Teksta poētika, stāsts vai sižets

Varētu šķist, ka es kā liela žanru literatūras fane, paņemot rokās grāmatu, to vien meklēju kā raitu sižetu, kas ierauj lasītāju aizrautības akacī, liekot šķirt lapu pēc lapas un aizmirst par naktsmieru līdz pēdējā vāka aizvēršanai. Tomēr tā nav gluži taisnība.

Protams, man neapšaubāmi patīk rakstnieki, kas meistarīgi aizved prom no ikdienas realitātes, ievelkot savā realitātē. Jo – lai cik vieglprātīga un nenozīmīga dažiem šķistu žanru literatūra, labu “lappušu šķīrēju” (burtisks tulkojums no angļu page-turner) uzrakstīt nav viegli un ne katram rakstošajam tas padodas.

Bet ir vēl citi rakstnieki, kurus mīlu tikpat ļoti. Tie ir rakstnieki, kuru teksta poētika ir tik fascinējoša, ka man ir vienalga, par ko ir grāmata, esmu gatava to lasīt tikai teksta dēļ vien. Pieļauju, ka katram ir savi rakstnieki, ar kuru tekstiem mēs šādi saslēdzamies. To pierāda kaut vai dedzīgās diskusijas FB grupā “Izcilas grāmatas”. Kas vienam šķiet izcila, otram – nemaz. Un daudzreiz var just, ka lasītājam vienkārši ar attiecīgo tekstu nav izveidojusies “ķīmija”.

Manējie rakstnieki, kuru darbus esmu gatava lasīt teksta dēļ ir Alesandro Bariko, Maikls Kaningems un arī pēdējā laika zvaigzne – Kristofs Onodibio. Katram no šiem autoriem ir darbi, kuru stāsts man ir pilnīgi svešs, bet baudu to tieši teksta poētikas dēļ.

Latviešu rakstniekiem poētika vienmēr bijusi stiprā puse, iespējams, tieši tādēļ vairāki no viņiem rakstījuši (raksta) gan prozu, gan dzeju vai no dzejas pārslēgušies uz prozu un otrādi. Tomēr mans pēdējā laika prieks latviešu literatūrā ir teksta poētikas skaistumam līdzās stāvoši spēcīgi, emocionāli iedarbīgi stāsti. Tādi stāsti ir radīti, piemēram, romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Varbūt vajadzība attīrīt no sevis vēlmi būt supermoderniem vai oriģināliem un doma par to, ka jāpasniedz Latvijas vēsture bez raudāšanas un vaidēšanas, ir spēcinājusi stāstu radīšanu latviešu literatūrā? Ja katrs Noras Ikstenas un Ingas Ābeles darbs mani līdz šim iepriecinājis ar apskaužamu teksta poētiku, sērijas darbos vienkāršie, iedarbīgie stāsti satriec, liek ilgi tos atcerēties un kavēties pie tiem pārdomās.

Savukārt, kritikas ne pārāk atzinīgi vērtēto Paula Bankovska romānu “18” ar prieku lasīju tieši teksta poētikas dēļ. Diemžēl šis laikam ir arī īstais brīdis, lai pateiktu, ka Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance” teksta poētikas un emocionāli spēcīgā stāsta dēļ joprojām nepārspēta atrodas manā grāmatu topa virsotnē. RIP, Paul!

Galvas zvēri un debesu atspulgi ūdenī

Pirms diezgan daudziem gadiem es kādam draugam uz jautājumu: “Kā tev iet?” atbildēju “Man trūkst dvēseles laika”. Toreiz strādāju atbildīgu darbu, kur katra diena nesa jaunus izaicinājumus, mājās bija mazs bērns, un, ja fizisko laiku atpūtai vēl varētu atrast, tad pa galvu atslodzes brīžos tik un tā jaucās vai nu darbs vai ģimenes lietas. Tātad rakstniecībai nebija ne iekšējā, ne ārējā laika, bet neapzinātā nepieciešamība to darīt sūrstēja kā pirkstā iedurta skabarga, kas pamazām piepampst un sāp arvien negantāk.

Tieši tādēļ gan apzināti, gan neapzināti turpmākos darba meklējumu līkločos allaž centos atrast to ienākumus dodošo nodarbošanos, kas atstātu ikdienas steigā dvēseles laika sprīdi. To, kurā iznēsāt stāstu vai romāna ieceri. Jo izbrīvēt brīvu brīdi, lai apsēstos un uzrakstītu, ir vieglāk, nekā atrast iekšējās minūtes, lai ieraudzītu debesu atspulgu kanāla ūdenī, savdabīgus mākoņu rakstus vai interesantu svešinieku, kas šķērso ielu, tava radošā būtība ievēroto pārdomātu un pārstrādātu daiļliteratūrā vai bloga rakstā.

Apkārtējie, iztaujājot par manu rakstnieces darbību, bieži uzdod jautājumu – kā tu tā vari: strādāt pilna laika darbu un vienlaikus rakstīt romānus un stāstus. Kur tu atrodi laiku? Tad atbildu, ka laiku rakstīt var atrast vienmēr, svarīgi, lai var atrast laiku domāt, pārdomāt, apcerēt, jā, arī skumt, grimt sentimentā un atkal līst no tā ārā. Tas ir laiks, kuru apkārtējie bieži novērtē kā neko nedarīšanu. Piemēram, svētdienā noteikti ir paveicams tūkstotis sadzīvisku lietu, ko darba nedēļā nevar paspēt, bet es vienkārši sēžu ar kafijas krūzi rokā un skatos kā laukā vējš loka koku galotnes. Un ir tik labi, ja esmu spējusi sevi atturēt no putekļu sūcēja darbināšanas un šīs kafijas pauzes laikā nemokos iekšējos pašpārmetumos par lieki tērētu laiku.

Gadās, ka darbā un mājās darāmo darbu daudzums un steidzamība sagāžas pār tevi ūdenskritumam līdzīgā straumē un stress par šīs steidzamības neiespēšanu neļauj tev iznirt virspusē un kārtīgi ievilkt elpu. Tad apkārtējie pamana tavu sagurumu un saka: “Atpūties! Paņem pauzi!” Jā, dažkārt pietiek, ja to pauzi paņem fiziski, kārtīgi izgulies, sēdi mājās un noskaties kāda seriāla visas sezonas. Droši vien ne tikai radošajiem cilvēkiem, bet pirmām kārtām tieši viņiem ar to nepietiks, jo atpūta nebūs iedevusi dvēseles laiku. Daudzi to apzinās, tādēļ tik populāras ir apzinātības prakses, meditācijas un klusuma retrīti, kuros noteikti svarīgs ir ne tikai ārējais, bet arī iekšējais klusums. Domāju – tas ir tas pats, ko es saucu par dvēseles laiku.

Tie, kas retāk vai biežāk mēdz atrasties klusumā un vienatnē, noteikti zina, ka tas nav viegli. Jo ilgāk esi dzīvojis bez iekšējā klusuma, jo grūtāk ir tad, kad tas jāizdzīvo. Nonākot klusuma joslā, no galvas sāk līst ārā visādas līdz galam neizdzīvotas dusmas, aizvainojumi un nostaļģijas pēc it kā laimīgām pagātnes dienām.

Jau kādu brīdi staigāju ar vēlmi par to uzrakstīt, kad žurnāls “Sestdiena” publicēja Gustava Terzena interviju ar Ingu Rubeni, un viņi sarunājās tai skaitā par iekšējo un ārējo klusumu. “Jā, tas iekšējais troksnis parāda to, cik daudz mēs dzīvojam galvā, un tas iekšējais troksnis ir visi mūsu galvas safabricējumi, ar kuriem mēs dzīvojam un kas mums neļauj pa īstam apklust. (…) Galva rada šausmīgu troksni, tur ir vesels zvēru dārzs iekšā,”[1] saka Inga Rubene. Varbūt tieši bailēs no cīņas ar saviem galvas zvēriem mēs izvairāmies no klusuma? Bet jācīnās būs agri vai vēlu.

Atzīstos, man ir grūti atsākt rakstīt (vienalga, ko) pēc tikko pabeigtas grāmatas. Kad aktīvi rakstu un esmu nospraudusi pabeigšanas termiņus, disciplinēju sevi arī dvēseles laika atrašanas ziņā. Citas izejas nav, šis laiks vienkārši jāatrod. Bet, kad grāmata pabeigta un jāsasteidz pirms tam atliktie darbi, man ar varu jāatrauj sevi no ikdienas rutīnas, lai atkal meklētu savu dvēseles laiku, kurš tik viegli un ātri ir pazaudējams un tik grūti ir atrodams.

Tikai rakstot šīs pārdomas, sāku aptvert, ka, iespējams, manī izveidojies iekšējais brīdināšanas mehānisms, kurš signalizē (sākumā vāri, tad arvien uzstājīgāk) par iekšējā klusuma un dvēseles laika trūkumu. Šie signāli gan ir tikai pirmais solis. Nākamais – tos uzklausīt un uztvert nopietni, vēl nākamais – beigt par šo faktu “cepties”, bet apzināti savu dvēseles laiku meklēt, atrast un pārvērst rakstītā rezultātā. Jo ar laika atrašanu vien nekas nebeidzas, man kā rakstniecei ir jāraksta. Citādi nāksies meklēt jaunu laiku, lai tiktu galā ar “galvas zvēriem”, kuri ēd par to, ka prātā perināto ideju neesmu pārvērtusi stāstā. Jo šodienas debesu atspulgiem, rītdienas mākoņiem un parītdienas cilvēkiem pamazām jāpārtop tekstā un jānonāk uz papīra. Tāda ir rakstnieka būtība, kuru esmu sajutusi kā savu patieso eksistences veidu.

[1] Tukšumu atstāt nevajag. Sestdiena, 20.–26.decembris, 2019.

Londonas zvēri

Lai cik dīvaini nešķistu, spilgtākie iespaidi no nesenās viesošanās Londonā un vēl dažās Anglijas vietās (Bātā, Braitonā, Oksfordā, Vindzorā) man saistās ar zvēriem. Vēl tur bija daudz ūdens, eglīšu un asprātīgu veikala noformējumu.

 

Uzplaukusi telefona būdiņa Bātā

Slavenās sarkanās telefona būdiņas vairs neizmanto zvanīšanai. Tādēļ tās ir sazaļojušas.

Fotografēt vai nē

Ceļošanai lielākoties ir divi mērķi – atpūsties un gūt jaunus iespaidus. Man tomēr ļoti svarīgs ir vēl viens aspekts – vēlos ne tikai gūt iespaidus, bet arī tajos dalīties. Mūsdienās, kad visi aprīkoti ar dažādām ierīcēm, protams, ir arī jāfotografē. Tomēr ar pilsētu ievērojamām, vēsturiskām un skaistām ēkām ir pilns internets. Var gūt iespaidu pat neizkustoties no mājas. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs – ja neizdari kādu atklājumu, telefonu laukā vilkt nav jēgas. Man laimējās, jo tēma acu priekšā sāka raisīties jau pirmajā dienā un nepameta līdz pat pēdējai. Mans Londonas stāsts ir stāsts par zvēriem.

Pašportrets ar lāčiem un pili Vindzorā

Pašportrets ar lāčiem un pili Vindzorā

Pirmā Epizode. Baltie lāči

Kā radīt ziemas sajūtu? Angļiem šķiet, ka to rada baltie lāči. Tas nekas, ka apkārt dubļi, pa laikam smidzina, reizēm uzspīd spilgta saule, laukā +8 vai pat +13 un no sniegta ne miņas. Ja tuvumā ir baltais lācis, vēl varbūt arī eglīte ar bumbuļiem un kāds mirdzošs uzraksts, kurš vēsta “Merry Christmas”, angļiem šķiet, ka ziemas un Ziemas svētku sajūta ir garantēta.

Lācis ar cilvēcisku seju

Šim lācim Haidparka Winter Wonderland ir tik cilvēciski skumīga seja, ka taisni žēl metas.

 

Otrā epizode. Skatloga zvēri

Varbūt Rīgā pietiekami nestaigāju gar veikalu skatlogiem, tomēr tik daudz dažādu zvēru skatlogos, kā Londonā un dažās citās Anglijas pilsētās, līdz šim nebiju redzējusi. Šo skatlogu noformētāji bijuši ārkārtīgi radoši gan tehniku, gan pašu zvēru izvēlē. Atliek vien minēt, kāda ir konkrētā zvēra saistība ar veikalā pārdodamo preci. Iespējams, arī zvēri skatlogos ir viens no ziemas noskaņas radīšanas paņēmieniem. Ja varētu salīdzināt ar vasaras skatlogiem, varbūt spētu uz šo jautājumu atbildēt.

 

Kokteiļklubs

Atliek vien minēt, kas domāts ar šo zvēru. Vai mājiens, ka, izdzerot par daudz kokteiļu kokteiļklubā, var kļūt šāds?

Trešā epizode. Suņi

Laikam katrs, kurš sevi uzskata par vienotās Eiropas vēstures daļu, interesējas par Anglijas karaļnamu. Līdz ar to visi zina, ka karalienes Elizabetes īstie suņi ir korgiji. Lai gan internetā atrodama ziņa, ka pēdējais, 14. paaudzes karalienes korgijs, devies aizsaulē, turpat atrodama arī informācija, ka karalienei esot vēl arī citi suņi, toties pārējie britu karaļnama pārstāvji suņus negribot. Varbūt karalienei tagad jāizvēlas kāds no sunīšiem, kas lielā skaitā karājas atrakciju stendos vai korgijs, kas paslēpies zem suvenīru letes Vindzoras pils veikaliņā, vai arī vēsturiskais porcelāna sunītis. Neviens no tiem viņu noteikti nepametīs.

Lai nu kā ar karaļnamu, toties pašiem britiem suņi patīk. Īpaši to var redzēt parkos, kur suņi skraida un draudzējas. Pļaviņās un arī cilvēku pilnajos celiņos – nekādu siksnu, tomēr nevienu agresīvu suni nemanīju, tāpat negadījās arī iekāpt nevienā “mīnā”. Varbūt uz miskastēm un citur izvietotie uzraksti, ka jāsavāc aiz sava suņa tomēr iedarbojas. Būtu labi, ja pilsētu pārvaldītāji to izmēģinātu arī pie mums. Ja nu notiek brīnums un arī Latvijas suņu saimnieki kļūst civilizēti?

Dzīvus kaķus neredzēju, toties izdevās ievērot daudz suvenīrkaķīšu un vēl dažus interesantus eksemplārus.

Ceturtā epizode. Dzīvie zvēri un putni

Jaunais angļu mājdzīvnieks ir lapsa. Mājās gan neviens viņu neaicina, nāk bez aicinājuma, meklē pārtiku atkritumos un pie cilvēkiem. Londonas parkos un māju dārziņos lapsas ir tik bieža parādība, ka par to vairs neviens nebrīnās. Tomēr arī baložu uz ielām netrūkst. Vai nu lapsas kļuvušas tik slinkas, ka baložus nemedī vai arī baložu bez lapsu klātbūtnes būtu vēl vairāk. Lapsas meklē ēdienu, tās nav agresīvas, toties vietējā fermā-zvērudārzā sastaptā vāvere gan šķita bīstama – nāca virsū, nevis bēga prom.

Tā kā kanālos ūdens nemaz negatavojas aizsalt, tajos peld ļoti daudz ūdens putnu – jaunie gulbji, zosis, pīles. Staigājot gar kanālu, pēkšņi izdzirdu bērnu velosipēda taurīti, lai gan apkārtne bija tukša. Izrādījās, ka taurētājs ir putns ar baltu galvu, pēc internetā atrodamās informācijas – laucis (angliski – coot), kurš mitinoties arī Latvijā. Arī tādēļ ir noderīgi ārzemju braucieni – lai ieraudzīto ko jaunu un uzzinātu, ka nekur nav jābrauc, lai šo jauno ieraudzītu vēl reizi.

gulbji_1

Gulbji Temzā pie Vindzoras

laucis_1

Laucis

Piektā epizode Piemineklis kazai

Protams, dzīvnieku plejāde neiztika arī bez 2019. gada dzīvnieka, par ko gadumijā aizmirst neļāva suvenīru, kalendāru un citu nieku darinātāji. Izrādās, ka cūka spēlējusi vēsturiski nozīmīgu lomu Bātas veidošanā par pilsētu. Dzerot veselīgos Bātas apkaimes minerālūdeņus, kuri saturot 43 minerālvielas un esot otrie minerālvielām bagātākie aiz… (diemžēl neatceros, kurš ūdens bija pirmais), cūka parādījusi vēlākajam pilsētas dibinātājam un karalim, kā izārstēties no lepras.

Piemineklis Bātas cūkai

Cūka, kas izglāba karali un Bātas dibinātāju

Tomēr lielāko pārsteigumu piedzīvoju turpat Londonā. Ejot cauri rajonam, kur ar saviem daudzajiem stāviem augšup sniedzas stikloti debesskrāpji, ieraugu… kazlēnu. Tūlīt prātā nāk “Pērkona” dziesma un U. Bērziņa dzejolis “Piemineklis kazai”:

“Bija silta Dieva diena, un uz zemes bija jauki.
Bet kaza kāpa debesīs.
Cik reizes Dievs nogrūda, tik reizes kaza atkal kāpa.
Arāji apstājās,
laiks apstājās,
kaza kāpa.
Simts gadu pagāja,
tūkstoš pagāja,
kāpa.
Tas ir tas piemineklis.
Re kur kāpj debesīs.”

Nekādas plāksnītes vai paskaidrojuma. Bet varbūt pieminekli šeit uzslējis kāds latvietis, atceroties dzejoli, jo tas ir tas piemineklis, kur kaza kopā ar debesskrāpjiem kāpj debesīs.

Piemineklis kazai

Piemineklis kazai

 

Krāju mirkļus

Ir cilvēki kuri pat vispatīkamākajā notikumā atradīs kādu sīku nieku, ko pakritizēt. Pat vislielākajā medus mucā atradīs sīku darvas pilīti. Pat vislabākās pārmaiņas viņi uztver kā personisku apvainojumu. Jo būs taču jāpiedomā, varbūt kaut kas jauns jāiemācās. Nesaprotu tos, kuriem dzīvē viss kārtībā, bet viņi vienmēr atrod iemeslu sūdzēties.

Lieliskās grāmatas “Iemesli dzīvot tālāk” autors Mets Heigs raksta: “Kas man ir paticis kopš tā laika, kad domāju, ka man vairs nekad nekas nepatiks. Saullēkti, saulrieti un tās neskaitāmās saules un pasaules, kas nav mūsējās, bet mirdz nakts debesīs. Grāmatas…Suņi…Mirklis, kad kinoteātrī nodziest gaisma un tev klēpī ir trauks ar siltu popkornu. Mūzika. Mīlestība. Neapvaldītas emocijas…” (Paldies Zvaigzne ABC par šīs lieliskās grāmatas tulkošanu un izdošanu).  Pozitīvā blakne Heiga aprakstītajai depresijas ellei ir prasme priecāties par ikdienas mirkļiem un novērtēt tos kā dāvanu. Katram no mums vajadzētu tādu sarakstu, lai ir, ko melnākā brīdī palasīt. Tieši tādēļ pati sev rīkoju akciju “Krāju mirkļus”. Esmu apņēmusies apzināties un izjust katru lielisku dzīves mirkli, kurš ir skaists vienkārši tāpat – ar savu mirkļa brīnumainību. Veidošu savu mirkļu krātuvīti, lai brīdī, kad gribas sūdzēties, spētu atcerēties, ka nekā jau īsti par ko sūdzēties nav.

 

Savai krātuvei jau esmu pievienojusi divus:

  • ļoti silts smaržīgs bezvēja maija vakars, kad pastaigājoties peldi gaisā kā siltā ezerā;
  • ceriņu apbrīnošana un ostīšana kopā ar draudzeni. Izrādās ļoti skaisti un interesanti ceriņi atrodami ne tikai Dobelē.

Pusceļā starp klusumu un vārdiem

 Klusēšanas zelts vai darva

Iespējams, nepieciešamība rūpēties par dienišķo maizi lielā mērā padara mūs par liekuļiem. Nepieciešamība nesanaidoties ar visiem, kas apkārt – arī.

Kas gan notiks, ja sāksim klāstīt visu, ko domājam? Ne ar ko labu tas nebeigsies. Tas nozīmē, ka mums katru dienu nākas meklēt šauro taciņu starp iekšējo patiesīgumu un dažkārt nepatīkamu, dažkārt – pārspīlētu, netaktisku atklātību, kas var novest pie konfliktiem un tuvības saišu saraušanas ar apkārtējiem. Ne vienmēr mums tas izdodas. Brīžiem klusējam par daudz, jo baidāmies aizskart kāda jūtas. Brīžiem atkal par daudz pasakām, jūtot nepieciešamību beidzot pateikt, ko domājam vai saprotot, ka ilgāka klusēšana jau novedīs pie iekšējiem meliem, kas ietekmē cilvēku attiecības tikpat ļoti kā ārēja “visu, ko domāju” teikšana. Klusēšana ir zelts tad, kad vairākkārt jāapdomā sakāmais. Klusēšana ir zelts, kad pasargā no pļāpīguma. Tomēr dažkārt klusēšanas zelts pārvēršas melnā darvā, kurā iestiguši pinamies, vairs nesaprotot, kā no tā tikt ārā.

Pirms vairākiem gadiem, kad intensīvi meklēju darbu, paslēpu privātumā visus depresīvos ierakstus sociālajos tīklos un blogā. Jo darba devēji tos lasot. Jo darba devējiem vajag priecīgus, nevis depresīvus cilvēkus. No vienas puses, tiesa – arī tavi ieraksti sociālajos tīklos kaut ko liecina par tavu personību. No otras puses – vai tad ziņas, ka būšana bez darba ved tevi depresijā, neliecina, ka cilvēks būs ārkārtīgi motivēts pie iegūtā darba turēties un pateicīgs, ka darba devējs viņam šādu izdevību ir sniedzis?

Kaislīgs vai bezkaislīgs profesionālis?

Arī profesionālie rāmji uzliek mums cilvēciskos rāmjus. Lai gan šis ir mans privātais blogs, es tik un tā sevi cenzēju. Un es to rakstu bez sāpes. Cilvēktiesību un brīvību aktīvisti un aizstāji šajā vietā noteikti sašutuši sāks bļaut un kratīt dūres. Kā drīkst būt tā, ka tu, noslēdzot darba līgumu, esi sava amata pārstāvis 24/7?!

Protams, no vienas puses, tas ir pārspīlējums. Citādi es nespētu rakstīt romānus un stāstus. Nespētu radīt. Kad rakstu, esmu rakstniece un tur nekādas cenzūras nav. Varētu, protams, rakstīt ar pseidonīmu, lai nebūtu nekādu pārpratumu, kurā brīdī es esmu kas. Tomēr man ir dārga mana identitāte un mans vārds. Ar pseidonīmu esmu rakstījusi tikai, izvairoties no interešu konflikta starp sabiedriskajām attiecībām un žurnālistiku. Spēju iedomāties rakstīšanu ar pseidonīmu vien kā jautru spēlīti, ja tiek mainīti žanri. Nezinu, kādēļ cilvēki raksta ar vienu vai pat vairākiem pseidonīmiem visu mūžu (ja vien pseidonīms nekļūst par tavu īsto vārdu, kā, piemēram, Rainis, Aspazija). Vai pseidonīms būtībā neliecina par bailēm atzīt savu autorību? Par tiem pašiem rāmjiem, kuros cilvēks sevi ielicis un baidās iziet ārpus.

Tomēr, arī paturot prātā savu profesionalitāti un nepieciešamību uzturēt attiecības, cilvēks pirmāmkārtām ir tikai un vienīgi cilvēks. Un cilvēkam atšķirībā no robotiem vai zombijiem emocijas ir dabisks stāvoklis. Jo emocijas ir tā pati kaislība. Esmu pilnīgi un absolūti pārliecināta, ka jebkuru lietu cilvēks ar kaislību dara tūkstošreiz labāk nekā tas, kuram kaislības nav. Ja nav kaislības, viņš dara tikai absolūti nepieciešamo un iepriekš noteikto. Kaislība dzen mūs pārkāpt robežas. Kaislība neapstādina mūs pie: tā nav tava darīšana, liecies mierā; tu izdarīji to, ko tev teica un tā, kā tev teica, vairāk un labāk darīt nav nekādas vajadzības; lai citi tiek ar to galā; labāk klusē, lai neuzdod tev darīt vēl kaut ko. Tomēr kaislība dzen mūs arī strīdos, lai aizstāvētu savu taisnību, kaislība liek censties pārliecināt, pierādīt, ka vajag vairāk, labāk, tālāk, citādāk. Kaislība rada vilšanās sāpes, ja nav izdevies tā un tik labi, cik gribējām. Vienā vārdā tas laikam saucas – nebūt vienaldzīgam, un tas attiecas gan uz privāto, gan darba dzīvi. Diemžēl darba dzīvē kaislīgie cilvēki, kuri spēj aizrauties emocijās, parasti netiek mīlēti (un es te nerunāju par neprasmi rast kompromisus, nerunāju par apvainojumiem, muļķīgiem, ambicioziem aizvainojumiem vai asaru vētrām pamatotas kritikas dēļ). Jo tā ir izkāpšana ārpus rāmjiem. Bet, ja nekad neizkāpju no rāmjiem – vai tad neesmu robots? Mani baida vienaldzīgie cilvēki. Tie, kuri nekad nestrīdas, nekad nepaceļ balsi, nekad nav bēdīgi un nekad nav dusmīgi. Mani baida tie, kuri nespēj savas emocijas izteikt vārdos.

Vai pieaugušajiem nesāp?

Ziemassvētku laikā man patīk skatīties naivās romantiskās Hallmark Ziemassvētku filmas par Ziemassvētku brīnumiem, dāvanām, cepumiem un skūpstiem. Mani līdz asarām šokē tur uzburtais sabiedrības modelis. Savstarpēja ieinteresētība, līdzjūtība, izpratne, vēlme palīdzēt, mīlestība, labdarība. Nevienaldzība. Tie, kas skatoties tādas filmas domā: tā jau dzīvē nekur un nekad nav; tas viss ir pilnīgas muļķības, iespējams, ir tie, kuru vienīgās emociju izpausmes ir naidpilni komentāri interneta portālos. Tie, iespējams, ir tie, kuriem reizi pa visām reizēm ir iemācīts, ka: emocijas – tas ir slikti, un vispār – dzīve sūkā, Happy ends ir tikai pasakās.

Šajā Ziemassvētku laikā mani nošokēja kontrasts par tām attiecībām, ko redzēju filmās un tām, kuras pēkšņi un pilnīgi negaidīti saņēmu no sev ļoti tuviem cilvēkiem. Katru reizi, kad par to domāju, man jāmin – varbūt pārspīlēju, varbūt tā nemaz nav. Kā pieaudzis cilvēks ar prātu, protams, zinu: pirmkārt, ar varu nevienu sevi mīlēt nepiespiedīsi, ar varu nevienu nepiespiedīsi uztvert sevi kā tuvu cilvēku; otrkārt, cilvēkiem gadās tumšie brīži, kad viņiem pašiem personiski viss vai daudz kas saiet uz īso un tad arī uz āru viņi mēdz būt diezgan nežēlīgi; treškārt, mēs jau īstenībā varam viens bez otra iztikt, jo cilvēks galu galā ir vientuļa sala, lai kā mums gribētos domāt un cerēt citādāk; ceturtkārt, gadās totālas komunikācijas barjeras, kad cilvēki ne tikai runā, bet arī domā un jūt pilnīgi dažādi par vienu un to pašu notikumu; piektkārt, visi ir jāpieņem un jāmīl tādi, kādi viņi ir, nevis tādi, kādus mēs gribam viņus redzēt; sestkārt…; septītkārt…; astotkārt….

Bet manam pieaugušajam, nobriedušajam prātam, pretī stāv mana cilvēciskā sirds, manas cilvēciskās emocijas un sāpes. Mana iekšējā izjūta, kas signalizē – ja tev sāp, tātad tas ir patiesi; tu drīksti just, tev drīkst sāpēt arī tad, ja kāds saka, ka tas ir bērnišķīgi. Jo sāpes, emocijas nav bērnišķīgas, tās ir cilvēcīgas.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka emocijas nav nekāda bērnišķība sliktā nozīmē (jo bērnišķībā ir daudz kas labs). Pieaugušais nevienaldzīgais cilvēks no vienas puses var saprast un piedot, bet no otras puses viņam var sāpēt. Un tad, ja es pasaku otram, ka man sāp tas, ko viņš dara, kaut gan es varu to saprast – vai tā ir bērnišķība, pārlieku atklātība vai cilvēciska rīcība, lai klusums nepārvēršas par darvu?

Tomēr mana neklusēšana šoreiz ir raisījusi attiecību bezdibeni, kuru ir grūti pārkāpt no abām pusēm. Ja šī būtu Hallmark filma, pāris minūtes pirms Happy End, mēs satiktos pusceļā viens uz otra māju. Bet šī diemžēl nav Hallmark filma, tādēļ, iespējams, mēs nezinām, kur ir pusceļš.

Personības dalīšanās

Man patīk tas stāvoklis – es it kā esmu un neesmu klātesoša. Es it kā esmu iekšā, un it kā pati par sevi. Tikai neiesaistīties pārāk cieši, tikai neiegrimt pārāk dziļi. Tas dod jauku, patīkamu piederības sajūtu, bet atņem brīvību, rada informācijas un ciešās piederības pārprodukciju. Tad gadās, ka kļūst ļoti, ļoti grūti un jādomā, kā attālināties.

Tāda mūžīgā šizofrēnija. Un tādā personības dalīšanās stadijā lielākā vai mazākā mērā dzīvo visi tie, kas strādā ārpus mājas. Māja un darbs. Tikai darbaholiķi dzīvo vienīgi darbā. Divas galējības. Ir cilvēki, kas dzīvo tikai ārpus darba, darbā tikai pavadot nepieciešamo laiku, ir cilvēki, kas dzīvo tikai darbā, kā jau minēju, tos mēdz saukt par darbaholiķiem. Pārējie balansē, kā prot, daļēji viņi ir darbā, daļēji – mājās, bet kādreiz viņi arī darba vietā ir, piemēram, māte vai filmu fans, bet mājās domā par darbu. Tagad sapratu, kāpēc man patīk strādāt mājās – nav šizofrēnijas. Toties tādā gadījumā atņemta brīnišķā jaunas informācijas ieplūšana tavā telpā – no darāmajiem darbiem, kolēģiem, apkārtējās vides, komunikācijas. Lielākoties atņemta komunikācija ar cilvēkiem vispār. Un ar laiku arī tas sāk nomākt. Tad labi, ja tev ir draugi vai darījumu partneri, ar kuriem laiku pa laikam tikties.

Tāda pati personības dalīšanās ir, kad vienlaikus esi rakstniece, vienlaikus taisies par literatūrzinātnieci. Es neticu, ka varu būt abi vienlaikus un abi vienlīdz spēcīgi. Tomēr ir labi kaut ko runāt par literatūru, zinot, kā jūtas cilvēks rakstot. Jo tie, kas ir tikai litzinātnieki un ne drusciņas nav radoši rakstījuši (radoši rakstīt jau var arī ne tikai romānus un stāstus) vienkārši to nesaprot! Viņi ir kā pataloganatomi, kas preparē mirušus cilvēkus, nesaprotot to, kā jūtas dzīvais. Bet rakstniekam vienlaikus dažreiz noder zināšanas no analītiskās puses un prasme rakt dziļāk.

Vai uzplūds – rakstnieki, kas nodarbojas ar literatūrzinātni, ir labs vai slikts? Labs no literatūrzinātnes puses, noteikti. Bet kas notiek ar viņiem kā rakstniekiem? Nezinu. Es zinu, ka vienlīdz daudz nevaru nodarboties ar abām lietām un vienlīdz nopietni nevaru paralēli darīt abas. Es varu būt vienīgi abās lomās, nedarot lietas, bet tās baudot, kā, piemēram, konferencē, kur tu būtībā esi vairāk mākslinieks, jo vienkārši baudi procesu un norunā jau gatavu prezentāciju, kas arī ir mākslas, ne zinātnes paveids. Tie, kas to aizmirst, ir garlaicīgi.

Nu, lūk, vajadzēja doktorantūras studijām rakstīt tekstu par Eko „Rozes vārdu”, bet uzrakstīju par personības dalīšanos. Nu, tas romāns pats ir viena liela personības (literatūras, romāna?) dalīšanās.

„Vairs nezinu, kam esmu rakstījis un nezinu, par ko – no vakardienas rozes mums palicis vārds. Kaili vārdi mums paliek” pat no vakar vēl smaržojošas rozes, pat no vakar vēl ģeniālām domām un idejām.

“Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis”

Brīžos, kad tev šķiet, ka piedalies nejēdzīgā, dīvainā komēdijā, kuru nezin kāpēc sauc par tavu dzīvi, atceries Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”:

“Es skatījos neaprobežotā tālē un domāju: «Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.»”

Tik skaisti. Kaut visi saglabātu ticību, ka dzīve ir tieši tāda, un spētu piecelties no Miera un Pieticības Malas galda vai, guļot dubļos, domāt par zvaigznēm, kuras plešas tev pār galvu. Atliek vien piecelties un tu tās ieraudzīsi.

Teniss un rakstniecība

Priecājoties par Ernesta Gulbja panākumiem un skatoties French Open finālspēles, beidzot sapratu, kāpēc man tik ļoti patīk tieši teniss un patīk arī skatīties Grand Slam mačus.

Tenisā cīņa tev galvenokārt jāizcīna pašam ar sevi, jo rezultāts lielā mērā atkarīgs no tavas pašpārliecības un koncentrēšanās uz katru sitienu, katru bumbiņas lidojumu, katru izspēli. Jā, protams, ir meistarība un pieredze, tomēr tenisā tavi pasaules rangi var neko lielu arī nenozīmēt. Neko nenozīmē arī minūtes, metri, kilometri un daudz kas cits, kas bieži ir būtisks sportā. Te cīņa katru reizi sākas no jauna un tu vari uzvarēt par sevi rangā daudz augstāku pretinieku vai zaudēt daudz zemākam, ja zaudēsi koncentrēšanos, sāksi nervozēt un vainot savās problēmās bumbas, tiesnešus un raketes, nevis sevi pašu. Tikko tu maksimāli nesakoncentrēsies, tikko sāksi pārdzīvot par iepriekš garām palaistām bumbām un nedomāt par pašreizējo, tikko zaudēsi ticību sev un saviem spēkiem, arī spēle būs zaudēta neatkarīgi no tā, vai esi rangā pirmais vai simtais (protams, pats rangs jau arī ir norāde uz tavu spēju „sevi savākt”).

Teniss – tās ir arī kolosālas emocijas, priecājoties, cik lieliski mūsu Ernests ir „savācies” un sācis spēlēt nopietno, pieaugušo tenisu, beidzis sabrukt pie katra zaudēta punkta vai geima un ākstīties ar rakešu laušanu tā vietā, lai spēlētu tenisu. Tās ir kolosālas emocijas, skatoties, kā savā starpā cīnās divi tenisa „milži” Nadāls un Džokovičs, kuru mērķis nav izbraukt uz otra kļūdām, bet pirmkārt, nekļūdīties pašam, otrkārt, ielikt spēlē sevi visu un treškārt, nospēlēt taktiski gudri.

Es mīlu tenisu, jo tā ir spēle, kurā var redzēt vīriešus raudam. Gan aiz pārdzīvojuma, ka zaudēts, gan aiz emociju pārpilnības, ka uzvarēts. Varētu šķist – kāda starpība Nadālam, vai viņam ir devītais kauss vai nav, tāpat jau astoņi mājās stāv. Bet viņš raud aiz prieka, saņēmis devīto. Un nevis tāpēc, ka uzvarējis Džokoviču, bet tāpēc, ka pārvarējis savas problēmas, savu nevarēšanu, savu nogurumu un tādējādi nokļuvis pie uzvaras.

Un vēl kāda lieta, kuru, manuprāt, vajadzētu mācīties visas pasaules cilvēkiem, kuri iesaistīti pilnīgi jebkādā sacensībā (sāncensībā) ar citiem. Tā ir tenisa etiķete. Uzskatīt otru nevis par ienaidnieku, bet sacensību partneri. Vienmēr paspiest roku pēc spēles, un vienmēr paslavēt otru pa labu spēli (sak, viņš spēlēja ļoti labi, bet es biju labāks. Ko lai dara, tāda ir spēle). Un tas pats jāsaka par līdzjutējiem. Neesmu redzējusi citu sporta veidu, kur skatītāji aplaudē ne tikai savam favorītam, bet par katru izdevušos lielisku sitienu, par katru lielisku izspēli. Skatītāji sumina ne tikai to, kurš uzvar, bet arī to, kurš šajā reizē piekāpies.

Lūk, un tā skatoties un priecājoties par vienreizējām, neatkārtojamām, kolosālām emocijām, es sapratu, kas tenisa spēli vieno ar rakstniecību. Arī te nepieciešama maksimāla koncentrēšanās. Arī rakstot tu nevari domāt par to, kas tev nav iepriekš izdevies vai ar prātu kaut ko funktierēt. Tikai sakoncentrējot emocionālos un garīgos spēkus (šajā gadījumā fiziskie ir mazāk svarīgi), tu vari uzrakstīt romānu, turklāt tādu romānu, kas apmierina ne tikai tevi, bet arī redaktorus un lasītājus. Un arī tās ir vienreizējas emocijas, kad esi pārvarējis savu nevarēšanu, negribēšanu, iekšējās šaubas un nonācis līdz romāna beidzamajai lappusei. Un kur tad vēl emocijas, ieraugot šo savu uzvaru pār sevi drukātu un iesietu vākos.

Lindsa Redinga rūgtā mācība mūsdienu darba tirgus apsēstajiem

Ja kāds domā, ka arvien skrienot un skrienot bez apstājas un atpūtas kādreiz sasniegs laimi vai vismaz skaistas, ar naudu apveltītas (jo briesmīgi strādājot daudz sapelnīts) vecumdienas, lai izlasa Lindsa Redinga atvadu vēstuli no šīs pasaules un mācību šeit palikušajiem.

Iesaku to izlasīt arī darba devējiem, kuriem šķiet, ka labākais darbinieks ir ātrs darbinieks, kas “ražo” daudz dažādu lietu īsā laikā. Protams, nosacīti no Redinga un viņiem līdzīgajiem darba devējs ir tikai ieguvis, tālākais viņa sirdsapziņu droši vien nemoka. Tādēļ atliek vien vērsties pie humānākajiem darba devējiem, kuriem šķiet, ka darbinieks ir vērtība, nevis strādājoša mašīna, kuru salūšanas gadījumā var nomainīt.

Lasīt: http://www.lindsredding.com/2012/03/11/a-overdue-lesson-in-perspective/

Fēnikss. Daudz jautājumu, nevienas atbildes

Pēdējā laikā mani nodarbina jautājums – cik reizes var sadegt un atkal atdzimt fēnikss? Vai ir kāda reize, kad viņš piekūst, salūst šī mūžīgā, nebeidzamā procesa priekšā? Vai ir kāda reize, kad viņš zaudē ticību savai atdzimšanai un pēc tās sekojošajai laimīgajai dzīvei un tādēļ vairs neatdzimst? Un cik reizes Sīzifs spēj uzvelt akmeni kalnā? Kurā brīdī viņam aptrūkstas spēka un ticības, ka reiz kalna gals tomēr būs sasniegts?