Arhīvs | Izlasīta grāmata RSS feed for this section

Nomodā

7 Apr

nomodā

Ja rakstnieka daiļradi ietekmē reālās dzīves notikumi, vai var būt arī otrādi – romānā rakstītais, autora fantāzijā uzburtais sāk īstenoties dzīvē? Karolīnes Ēriksones (“Latvijas Mediji”) romāns “Nomodā” liek lasītājam līdz ar varoni gan izjust sāpīgas šķiršanās pieredzi, gan ieskatīties rakstnieka radīšanas procesa aizkulisēs. Jau no pirmajām lappusēm šī brīžiem psiholoģiski skarbā grāmata iepin varoņus spriedzes pilnā notikumu kamolā, kas atritināties sāk tikai romāna pēdējās nodaļās.

Psiholoģiskās spriedzes romāns

Romāns “Nomodā” (oriģinālnosaukumu varētu tulkot kā “Vērotāja”) ir otrais latviski izdotais zviedru rakstnieces K.Ēriksones darbs. Lai gan viņa sarakstījusi kopā četras grāmatas, tulkošanu un atzinību ieguvušas divas jaunākās (latviski izdots arī romāns “Pazudušie”).

Internetā atrodamas ziņas, ka divu pirmo autores darbu sižeti balstīti reālos notikumos – tie ir par Zviedrijā zināmām vēsturiskām slepkavībām.

Ņemot vērā K.Ēriksones maģistra grādu sociālajā psiholoģijā un interesi par slepkavībām, var izprast romānu stilistiku. Uz latviešu izdevumu vāka rakstīts – “psiholoģiskās spriedzes romāns”, pavīd arī apzīmējums “detektīvs”. Nevaru spriest par romānu “Pazudušie”, bet “Nomodā” ievietošana žanrā pilnīgi noteikti būtu maldinoša. Tādēļ aicinu tos, kuriem nepatīk detektīvromāni, izturēties pret šo grāmatu bez aizspriedumiem. Tajā ir ļoti maz no klasiska detektīva un “psiholoģiskā spriedze” ir daudz precīzāks raksturojums. Lai gan sižets savērpts pietiekami raiti, īstie notikumi pārsvarā risinās varoņu galvās.

Nomodā

Tie, kas piedzīvojuši bezmiegu, zina, ko nozīmē mokošās tumsas stundas, kad nevari iekrist patīkamā aizmirstībā un nezini, ko iesākt ar psihes dēmoniem, kuri, izmantodami nakts klusumu, veikli izlīduši no zemapziņas. K.Ēriksones varone – rakstniece Elēna – pārkārto plauktos grāmatas. Simboliski to var uztvert arī kā dzīves pārkārtošanu, jo Elēnai ir, ko kārtot – šķiršanās no vīra un radošā krīze iespējams ir tikai ūdens virskārta. Tomēr lietas, notikumi, traumas jau no tā nemainās, ja mēs tās tikai pārbīdām no viena plaukta otrā, sakārtojot pēc alfabēta, gadskaitļiem vai krāsām.

Rītos, dienās un vakaros Elēna vēro kaimiņu māju, un šī iesaistīšanās svešās ģimenes dzīvē liek rakstniecei atgriezties pie datora. Tad bezmiegs beidzas un sākas radošais nomods, kas noslēdzas tikai ar gatavā manuskripta izdrukāšanu. Vai viņa apraksta savā fantāzijā radušos tēlus un notikumus, paredz, kas notiks ar kaimiņu ģimeni vai kārto savu dzīvi? Vai varbūt dara visu vienlaikus? To var izprast, tikai izlasot grāmatu līdz beigām.

Advertisements

Ticiet man

24 Mar

JP Delaney romāns “Ticiet man” (apgāds “Kontinents) ir lieliska, aizraujoša lasāmviela psiholoģisko trilleru cienītājiem. Te ir gan neskaitāmi sižeta kūleņi, gan spilgta traumēta varone, kas izmisīgi cenšas atšķirt patiesību no meliem, pati nepārtraukti tēlodama. Divus lieliskus bonusus, kas padara lasīšanu vēl interesantāku, sniedz ieskats galvenās varones Klēras profesijas – viņa ir topoša aktrise – aizkulisēs un notikumu sasaiste ar Bodlēra dzeju. Autora spēlēm ar lasītāju lieliski atbilst grāmatas nosaukums “Ticiet man”, kas romāna gaitā iegūst trīskāršu un pat četrkāršu jēgu.

Kas ir JP Delaney

JP Delaney ir izdotas trīs grāmatas un visas arī tulkotas latviski. Šis nezināmais nodarbina manu prātu, jo anotācijās tiek uzsvērts, ka autoram izdoti arī bestselleri ar citiem pseidonīmiem. Tomēr cilvēks, kas slēpjas aiz pseidonīma JP Delaney ir tikpat noslēpumains, cik viņa psiholoģiskie trilleri. Internetā atrodamas ziņas par vēl vismaz trīs citiem vārdiem un atšķirīgos žanros izdotiem darbiem. Piemēram, Anthony Capella raksta romantiskas komēdijas par Itāliju un ēdienu (cik varu spriest, latviski nav izdotas), tomēr JP Delaney mājaslapā var lasīt, ka arī šis nav autora īstais vārds.

Rakstnieks gan uzsver, ka grāmatas nebūt neesot tik atšķirīgas. Ir gan līdzīgi personāži, gan tēmas. “Es nekad neaizmirstu, ka esmu aicinājis lasītāju doties kopīgā ceļojumā, tādēļ mans gida pienākums ir padarīt šo ceļojumu aizraujošu,” autors raksturo savas attiecības ar lasītāju, kas esot nemainīgas visai viņa daiļradei. Par citiem žanriem grūti spriest, bet JP Delaney tas tiešām izdodas.

Ticēt vai neticēt?

Spēles ar lasītāja ticību rakstītajam JP Delaney uzsāka jau “Mikimoto pērlēs”, kur grāmatas sākumā varēja šķist, ka viss skaidrs, bet tad pamazām tika sabiezinātas aizdomas par to, ka tā gluži viss nav, nodrošinot negaidītu atrisinājumu.

“Ticiet man” lasītājs tiek ievests psiholoģiskā spriedzē no grāmatas pirmās lappuses. Kas ir Klēra? Aktrise, prostitūta, uzticīgas laulības priesteriene? Klēra vienlaikus cenšas izdzīvot Ņujorkā un tikt galā ar bērnības un jaunības traumām, paralēli katru dzīves mirkli uztverot kā aktierspēles skolu. Arī iesaistīšanās maskētā policijas operācijā Klērai lielā mērā ir aktiermeistarības treniņš, un, iespējams, brīžiem viņai pašai tāpat kā lasītājam nav īsti skaidrs, kurā brīdī viņa ir “īsta”, bet kurā – Klēras lomas tēlotāja. Līdz ar to visā grāmatas garumā lasītājam nākas uzdot jautājumu – “ticēt vai neticēt”. Ticēt vai neticēt Klērai, viņas grāmatā aprakstītajām domām (kā zināms, aktierim ne tikai jārīkojas, bet arī jādomā tēlā) un darbībām, ticēt vai neticēt policistiem, ticēt vai neticēt notiekošajam, ja nav skaidrs, kurā brīdī notikumi ir reāli un kurā – inscenēti. Un kurš galu galā ir slepkava?

Bodlēra “Ļaunuma puķes”

Cik daudz gan diskusiju sabiedrībā mēdz raisīties par mākslas darbu ietekmi uz realitāti. Bodlēra sulīgās, tumšiem mājieniem piepildītās dzejas radīšanas laikā tā uzskatīta par draudu. Bet arī mūsdienās cilvēki mēdz pārspriest mākslas saistību ar dzīvi. Vai slepkavnieciska dzeja var stimulēt slepkavības? Vai mākslu ar atsauci uz nāvi un ļaunumu rada ļauni cilvēki un lasa ļauni cilvēki? Iespējams, mums, detektīvu faniem, šie jautājumi šķiet triviāli, tomēr nav noliedzama meistarība, ar kādu JP Delaney izvij ļaunuma puķes un “Ļaunuma puķes” cauri romānam

Stokholmas virtuve

5 Jan

Hannas Lindbergas otrā romāna “Stokholmas virtuve” fokusā ir augstas klases restorānu bizness. Tomēr stāsts nav par ēdienu un tā gatavošanu, bet par cilvēku izmisīgu skrējienu pēc naudas, varas vai slavas. Lai šajā cīņā uzvarētu, ir jānodod pašiem sevi vai jāiznīcina citi, un katrs no varoņiem šo dilemmu risina citādāk.

stv_1

 

Izmeklē žurnāliste

Tie, kas lasījuši zviedru rakstnieces pirmo detektīvu “Stokholmas fails”, jau pazīst žurnālisti Solveigu Bergu un fotogrāfu (nu jau bijušo) Lenniju Lī, kurus sastopam arī “Stokholmas virtuvē”. Pārējiem tā būs interesanta tikšanās ar kolorītiem, gudriem, ja arī ne vienmēr veiksmīgajiem varoņiem. Tomēr grāmatā nenotiek izmeklēšana divatā. Sižeta līnijas ar Soveigu un Lenniju centrā risinās paralēli un kopā saplūst tikai romāna beigās.

Nesen kāda mana kolēģe rakstniece teica, ka detektīvromānos viņu visvairāk kaitina pāris – stiprais vīrietis un žurnāliste. Var piekrist, ka slikti uzrakstīts teksts un daudzreiz vienveidīgi atspoguļots tēlu pāris var kaitināt, tomēr žurnālistes darbošanās “izmeklētājas” lomā noteikti nav ne rakstnieku izdomājums, ne banalitāte, ne brīnums. Jo žurnālista profesija paredz jaunu, citiem nezinām faktu meklēšanu un atklāšanu, kā arī prasmi uzdot jautājumus un spēju, saņemot atbildes, dzirdēt arī nepateikto un aiz vārdiem paslēpto.

Droši vien varones profesijas izvēli ietekmējis arī tas, ka H.Lindberga pati ir žurnāliste. Katrā ziņā autorei izdevies izteiksmīgs Solveigas tēls un Solveigai izdodas atklāt samudžināto noziegumu mīklu.

“Vieglais” skandināvu detektīvs

Iepriekš, rakstot par Kati Hiekapelto policijas detektīviem, lietoju apzīmējumu skarbais vai raupjais skandināvu detektīvs. Domāju, ka Hannas Lindbergas darbi patiks tiem, kuri skarbo skandināvu detektīvu nemīl. Lai gan “Stokholmas virtuvē” tiek servētas gan nežēlīgas slepkavības, gan griezīgi sāpīgi cilvēkstāsti, grāmatu lasīt ir viegli. Un tas nenozīmē banalitātes vai virspusējību, tas ir kompliments autores stāstnieces meistarībai un spējai veidot tekstu un sižetu, kas, izvezdams cauri tumšiem noslēpumiem un pēkšņiem pavērsieniem, atstāj gaišu pēcgaršu pēc pēdējās lappuses aizvēršanas.

Atraitnes

29 Okt

Mums ir dota lieliska iespēja izlasīt latviski britu rakstnieces Lindas Laplantes (Lynda La Plante) romānu “Atraitnes” tieši pirms daudzsološās Stīva Makvīna filmas “Atraitnes” (“Widows”) iznākšanas uz ekrāniem.

Vēl nezinu, kāda būs filma, jo treileri mēdz maldināt, bet, grāmatu lasot, rodas sajūta, ka esi iesēdies dārdošā ātrvilcienā, kas tevi milzīgā tempā dzen cauri visdažādāko emociju un notikumu virpulim. Un tev nav ne jausmas, kur un kā šis ceļojums beigsies. Kurš būs uzvarētājs, kurš zaudētājs, kuram just līdzi, kuru ienīst un uz kuru dusmoties.

Laplante – seriālu rakstniece

Kad izlasīju Lindas Laplantes biogrāfiju, kļuva pilnīgi skaidrs, no kurienes autorei tāda spēja – nedot lasītājam ne mirkli atelpas, kur nu vēl slīgt filozofiskās pārdomās vai garlaikoties. Laplantes rakstnieces karjera aizsākās ar seriālu scenāriju rakstīšanu un, kā liecina informācija viņas mājaslapā (http://lyndalaplante.com/), Laplante intensīvi rakstījusi scenārijus detektīv un kriminālseriāliem līdz 2013. gadam (populārākie – “Galvenais aizdomās turētais” (“Prime suspect” ar Helēnu Mirrenu galvenajā lomā) un “Ārpus aizdomām” (“Above suspicion”). Bet vēl senāk viņa pati kā aktrise tēloja vairākos detektīvseriālos. Un lai gan tie ir britu seriāli, kur viena sērija ilgst apmēram stundu un ir laiks izstāstīt garāku stāstu, nekā ap 40 minūšu garajās amerikāņu sērijās, televīzijas formāts prasa nepārtrauktu un strauju darbību, citādi skatītāji pārslēgs kanālus.

Arī “Atraitnes” vispirms parādījās 1983. gadā kā TV miniseriāls, pēc tam tika izdots grāmatā, tagad jaunā variantā romāns iznācis 2018. gadā. Jāuzsver, ka arī romānus Laplanate raksta tikpat strauji kā seriālus. Šogad iznācis vēl viens – “Murder Mile” un kopā Linda Laplante ir autore 29 grāmatām (iespējams, ka viņas mājaslapā nebūt nav uzskaitītas pilnīgi visas).

Līdzeklis pret sērām

Sēras mēdz mūs iemest neizbrienamos emociju bezdibeņos. Mīļotā cilvēka zaudēšana var likt ieraudzīt, ka esi dzīvojusi viņa dzīvi, bijusi, piemēram, tikai sava vīra sieva. Tādēļ, zaudējot vīru, tiek zaudēta arī identitāte, jo nekā cita sievietes dzīvē vairs nav. Tas pats mēdz notikt ar cilvēku, kas identificējas ar savu darbu. Aizejot no tā, viņam vairs nav mērķa.

Romāna galvenā varone Dollija nav gatava samierināties ar vīra nāves radīto tukšumu savā dzīvē. Apskatot viņa atstātos dokumentus, Dollijai rodas ideja, kas drīz kļūst par galveno dzīves mērķi. Plāns vienlaikus ir sēru pārvarēšanas ceļš un vienlaikus – veids, kā ne tikai Dollija, bet arī pārējās atraitnes var atriebt, godāt un pieminēt mirušos vīrus. Tomēr Dollijas nospraustais mērķis un pārdrošais nozieguma plāns tikai uz brīdi atliek pārdomas par to, kā dzīvot tālāk. Jautājums par jaunas identitātes radīšanu un dzīves jēgas atrašanu ir tikai atlikts. Atbilde paliek ārpus grāmatas lappusēm.

Just līdzi vai nosodīt?

Romāns ir interesants ar vēl vienu niansi. Te nav labo un slikto varoņu. Ja kriminālžanrā pārsvarā esam pieraduši pie tā, ka policisti ir “labie” un noziedznieki – “sliktie”, “Atraitnēs” šī vienkāršā matemātika ir izjaukta.

Galvenais policists Rezniks ir diezgan nesimpātisks – nekārtīgs, netīrīgs un noniecina kolēģus. Tomēr Reznikam ir mērķis – noķert noziedznieku Hariju Rolinsu. Kad Harijs kļūst par nelaiķi, policists sāk sekot rēgiem, un to vairs nesaprot ne viņa priekšniecība, ne darbabiedri.

Arī katrai no atraitnēm ir savas negatīvās īpašības, tomēr ar laiku, sekojot viņu izmisīgajiem centieniem uzvest savu dzīvi atpakaļ uz sliedēm, lasītājs sāk just viņām līdzi. Un tad nākas sev atgādināt – viņas taču plāno noziegumu, vai tādām varonēm var just līdzi? Vai var viņas attaisnot? To lai pēc romāna izlasīšanas katrs izlemj pats.

 

Gājputni

18 Okt

Gajputni_V_skc_F_CS6

“Gājputni” ir otrais latviski tulkotais somu rakstnieces Kati Hiekapelto detektīvromāns par policijas izmeklētājas Annas Feketes darba gaitām. Pamazām savērpjot intrigu no atsevišķiem, it kā nesaistītiem notikumiem, autore spēj nemainīgi uzturēt spriedzi, lasītāja uzmanību un līdzi dzīvošanu no pirmās līdz pēdējai lappusei.

Raupjais skandināvu detektīvs

Pat nezinot autori, jau romāna sākumā kļūst skaidrs, ka manās rokās ir nonācis skandināvu detektīvs, jo Kati Hiekapelto darbi savā tonalitātē noteikti ir piederīgi šim zīmolam. Gribēju saukt viņas darbus par skarbiem, tomēr laikam labāk tiem piestāv raksturojums “raupji”. Te nav amerikāņu autoriem raksturīgās glances, atsauču uz skaistuma etaloniem, debesskrāpju un naudas pasaules diženuma. Tāds realitāti spoguļojošs patiesums.

Līdz šim manas attiecības ar skandināvu detektīviem bijušas sarežģītas. Tikai retais autors izpelnījies godu, ka izlasu vairāk par vienu vai divām viņa grāmatām. Ir ļoti būtiski, lai rakstnieks katrā nākamajā darbā tomēr atrod jaunas nianses, kas iekrāso to citās krāsās. Tādēļ ar interesi ņemšu lasīšanai nākamo Kati Hiekapelto romānu, lai noskaidrotu, kā viņas varone izmeklētāja Anna dzīvo tālāk un kā attīstītās viņas sarežģītās, mīlas un naida piepildītās attiecības ar Somiju.

Jācer, ka raupjums un zināma depresivitāte, kas kā jau somiem (vismaz tādas ziņas par viņiem var lasīt publiskajā telpā) raksturīga arī Kati Hiekapelto varoņiem, neradīs vienveidības nogurumu tāpat kā to mēdz izraisīt supermenu skaistums un muskuļi.

Imigranti un bez dzimtenes palikušie

Izlasot aprakstu par autori, kura vairākus gadus strādājusi par pedagogu ungāru kopienā Serbijā, kļūst skaidra gan galvenās varones – ungāru izcelsmes izmeklētājas Annas Feketes – identitātes izvēle, gan romāna vide, kur redzam nesenus imigrantus, senākus un it kā jau iesakņojušos imigrantus un somus, kuru attieksme pret “svešajiem” var būt gan neitrāla, gan klaji naidīga.

Rakstniece spēj iztēlot šo dažādo cilvēku izjūtas un dzīvi bez šausmināšanās un izskaistināšanas – vienkārši tādu, kāda tā ir. Lasītājs no sirds jūt līdzi Semijam – Pakistānas kristietim, kuram ticības dēļ dzimtenē draud briesmas, bet valsts, uz kuru viņš atbēdzis, nevēlas viņu paturēt.

Ne tikai Semijs, bet arī pati Anna ir cilvēks, kas palicis bez dzimtenes. Tāpēc spēcīgākā emocija romānā ir nostaļģija. Savā nespējā līdz galam pieņemt par mājām auksto, sniegoto skandināvu valsti un vienlaikus saprotot, ka nejēdzīgais mačisms dzimtenē neļautu veidot sekmīgu karjeru policijā un laimīgu personisko dzīvi, Anna it kā balansē uz gaisa tilta starp abām sev svarīgajām zemēm, kur katrā no tām atrodas kas viņai tuvs un būtisks. Tomēr ir jānotiek kaut kam ļoti nozīmīgam, lai liktu viņai izšķirties par to, kur tad ir viņas īstās mājas.

Pagaidām viņa vēl meklē sevi un savu vietu, tāpat kā daudzi no mums: “Rīta rutīna, darbs, veikals, mājas, ēdiens, vakara rutīna, miegs. Kāpēc tik bieži pārņēma sajūta, ka ar to nepietiek? Vai būtu jānotiek kaut kam vairāk, kaut kam varenākam, kaut kam satraucošākam, kaut kam tādam, kas izsistu no sliedēm dienu atkārtošanos un atmodinātu?”

Veidot naida simetriju, šifrējot Prāgas pastkartes jeb lieliskais atvaļinājums kopā ar Maiju Pohodņevu un Modri Pelsi

7 Okt

300x0_pragas_new2

Man šovasar bija lielisks atvaļinājums! Ne tikai saules, siltuma un jūras dēļ. Lielisks, jo karstās pēcpusdienas, slēpjoties nojumes ēnā, vadīju kopā ar Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatām (“Nedzeniet pēdas snaiperim” (Lauku Avīze, 2011), “Tumsas inversija” (Lauku Avīze, 2013), “Naida simetrija” (Zvaigzne ABC, 2016) un “Prāgas pastkartes” (Zvaigzne ABC, 2018)).

Pirms šīs vasaras man pat prātā neienāca, ka Latvijā top riktīgi spriedzes romāni ar elpu aizraujošiem sižeta pavērsieniem, slepenajiem aģentiem, snaiperiem un pat sarežģītām šifru mīklām, kuru atšķetināšanas cena ir daudzu tūkstošu cilvēku dzīvība. Romāni, kurus grūti nolikt malā, romāni, kuru varoņiem notici un dzīvo līdzi, romāni, kurus lasot kā izrakumos atsedzas slānis aiz slāņa un aiz šķietamā “vieglās literatūras” plīvura ieraugām cilvēces tumšo vājību nepievilcīgo seju.

Terminoloģijas problēma

Uz to, ka šāda stila grāmatas latviešu literatūrā ir retums, norāda pat terminoloģijas problēma – manuprāt, latviešu valodā nav precīza apzīmējuma žanram, kas filmu nozarē angliski tiek saukts par “action”[1]. Piekrītu, ka te nav tikai “action”, kur uzsvars ir uz skriešanu, vajāšanu, šaušanu un kaušanos visās iespējamās vietās. Maijas un Modra romānos noteikti ir daudz trillera un “Prāgas pastkartēs” – pat kriptoromāna (vismaz šis termins latviešu valodā ir ieviesies veiksmīgi) elementu. Tomēr domāju, ka tas ir vairāk nekā trilleris un vairāk nekā spriedzes romāns, kas laikam tas pats trilleris vien ir. Iespējams, arī citur grāmatizdevēji un autori pārāk neskalda matus par žanru apzīmējumiem un terminoloģiju, jo pat Dena Brauna darbi, ko pie mums pieņemts uzskatīt par īstiem kriptoromāniem, viņa paša mājaslapā tiek saukti par trilleriem. Turklāt mūsdienu žanru literatūrā arvien mazāk ir tīra žanra grāmatu un arvien vairāk miksējumu, jo tas padara grāmatu interesantāku. Savukārt man svarīgi šķiet vismaz paprātot par žanriem un terminoloģiju, jo, piešķirot grāmatai identitāti ar žanru (vai žanru spektru), manuprāt, lasītājs precīzāk zina, ko tajā atradīs un viņu retāk sagaida vilšanās.

Katrs romāns – jauns pakāpiens

Lasot visus četrus autoru dueta romānus pēc kārtas, var iegūt vēl vienu bonusu – kļūt par liecinieku autoru rakstības stila un jau minēto žanru mutāciju attīstībai. Ja “Nedzeniet pēdas snaiperim” ir policijas detektīvs, kurā var baudīt izmeklēšanas procesu policijas humora mērcē, tad “Tumsas inversija” un “Naida simetrija” jau uzrādīja spiegu romāna, trillera un jau pieminētā “action” pazīmes ar milzīgu, visaptverošu blīkšķi “Naida simetrijas” noslēgumā. Pa vidu, protams, vēl mūsu postpadomju un trauslās neatkarības naudas un varaskāres “infekcijas slimību” atsegums, kuram modri seko līdzi starptautiskie drošības uzraugi.

No vienas puses, man mazliet žēl pamestā policijas romāna (“Nedzeniet pēdas snaiperim” galvenais policists Kadiķis nākamajos romānos spiests “pārdzimt” jau pavisam citā statusā), jo arī tādus Latvijā neraksta daudz. Pirmajā romānā ārkārtīgi valdzinošs šķita arī lakoniskais īsteikumu (vienvārda, divvārdu) rakstības stils. Tas bija tik lipīgs, ka pēc romāna izlasīšanas vienubrīd pieķēru sevi domājam tādos īsos teikumos. Iespējams, redaktoriem tāds stils šķita kā trūkums, bet es to uztvēru kā ļoti atbilstošu aprakstītajai videi – policisti, snaiperis – un notikumiem – slepkavības, izmeklēšana. Kad jārīkojas ātri, puķaini izteikties nav laika. Tādi teikumi arī veikli dzen darbību uz priekšu.

Pierodot pie šoka, ka policists diemžēl vairs nav policists, bet ir “persona non grata”, kas spiests sadarboties ar bijušo ienaidnieci, romāns “Naida simetrija” nāk ar jauniem valdzinājuma elementiem. Pirmkārt, burvīgu ķīmiju rada tieši naida simetrija. Būtībā – nevis pati simetrija, bet process, kurā tā pamazām tiek veidota kā lupatu deķītis, ko rada ieaužot vienu neiederīgu gabaliņu blakus otram. Otrkārt, ja grāmatā pat nebūtu spraigā sižeta, kura pieminēšana jau ir atkārtošanās no manas puses, ar milzīgu interesi sekoju līdzi izdzīvošanas mācībām. Nupat pirmoreiz dzīvē biju nelielā izgājienā pa purvu un katrā solī nācās atcerēties tieši epizodes no “Naida simetrijas”.

“Prāgas pastkartes” nenoliedzami abu autoru darbā ienes jaunu kvalitāti. Vispirms jau pieminēto kriptoelementu dēļ, bet ne tikai. Romāns rada brieduma iespaidu. Saistībā ar “pastkartēm” man noteikti jāpiemin grāmatas atvēršanas pasākums, kur klātesošie varēja ielūkoties nopietnajā izpētes darbā, kas paveikts romāna tapšanas laikā un prasījis neatlaidību neiet vieglāko ceļu, spēku, laiku un pat nepieciešamību uzvarēt likteni (tā nosaucu to, kas no mums neatkarīgu apstākļu dēļ mēdz aizlikt kāju priekšā un ir uzvarams tikai ar milzīgu gara spēku).

Romāna sižets aizsākas it kā palēnām, tad vērpjas un savērpjas arvien biezāks, baisāks un raitāks, līdz lasītājam beidzot tiek pamests pa kādam pavedienam, lai viņš kopā ar autoriem varētu priecīgs nodarboties ar kriptomīklu šķetināšanu. Pamazām apjaušot īsto stāsta potenciālu, rodas vienlaikus šausmu sajūta par grāmatā paustā vēstījuma iespējamo patiesumu un bauda par autoru darba pacelšanos uz jauna pakāpiena.

Daži citāti. Bez komentāriem

Nobeigumā trīs citāti, kuriem pieķērās acis un domas, radot vēlmi tos īpaši atzīmēt un saglabāt.

“Skaties apkārt. Apdomā katru soli, paredzi to, kas var notikt. Neuztraucies un nedusmojies, tā tu tikai bezjēdzīgi iztērē spēkus. Tas, kas notiek, ir tikai tavu pareizo vai nepareizo izvēļu rezultāts. Kļūsti par notikumu daļu, nevis vērtē savu attieksmi pret notiekošo.” (Naida simetrija, 177.lpp.).

“Kadiķis (..) prātoja par to, ka cilvēkiem, lai saticīgi dzīvotu, vajadzīgas abiem saprotamas darbības, kuras veicot nav jāsarunājas. Vaļasprieks kā vienojošs faktors – ja pārim ir paveicies. Vīriešus un sievietes, ja gadās kādu laiku pavadīt kopā, parasti vieno tikai sekss, kas tiek pasniegts briesmīgi cēlu jūtu mērcē. Jo vairāk pļāpu un izrādīšanās par jūtām, jo briesmīgāka būs nodevība.” (Naida simetrija, 201.lpp.)

“Naktīs, kad namos iedegās ugunis, viņa pūlējās ieskatīties logos. Izdomāt savus stāstus par cilvēkiem, kuri svinēja vai vilka savu dzīvi. Anna neskatījās televīziju, viņu interesēja tikai realitāte. Cilvēku pētīšana (..) bija kļuvusi par jaunu hobiju.” (Prāgas pastkartes, 300. lpp.)

[1] Nupat gan Zvaigznes ABC mājaslapā, aprakstā par S.Meijeres jauno romānu “Ķīmiķe” atradu terminu “bojeviks” (kas ir tas pats “action”, tikai krievu valodā).

 

Kur laime mīt

21 Aug

Atvaļinājuma laikā pabeidzu lasīt jau agrāk iesākto Enijas Solomones romānu “Kur laime mīt” (izdevis apgāds “Kontinetns”, 2017). Jāsaka, ka tā ir īsta mūsdienu gotika, turklāt nebūt ne sliktā nozīmē. Romānā sastopams gan noslēpumains svešinieks, gan traks briesmonis, kurš vajā un nogalina sievietes, notiek maldīšanās pa vecu, milzīgu dzimtas māju, turklāt neizpaliek arī brāļu naids, vecāku nodevība un mīlestība.

kur-laime-mit

Mulsinošie romāna nosaukumi

Pēc romāna izlasīšanas pārdomas izraisīja spēles ar grāmatas nosaukumu, jo ne oriģinālnosaukums “Two Lethal Lies“ (Pārāk nāvējoši meli ?), ne latviskais variants – “Kur laime mīt” nešķita pilnīgi atbilstošs. No vienas puses, oriģinālajā nosaukumā  vārds “nāvējošs” iedod īsto izjūtu par romāna tonalitāti, tādēļ liriskais latviešu varianta nosaukums, iespējams, var maldināt lasītājus. No otras puses, protams, grāmatā ir romantika, kas neatstāj šaubas par to, kur mīt laime.

Romantisks trilleris

Enija Solomone ir romantisko trilleru autore (viņas mājaslapā saskaitu deviņas grāmatas). Nezinu, kādi ir pārējie, bet šajā trillera puse ir vairāk saistīta ar baisu, maniakālu ļaunumu, mazāk ar detektīvintrigu. Jo intriga tiek atklāta diezgan ātri, tālāk ar dreboši sirdi jāseko trillerīgajai noķers vai nenoķers, panāks vai nepanāks, paspēs vai nepaspēs spēlei. Tādēļ, manuprāt, darbs ir ļoti tuvs senajām gotiskā romāna tradīcijām. Lai gan vēlreiz pārliecinājos, ka mani šādos darbos mulsina nepamatots, neloģisks ļaunums (kas nesakņojas normālā psiholoģijā) un asiņaino detaļu erotizācija, par laimi īstas draudzības un mīlestības jūtas atsver visas šausmas, bet romāna raitais notikumu ritējums nodrošina dažus patīkami izklaidējošus vakarus (vai dienas) grāmatas sabiedrībā.