paklausīgi aplieku šalli, uzmaucu galvā cepuri, nostājos pie spoguļa un izspiežu no sevis vārgu smaidu.

– Nu kā?

– Tiešām silta, paldies!

Aši norauju dāvanu un sabāžu atpakaļ maisiņā. Lejā slimnīcas garderobē gozējas mans mētelis un hūte. Ciest nevaru adītas cepures! Noskūpstu grumbaino vaigu un atgriežos savā nebeidzamajā steigā.

Pirms nākamā slimnīcas apmeklējuma atceros dāvanu – viņa droši vien gribēs zināt, kā man iet ar tās valkāšanu. Atstāju hūti garderobē, izņemu no maisiņa balto cepuri un, uzmaukusi galvā, dodos uz palātu. Varbūt mammai neienāks prātā, ka es pa telpām ar cepuri nekad nestaigāju.

– Redzi, ka noder, ārā mīnus piecpadsmit, šorīt māsiņa atnāca galīgi nosalusi, – viņa priecājas.

– Ļoti laba. – Piespiežu plaukstas ausīm, kas tagad zem biezā adījuma beidzot sasilušas. Hūte nav īsti piemērota galvassega tādiem mīnusiem, bet manu nepatiku pret adījumiem tas nemazina.

Tikai daudz, daudz vēlāk saprotu šī, kā man toreiz šķita, bezjēdzīgā pirkuma jēgu. Mamma gribēja man kaut ko atstāt par piemiņu. Kā pēdējo sveicienu dzimšanas dienā, kuru viņa tā arī nesagaidīja.

 

Savus vecākus visbiežāk atceros tieši caur dāvanām. Liekot saldējumu puķainos saldēdiena trauciņos, zinu, ka tā ir sālsmaizes dāvana, man sākot patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī. Tagad esmu atgriezusies bērnības mājā, tomēr šad tad jādomā, cik daudz vecāki palīdzēja, lai es toreiz varētu iegūt pati savu mītni.

Dažreiz, kārtējo reizi tīrot māju no krāmiem, kas gribot negribot sakrājas, ilgi dzīvojot vienā vietā, prātā nāk visas tās dīvainās 8. marta dāvanas, ko tēvs atnesa mammai, pēdējā vakarā pirms zīmīgās dienas aizskriedams uz tuvējo veikalu. Ne sevišķi jauki smaržojošs odekolons kuģa formā, šampūns krāsotiem matiem, lai gan mamma matus nekrāsoja… Tēvam dāvanu pirkšana nekad nepadevās, mamma šajā ziņā bija daudz praktiskāka. Tagad droši vien grūti atsaukt atmiņā vai iztēloties laiku, kad veikalu plaukti stāvēja tukši. Šobrīd pirms Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienām apmulsis stāvi veikalā un nesaproti, ko darīt, jo gaviļniekam jau viss ir un neko īsti nevajag. Padomju laikos bez blatiem neko skaistu nopirkt nevarēja, bet es zinu, ka arī tajās mazajās vai muļķīgajās dāvanās slēpās liela mīlestība. Pārpilnībā lietas ātri zaudē vērtību, toties tās marmelādes, kuras tētis papīra tūtā iepakotas reiz atnesa mājās pēc garas darbadienas, vēl joprojām jūtu uz mēles.

Un ne jau tikai paciņā ar rozā banti slēpjas dāvanas būtība. Man jādomā arī par pretīgo margarīna garšu uz ķieģelīša šķēlēm, ko tētis agrajos rītos atstāja uz šķīvja. Lai es neietu uz skolu tukšā dūšā. Tas bija visdziļākās sociālisma bedres laiks, bez normālas maizes, bez sviesta un desas. Pēc gada ar trūcīgo margarīnu tētis no biroja darba atgriezās smagajā šofera profesijā – viņa vadītie autobusi devās uz Igauniju, kur bija nopērkams gan sviests, gan desa. Arī tā bija tēta dāvana ģimenei. Un manas bērnības daudzie laivu braucieni, un ģimenes autoceļojumi ar telšu un ugunskuru romantiku, un vasaras vakari pie miglā kūpoša ezera…

 

Man nepiestāv cepures, un tā baltā, kas piespiež matus pie galvas, sagandējot frizūru – vēl jo mazāk. Tomēr tā ir silta un ļoti noderīga aukstās ziemas dienās. Mammu, es joprojām to valkāju.


Nomodā

nomodā

Ja rakstnieka daiļradi ietekmē reālās dzīves notikumi, vai var būt arī otrādi – romānā rakstītais, autora fantāzijā uzburtais sāk īstenoties dzīvē? Karolīnes Ēriksones (“Latvijas Mediji”) romāns “Nomodā” liek lasītājam līdz ar varoni gan izjust sāpīgas šķiršanās pieredzi, gan ieskatīties rakstnieka radīšanas procesa aizkulisēs. Jau no pirmajām lappusēm šī brīžiem psiholoģiski skarbā grāmata iepin varoņus spriedzes pilnā notikumu kamolā, kas atritināties sāk tikai romāna pēdējās nodaļās.

Psiholoģiskās spriedzes romāns

Romāns “Nomodā” (oriģinālnosaukumu varētu tulkot kā “Vērotāja”) ir otrais latviski izdotais zviedru rakstnieces K.Ēriksones darbs. Lai gan viņa sarakstījusi kopā četras grāmatas, tulkošanu un atzinību ieguvušas divas jaunākās (latviski izdots arī romāns “Pazudušie”).

Internetā atrodamas ziņas, ka divu pirmo autores darbu sižeti balstīti reālos notikumos – tie ir par Zviedrijā zināmām vēsturiskām slepkavībām.

Ņemot vērā K.Ēriksones maģistra grādu sociālajā psiholoģijā un interesi par slepkavībām, var izprast romānu stilistiku. Uz latviešu izdevumu vāka rakstīts – “psiholoģiskās spriedzes romāns”, pavīd arī apzīmējums “detektīvs”. Nevaru spriest par romānu “Pazudušie”, bet “Nomodā” ievietošana žanrā pilnīgi noteikti būtu maldinoša. Tādēļ aicinu tos, kuriem nepatīk detektīvromāni, izturēties pret šo grāmatu bez aizspriedumiem. Tajā ir ļoti maz no klasiska detektīva un “psiholoģiskā spriedze” ir daudz precīzāks raksturojums. Lai gan sižets savērpts pietiekami raiti, īstie notikumi pārsvarā risinās varoņu galvās.

Nomodā

Tie, kas piedzīvojuši bezmiegu, zina, ko nozīmē mokošās tumsas stundas, kad nevari iekrist patīkamā aizmirstībā un nezini, ko iesākt ar psihes dēmoniem, kuri, izmantodami nakts klusumu, veikli izlīduši no zemapziņas. K.Ēriksones varone – rakstniece Elēna – pārkārto plauktos grāmatas. Simboliski to var uztvert arī kā dzīves pārkārtošanu, jo Elēnai ir, ko kārtot – šķiršanās no vīra un radošā krīze iespējams ir tikai ūdens virskārta. Tomēr lietas, notikumi, traumas jau no tā nemainās, ja mēs tās tikai pārbīdām no viena plaukta otrā, sakārtojot pēc alfabēta, gadskaitļiem vai krāsām.

Rītos, dienās un vakaros Elēna vēro kaimiņu māju, un šī iesaistīšanās svešās ģimenes dzīvē liek rakstniecei atgriezties pie datora. Tad bezmiegs beidzas un sākas radošais nomods, kas noslēdzas tikai ar gatavā manuskripta izdrukāšanu. Vai viņa apraksta savā fantāzijā radušos tēlus un notikumus, paredz, kas notiks ar kaimiņu ģimeni vai kārto savu dzīvi? Vai varbūt dara visu vienlaikus? To var izprast, tikai izlasot grāmatu līdz beigām.

Ticiet man

JP Delaney romāns “Ticiet man” (apgāds “Kontinents) ir lieliska, aizraujoša lasāmviela psiholoģisko trilleru cienītājiem. Te ir gan neskaitāmi sižeta kūleņi, gan spilgta traumēta varone, kas izmisīgi cenšas atšķirt patiesību no meliem, pati nepārtraukti tēlodama. Divus lieliskus bonusus, kas padara lasīšanu vēl interesantāku, sniedz ieskats galvenās varones Klēras profesijas – viņa ir topoša aktrise – aizkulisēs un notikumu sasaiste ar Bodlēra dzeju. Autora spēlēm ar lasītāju lieliski atbilst grāmatas nosaukums “Ticiet man”, kas romāna gaitā iegūst trīskāršu un pat četrkāršu jēgu.

Kas ir JP Delaney

JP Delaney ir izdotas trīs grāmatas un visas arī tulkotas latviski. Šis nezināmais nodarbina manu prātu, jo anotācijās tiek uzsvērts, ka autoram izdoti arī bestselleri ar citiem pseidonīmiem. Tomēr cilvēks, kas slēpjas aiz pseidonīma JP Delaney ir tikpat noslēpumains, cik viņa psiholoģiskie trilleri. Internetā atrodamas ziņas par vēl vismaz trīs citiem vārdiem un atšķirīgos žanros izdotiem darbiem. Piemēram, Anthony Capella raksta romantiskas komēdijas par Itāliju un ēdienu (cik varu spriest, latviski nav izdotas), tomēr JP Delaney mājaslapā var lasīt, ka arī šis nav autora īstais vārds.

Rakstnieks gan uzsver, ka grāmatas nebūt neesot tik atšķirīgas. Ir gan līdzīgi personāži, gan tēmas. “Es nekad neaizmirstu, ka esmu aicinājis lasītāju doties kopīgā ceļojumā, tādēļ mans gida pienākums ir padarīt šo ceļojumu aizraujošu,” autors raksturo savas attiecības ar lasītāju, kas esot nemainīgas visai viņa daiļradei. Par citiem žanriem grūti spriest, bet JP Delaney tas tiešām izdodas.

Ticēt vai neticēt?

Spēles ar lasītāja ticību rakstītajam JP Delaney uzsāka jau “Mikimoto pērlēs”, kur grāmatas sākumā varēja šķist, ka viss skaidrs, bet tad pamazām tika sabiezinātas aizdomas par to, ka tā gluži viss nav, nodrošinot negaidītu atrisinājumu.

“Ticiet man” lasītājs tiek ievests psiholoģiskā spriedzē no grāmatas pirmās lappuses. Kas ir Klēra? Aktrise, prostitūta, uzticīgas laulības priesteriene? Klēra vienlaikus cenšas izdzīvot Ņujorkā un tikt galā ar bērnības un jaunības traumām, paralēli katru dzīves mirkli uztverot kā aktierspēles skolu. Arī iesaistīšanās maskētā policijas operācijā Klērai lielā mērā ir aktiermeistarības treniņš, un, iespējams, brīžiem viņai pašai tāpat kā lasītājam nav īsti skaidrs, kurā brīdī viņa ir “īsta”, bet kurā – Klēras lomas tēlotāja. Līdz ar to visā grāmatas garumā lasītājam nākas uzdot jautājumu – “ticēt vai neticēt”. Ticēt vai neticēt Klērai, viņas grāmatā aprakstītajām domām (kā zināms, aktierim ne tikai jārīkojas, bet arī jādomā tēlā) un darbībām, ticēt vai neticēt policistiem, ticēt vai neticēt notiekošajam, ja nav skaidrs, kurā brīdī notikumi ir reāli un kurā – inscenēti. Un kurš galu galā ir slepkava?

Bodlēra “Ļaunuma puķes”

Cik daudz gan diskusiju sabiedrībā mēdz raisīties par mākslas darbu ietekmi uz realitāti. Bodlēra sulīgās, tumšiem mājieniem piepildītās dzejas radīšanas laikā tā uzskatīta par draudu. Bet arī mūsdienās cilvēki mēdz pārspriest mākslas saistību ar dzīvi. Vai slepkavnieciska dzeja var stimulēt slepkavības? Vai mākslu ar atsauci uz nāvi un ļaunumu rada ļauni cilvēki un lasa ļauni cilvēki? Iespējams, mums, detektīvu faniem, šie jautājumi šķiet triviāli, tomēr nav noliedzama meistarība, ar kādu JP Delaney izvij ļaunuma puķes un “Ļaunuma puķes” cauri romānam

Londonas zvēri

Lai cik dīvaini nešķistu, spilgtākie iespaidi no nesenās viesošanās Londonā un vēl dažās Anglijas vietās (Bātā, Braitonā, Oksfordā, Vindzorā) man saistās ar zvēriem. Vēl tur bija daudz ūdens, eglīšu un asprātīgu veikala noformējumu.

 

Uzplaukusi telefona būdiņa Bātā

Slavenās sarkanās telefona būdiņas vairs neizmanto zvanīšanai. Tādēļ tās ir sazaļojušas.

Fotografēt vai nē

Ceļošanai lielākoties ir divi mērķi – atpūsties un gūt jaunus iespaidus. Man tomēr ļoti svarīgs ir vēl viens aspekts – vēlos ne tikai gūt iespaidus, bet arī tajos dalīties. Mūsdienās, kad visi aprīkoti ar dažādām ierīcēm, protams, ir arī jāfotografē. Tomēr ar pilsētu ievērojamām, vēsturiskām un skaistām ēkām ir pilns internets. Var gūt iespaidu pat neizkustoties no mājas. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs – ja neizdari kādu atklājumu, telefonu laukā vilkt nav jēgas. Man laimējās, jo tēma acu priekšā sāka raisīties jau pirmajā dienā un nepameta līdz pat pēdējai. Mans Londonas stāsts ir stāsts par zvēriem.

Pašportrets ar lāčiem un pili Vindzorā

Pašportrets ar lāčiem un pili Vindzorā

Pirmā Epizode. Baltie lāči

Kā radīt ziemas sajūtu? Angļiem šķiet, ka to rada baltie lāči. Tas nekas, ka apkārt dubļi, pa laikam smidzina, reizēm uzspīd spilgta saule, laukā +8 vai pat +13 un no sniegta ne miņas. Ja tuvumā ir baltais lācis, vēl varbūt arī eglīte ar bumbuļiem un kāds mirdzošs uzraksts, kurš vēsta “Merry Christmas”, angļiem šķiet, ka ziemas un Ziemas svētku sajūta ir garantēta.

Lācis ar cilvēcisku seju

Šim lācim Haidparka Winter Wonderland ir tik cilvēciski skumīga seja, ka taisni žēl metas.

 

Otrā epizode. Skatloga zvēri

Varbūt Rīgā pietiekami nestaigāju gar veikalu skatlogiem, tomēr tik daudz dažādu zvēru skatlogos, kā Londonā un dažās citās Anglijas pilsētās, līdz šim nebiju redzējusi. Šo skatlogu noformētāji bijuši ārkārtīgi radoši gan tehniku, gan pašu zvēru izvēlē. Atliek vien minēt, kāda ir konkrētā zvēra saistība ar veikalā pārdodamo preci. Iespējams, arī zvēri skatlogos ir viens no ziemas noskaņas radīšanas paņēmieniem. Ja varētu salīdzināt ar vasaras skatlogiem, varbūt spētu uz šo jautājumu atbildēt.

 

Kokteiļklubs

Atliek vien minēt, kas domāts ar šo zvēru. Vai mājiens, ka, izdzerot par daudz kokteiļu kokteiļklubā, var kļūt šāds?

Trešā epizode. Suņi

Laikam katrs, kurš sevi uzskata par vienotās Eiropas vēstures daļu, interesējas par Anglijas karaļnamu. Līdz ar to visi zina, ka karalienes Elizabetes īstie suņi ir korgiji. Lai gan internetā atrodama ziņa, ka pēdējais, 14. paaudzes karalienes korgijs, devies aizsaulē, turpat atrodama arī informācija, ka karalienei esot vēl arī citi suņi, toties pārējie britu karaļnama pārstāvji suņus negribot. Varbūt karalienei tagad jāizvēlas kāds no sunīšiem, kas lielā skaitā karājas atrakciju stendos vai korgijs, kas paslēpies zem suvenīru letes Vindzoras pils veikaliņā, vai arī vēsturiskais porcelāna sunītis. Neviens no tiem viņu noteikti nepametīs.

Lai nu kā ar karaļnamu, toties pašiem britiem suņi patīk. Īpaši to var redzēt parkos, kur suņi skraida un draudzējas. Pļaviņās un arī cilvēku pilnajos celiņos – nekādu siksnu, tomēr nevienu agresīvu suni nemanīju, tāpat negadījās arī iekāpt nevienā “mīnā”. Varbūt uz miskastēm un citur izvietotie uzraksti, ka jāsavāc aiz sava suņa tomēr iedarbojas. Būtu labi, ja pilsētu pārvaldītāji to izmēģinātu arī pie mums. Ja nu notiek brīnums un arī Latvijas suņu saimnieki kļūst civilizēti?

Dzīvus kaķus neredzēju, toties izdevās ievērot daudz suvenīrkaķīšu un vēl dažus interesantus eksemplārus.

Ceturtā epizode. Dzīvie zvēri un putni

Jaunais angļu mājdzīvnieks ir lapsa. Mājās gan neviens viņu neaicina, nāk bez aicinājuma, meklē pārtiku atkritumos un pie cilvēkiem. Londonas parkos un māju dārziņos lapsas ir tik bieža parādība, ka par to vairs neviens nebrīnās. Tomēr arī baložu uz ielām netrūkst. Vai nu lapsas kļuvušas tik slinkas, ka baložus nemedī vai arī baložu bez lapsu klātbūtnes būtu vēl vairāk. Lapsas meklē ēdienu, tās nav agresīvas, toties vietējā fermā-zvērudārzā sastaptā vāvere gan šķita bīstama – nāca virsū, nevis bēga prom.

Tā kā kanālos ūdens nemaz negatavojas aizsalt, tajos peld ļoti daudz ūdens putnu – jaunie gulbji, zosis, pīles. Staigājot gar kanālu, pēkšņi izdzirdu bērnu velosipēda taurīti, lai gan apkārtne bija tukša. Izrādījās, ka taurētājs ir putns ar baltu galvu, pēc internetā atrodamās informācijas – laucis (angliski – coot), kurš mitinoties arī Latvijā. Arī tādēļ ir noderīgi ārzemju braucieni – lai ieraudzīto ko jaunu un uzzinātu, ka nekur nav jābrauc, lai šo jauno ieraudzītu vēl reizi.

gulbji_1

Gulbji Temzā pie Vindzoras

laucis_1

Laucis

Piektā epizode Piemineklis kazai

Protams, dzīvnieku plejāde neiztika arī bez 2019. gada dzīvnieka, par ko gadumijā aizmirst neļāva suvenīru, kalendāru un citu nieku darinātāji. Izrādās, ka cūka spēlējusi vēsturiski nozīmīgu lomu Bātas veidošanā par pilsētu. Dzerot veselīgos Bātas apkaimes minerālūdeņus, kuri saturot 43 minerālvielas un esot otrie minerālvielām bagātākie aiz… (diemžēl neatceros, kurš ūdens bija pirmais), cūka parādījusi vēlākajam pilsētas dibinātājam un karalim, kā izārstēties no lepras.

Piemineklis Bātas cūkai

Cūka, kas izglāba karali un Bātas dibinātāju

Tomēr lielāko pārsteigumu piedzīvoju turpat Londonā. Ejot cauri rajonam, kur ar saviem daudzajiem stāviem augšup sniedzas stikloti debesskrāpji, ieraugu… kazlēnu. Tūlīt prātā nāk “Pērkona” dziesma un U. Bērziņa dzejolis “Piemineklis kazai”:

“Bija silta Dieva diena, un uz zemes bija jauki.
Bet kaza kāpa debesīs.
Cik reizes Dievs nogrūda, tik reizes kaza atkal kāpa.
Arāji apstājās,
laiks apstājās,
kaza kāpa.
Simts gadu pagāja,
tūkstoš pagāja,
kāpa.
Tas ir tas piemineklis.
Re kur kāpj debesīs.”

Nekādas plāksnītes vai paskaidrojuma. Bet varbūt pieminekli šeit uzslējis kāds latvietis, atceroties dzejoli, jo tas ir tas piemineklis, kur kaza kopā ar debesskrāpjiem kāpj debesīs.

Piemineklis kazai

Piemineklis kazai

 

Stokholmas virtuve

Hannas Lindbergas otrā romāna “Stokholmas virtuve” fokusā ir augstas klases restorānu bizness. Tomēr stāsts nav par ēdienu un tā gatavošanu, bet par cilvēku izmisīgu skrējienu pēc naudas, varas vai slavas. Lai šajā cīņā uzvarētu, ir jānodod pašiem sevi vai jāiznīcina citi, un katrs no varoņiem šo dilemmu risina citādāk.

stv_1

 

Izmeklē žurnāliste

Tie, kas lasījuši zviedru rakstnieces pirmo detektīvu “Stokholmas fails”, jau pazīst žurnālisti Solveigu Bergu un fotogrāfu (nu jau bijušo) Lenniju Lī, kurus sastopam arī “Stokholmas virtuvē”. Pārējiem tā būs interesanta tikšanās ar kolorītiem, gudriem, ja arī ne vienmēr veiksmīgajiem varoņiem. Tomēr grāmatā nenotiek izmeklēšana divatā. Sižeta līnijas ar Soveigu un Lenniju centrā risinās paralēli un kopā saplūst tikai romāna beigās.

Nesen kāda mana kolēģe rakstniece teica, ka detektīvromānos viņu visvairāk kaitina pāris – stiprais vīrietis un žurnāliste. Var piekrist, ka slikti uzrakstīts teksts un daudzreiz vienveidīgi atspoguļots tēlu pāris var kaitināt, tomēr žurnālistes darbošanās “izmeklētājas” lomā noteikti nav ne rakstnieku izdomājums, ne banalitāte, ne brīnums. Jo žurnālista profesija paredz jaunu, citiem nezinām faktu meklēšanu un atklāšanu, kā arī prasmi uzdot jautājumus un spēju, saņemot atbildes, dzirdēt arī nepateikto un aiz vārdiem paslēpto.

Droši vien varones profesijas izvēli ietekmējis arī tas, ka H.Lindberga pati ir žurnāliste. Katrā ziņā autorei izdevies izteiksmīgs Solveigas tēls un Solveigai izdodas atklāt samudžināto noziegumu mīklu.

“Vieglais” skandināvu detektīvs

Iepriekš, rakstot par Kati Hiekapelto policijas detektīviem, lietoju apzīmējumu skarbais vai raupjais skandināvu detektīvs. Domāju, ka Hannas Lindbergas darbi patiks tiem, kuri skarbo skandināvu detektīvu nemīl. Lai gan “Stokholmas virtuvē” tiek servētas gan nežēlīgas slepkavības, gan griezīgi sāpīgi cilvēkstāsti, grāmatu lasīt ir viegli. Un tas nenozīmē banalitātes vai virspusējību, tas ir kompliments autores stāstnieces meistarībai un spējai veidot tekstu un sižetu, kas, izvezdams cauri tumšiem noslēpumiem un pēkšņiem pavērsieniem, atstāj gaišu pēcgaršu pēc pēdējās lappuses aizvēršanas.

Atraitnes

Mums ir dota lieliska iespēja izlasīt latviski britu rakstnieces Lindas Laplantes (Lynda La Plante) romānu “Atraitnes” tieši pirms daudzsološās Stīva Makvīna filmas “Atraitnes” (“Widows”) iznākšanas uz ekrāniem.

Vēl nezinu, kāda būs filma, jo treileri mēdz maldināt, bet, grāmatu lasot, rodas sajūta, ka esi iesēdies dārdošā ātrvilcienā, kas tevi milzīgā tempā dzen cauri visdažādāko emociju un notikumu virpulim. Un tev nav ne jausmas, kur un kā šis ceļojums beigsies. Kurš būs uzvarētājs, kurš zaudētājs, kuram just līdzi, kuru ienīst un uz kuru dusmoties.

Laplante – seriālu rakstniece

Kad izlasīju Lindas Laplantes biogrāfiju, kļuva pilnīgi skaidrs, no kurienes autorei tāda spēja – nedot lasītājam ne mirkli atelpas, kur nu vēl slīgt filozofiskās pārdomās vai garlaikoties. Laplantes rakstnieces karjera aizsākās ar seriālu scenāriju rakstīšanu un, kā liecina informācija viņas mājaslapā (http://lyndalaplante.com/), Laplante intensīvi rakstījusi scenārijus detektīv un kriminālseriāliem līdz 2013. gadam (populārākie – “Galvenais aizdomās turētais” (“Prime suspect” ar Helēnu Mirrenu galvenajā lomā) un “Ārpus aizdomām” (“Above suspicion”). Bet vēl senāk viņa pati kā aktrise tēloja vairākos detektīvseriālos. Un lai gan tie ir britu seriāli, kur viena sērija ilgst apmēram stundu un ir laiks izstāstīt garāku stāstu, nekā ap 40 minūšu garajās amerikāņu sērijās, televīzijas formāts prasa nepārtrauktu un strauju darbību, citādi skatītāji pārslēgs kanālus.

Arī “Atraitnes” vispirms parādījās 1983. gadā kā TV miniseriāls, pēc tam tika izdots grāmatā, tagad jaunā variantā romāns iznācis 2018. gadā. Jāuzsver, ka arī romānus Laplanate raksta tikpat strauji kā seriālus. Šogad iznācis vēl viens – “Murder Mile” un kopā Linda Laplante ir autore 29 grāmatām (iespējams, ka viņas mājaslapā nebūt nav uzskaitītas pilnīgi visas).

Līdzeklis pret sērām

Sēras mēdz mūs iemest neizbrienamos emociju bezdibeņos. Mīļotā cilvēka zaudēšana var likt ieraudzīt, ka esi dzīvojusi viņa dzīvi, bijusi, piemēram, tikai sava vīra sieva. Tādēļ, zaudējot vīru, tiek zaudēta arī identitāte, jo nekā cita sievietes dzīvē vairs nav. Tas pats mēdz notikt ar cilvēku, kas identificējas ar savu darbu. Aizejot no tā, viņam vairs nav mērķa.

Romāna galvenā varone Dollija nav gatava samierināties ar vīra nāves radīto tukšumu savā dzīvē. Apskatot viņa atstātos dokumentus, Dollijai rodas ideja, kas drīz kļūst par galveno dzīves mērķi. Plāns vienlaikus ir sēru pārvarēšanas ceļš un vienlaikus – veids, kā ne tikai Dollija, bet arī pārējās atraitnes var atriebt, godāt un pieminēt mirušos vīrus. Tomēr Dollijas nospraustais mērķis un pārdrošais nozieguma plāns tikai uz brīdi atliek pārdomas par to, kā dzīvot tālāk. Jautājums par jaunas identitātes radīšanu un dzīves jēgas atrašanu ir tikai atlikts. Atbilde paliek ārpus grāmatas lappusēm.

Just līdzi vai nosodīt?

Romāns ir interesants ar vēl vienu niansi. Te nav labo un slikto varoņu. Ja kriminālžanrā pārsvarā esam pieraduši pie tā, ka policisti ir “labie” un noziedznieki – “sliktie”, “Atraitnēs” šī vienkāršā matemātika ir izjaukta.

Galvenais policists Rezniks ir diezgan nesimpātisks – nekārtīgs, netīrīgs un noniecina kolēģus. Tomēr Reznikam ir mērķis – noķert noziedznieku Hariju Rolinsu. Kad Harijs kļūst par nelaiķi, policists sāk sekot rēgiem, un to vairs nesaprot ne viņa priekšniecība, ne darbabiedri.

Arī katrai no atraitnēm ir savas negatīvās īpašības, tomēr ar laiku, sekojot viņu izmisīgajiem centieniem uzvest savu dzīvi atpakaļ uz sliedēm, lasītājs sāk just viņām līdzi. Un tad nākas sev atgādināt – viņas taču plāno noziegumu, vai tādām varonēm var just līdzi? Vai var viņas attaisnot? To lai pēc romāna izlasīšanas katrs izlemj pats.