Bērns

Aizraujošs sižets, kas neļauj nolikt grāmatu malā. Maksimāla spriedze. Skarba tēma, kas atgādina par cilvēces baisākajām netikumu dzīlēm. Sirsnīga draudzība un mīlestība, kas spēj dziedināt desmit gadus asiņojošu brūci.

Tie ir pirmie iespaidi pēc Sebastiana Ficeka (Sebastian Ficzek) grāmatas “Es – slepkava” izlasīšanas.

Sebastians Ficeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem Vācijas rakstniekiem, kopš savas karjeras sākuma un vienlaikus pirmā bestsellera 2006. gadā jau izdevis 22 grāmatas. Grāmata “Es – slepkava” (oriģinālnosaukums – “Bērns” (“Das kind”)) ir Ficeka trešā grāmata. Tas nozīmē, ka latviešu izdevējiem vēl priekšā plašs darba lauks, lai iepazīstinātu lasītājus ar romāniem, kuru autors tiek salīdzināts pat ar Hičkoku. Tā kā vācu valodu vēl neesmu paspējusi iemācīties, es jau tagad ar nepacietību gaidu nākamo latviski tulkoto Ficeka trilleri.

Interesanti, ka tieši romāns “Das kind” ir arī līdz šim vienīgais ekranizētais Ficeka darbs.

Es – slepkava

Desmitgadīgais slimnīcas pacients Simons paziņo advokātam Robertam Šternam, ka savā iepriekšējā dzīvē slepkavojis cilvēkus. Roberts nokāpj pagrabā, atrod līķi, un no tā brīža sākas viņa pakaļdzīšanās laikam (četras dienas) ar tajā mītošiem pagātnes un tagadnes rēgiem. Grāmatas varoņi joņo cauri pilsētai un dažādiem prāta un neprāta apsvērumiem, izmisīgi pūloties atritināt kādas ļaunas rokas savītus mezglus un pamazām nonākot pie apjausmas, ka gan mezgla atšķetināšanas, gan neatšķetināšanas cena ir dzīvība.

Tomēr izrādās, ka tā ir arī Šterna iespēja dziedināties. Desmit gadus, kopš sava jaundzimušā dēla nāves, viņš tikai izlicies dzīvojam. Lai palīdzētu Simonam, viņam atkal jāsāk dzīvot pa īstam.

Cilvēka psihes tumšie pagrabi

Lai gan nespējam attaisnot, daudzas cilvēka ļaunuma izpausmes vēl varam censties izprast un skaidrot, piemēram, ar bērnības traumām vai mīlestības trūkumu. Bērnu izmantošana un nogalināšana ir manam prātam neaptverama cilvēka psihes un rīcības kroplība. Kad grāmatas teksts vijas ap šo tēmu, lasītājam šķiet, ka viņš stieg vissmirdīgākajos cilvēces atkritumos.

Tomēr vēl viena Ficeka talanta pazīme ir, runājot par psihes tumšākajiem pagrabiem, nepamest tajos lasītāju. Lai gan grāmatas tēma ir ārkārtīgi skarba, tā nav ne nomācoši drūma, ne bezcerīga. Romāns atgādina – draudzība, mīlestība tiek pārbaudīta ārkārtas situācijās. Tieši tad ir būtiski nevis atstumt citus, bet paļauties uz sev tuvajiem.

Pludmale aiz istabas Nr.17

Romānā nav nekādu supervīru vai prāta gigantu, kas veikli šķetina noslēpumu mīklas. Grāmatas varoņi mēdz kļūdīties un iet pa maldu ceļiem, bet tieši tas padara viņus apbrīnojami īstus.

Iespējams, spēju, rakstot trillerus, radīt lasītājā gaišuma sajūtu, Ficekam sniedz humora izjūta, kuru var baudīt viņa mājaslapas biogrāfijas sadaļā. Komentējot jautājumus par tēmu izvēli iespējamu bērnības traumu dēļ, viņš aicina lasītājus paskatīties pašiem uz sevi – viņi ir tie, kas grāmatas pērk un lasa.

Siltums, gaisma un izdziedēta sirds – to simbolizē pludmale aiz durvīm ar numuru 17. Bet lai līdz tām tiktu, ir jāizlasa grāmata.

Jana Veinberga