Teksta poētika, stāsts vai sižets

Varētu šķist, ka es kā liela žanru literatūras fane, paņemot rokās grāmatu, to vien meklēju kā raitu sižetu, kas ierauj lasītāju aizrautības akacī, liekot šķirt lapu pēc lapas un aizmirst par naktsmieru līdz pēdējā vāka aizvēršanai. Tomēr tā nav gluži taisnība.

Protams, man neapšaubāmi patīk rakstnieki, kas meistarīgi aizved prom no ikdienas realitātes, ievelkot savā realitātē. Jo – lai cik vieglprātīga un nenozīmīga dažiem šķistu žanru literatūra, labu “lappušu šķīrēju” (burtisks tulkojums no angļu page-turner) uzrakstīt nav viegli un ne katram rakstošajam tas padodas.

Bet ir vēl citi rakstnieki, kurus mīlu tikpat ļoti. Tie ir rakstnieki, kuru teksta poētika ir tik fascinējoša, ka man ir vienalga, par ko ir grāmata, esmu gatava to lasīt tikai teksta dēļ vien. Pieļauju, ka katram ir savi rakstnieki, ar kuru tekstiem mēs šādi saslēdzamies. To pierāda kaut vai dedzīgās diskusijas FB grupā “Izcilas grāmatas”. Kas vienam šķiet izcila, otram – nemaz. Un daudzreiz var just, ka lasītājam vienkārši ar attiecīgo tekstu nav izveidojusies “ķīmija”.

Manējie rakstnieki, kuru darbus esmu gatava lasīt teksta dēļ ir Alesandro Bariko, Maikls Kaningems un arī pēdējā laika zvaigzne – Kristofs Onodibio. Katram no šiem autoriem ir darbi, kuru stāsts man ir pilnīgi svešs, bet baudu to tieši teksta poētikas dēļ.

Latviešu rakstniekiem poētika vienmēr bijusi stiprā puse, iespējams, tieši tādēļ vairāki no viņiem rakstījuši (raksta) gan prozu, gan dzeju vai no dzejas pārslēgušies uz prozu un otrādi. Tomēr mans pēdējā laika prieks latviešu literatūrā ir teksta poētikas skaistumam līdzās stāvoši spēcīgi, emocionāli iedarbīgi stāsti. Tādi stāsti ir radīti, piemēram, romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Varbūt vajadzība attīrīt no sevis vēlmi būt supermoderniem vai oriģināliem un doma par to, ka jāpasniedz Latvijas vēsture bez raudāšanas un vaidēšanas, ir spēcinājusi stāstu radīšanu latviešu literatūrā? Ja katrs Noras Ikstenas un Ingas Ābeles darbs mani līdz šim iepriecinājis ar apskaužamu teksta poētiku, sērijas darbos vienkāršie, iedarbīgie stāsti satriec, liek ilgi tos atcerēties un kavēties pie tiem pārdomās.

Savukārt, kritikas ne pārāk atzinīgi vērtēto Paula Bankovska romānu “18” ar prieku lasīju tieši teksta poētikas dēļ. Diemžēl šis laikam ir arī īstais brīdis, lai pateiktu, ka Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance” teksta poētikas un emocionāli spēcīgā stāsta dēļ joprojām nepārspēta atrodas manā grāmatu topa virsotnē. RIP, Paul!

Rakstniecības procesu virza lasītājs

Vai ir vērts pētīt literatūru?

Laikraksta “konTEKSTS” 4., aprīļa numurā publicēta lieliska intervija ar rakstnieku un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi. Īpaši gribas izcelt divas frāzes viņa teiktajā: “…lieta, ar ko nav vērts nodarboties, ir pētīt literatūru. Literatūra ir jālasa, ar literatūru ir jādzīvo.” (Savādi gan to dzirdēt no cilvēka, kas ieguvis filoloģijas doktora grādu).

konTEKSTS-04-vāciņš-724x1024

Ļoti patīk man šī frāze, un attiecinu to uz daudzajiem “ķeksīša” doktora darbiem, kuri tiek rakstīti tikai lai iegūtu “dr.” pie sava vārda, un “ķeksīša” referātiem (obligāts priekšnoteikums darbam vai promocijai), kurus konferencēs uzreiz var atpazīt – nav bijis pētnieka kaislības to rakstīt un citiem pastāstīt, tādēļ arī klausītājiem garlaicīgi.

Pati gan atzīstos, ka visu laiku pētu gan dažādas teorijas, gan citu rakstīto un esmu pārliecināta, ka tas man palīdz rakstniecībā. Tādā nozīmē noteikti var piekrist intervētājai, ka pētniecība (un ne tikai literatūras) zināmā mērā virza rakstniecības procesu. Droši vien ir ģēniji, kas spēj rakstīt izcilus darbus, paši neko nelasot un lasīto neanalizējot, bet pieņemu, ka tādu nav daudz. Manuprāt, it īpaši lasot kādu žanru literatūras darbu, uzreiz jūtams, vai autors ir palasījies žanra labākos paraugus. Un ne tikai palasījies, bet arī šo to no tiem mācījies, saprotot, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt.

 

Vai pētniekam jāspēj rakstīt?

Secinājums, ka rakstniekiem, lai arī ne akadēmiski, literatūra tomēr jāpēta, rada nākamo jautājumu: “Vai zinātniekiem, pētniekiem ir jābūt rakstniekiem (jāspēj radoši rakstīt)?”

Šis jautājums sasaucas ar otro Arno Jundzes frāzi, ko gribu te nocitēt: “Diemžēl izklaides literatūru uzskata par kaut ko nevērtīgu, jūtama nicīga attieksme, kaut gan šie žanri attīstās strauji, jo ir lasītāju pieprasījums. Kad redzu tādu skābā grimasē savilktu ģīmi, tos kritizējot, vienmēr nosmīnu – pamēģini uzrakstīt. Literatūras nākotne nav tikai augstā un elitārā māksla. Krimiķi baro nopietno literatūru visur pasaulē.” Te arī atbilde uz jautājumu.

Protams, tāpat kā iepriekšējā gadījumā ar ģeniālajiem nelasošajiem rakstniekiem, ir izcili kritiķi un pētnieki, kuri, nebūdami rakstnieki, lieliski spēj analizēt cita uzrakstīto, atklāt tajā stiprās un vājās vietas utt. Tomēr šādi pētnieki arī ir pietiekami gudri, lai neskatītu literatūru vai kāda rakstnieka daiļradi melnbaltās kategorijās vai vienkārši nenorakstītu kādu literāro darbu tikai tāpēc, ka tas rakstīts žanrā.

Kad man augsti kvalificēts literatūrzinātnieks ar dr. saka, ka visi žanru literatūras darbi ir “taisīti” nevis “radīti”, gribas teikt tāpat kā Jundzem – uzraksti, piemēram, kriminālromānu, turklāt vēl tādu, kuru labi pērk un tad analizē, cik tavā darbā bija “taisīšanas” un cik – radīšanas.

Varbūt pamēģinot un saprotot, ko tas nozīmē, kritiķi beigtu visus žanru literatūras darbus apsaukāt par lubenēm un triviālliteratūru, bet spētu tos analizēt pēc būtības un ņemot vērā žanra specifiku. Jo tāpat kā ir izcili un vāji ne-žanru darbi, kuru mērķis nav izklaidēt, tāpat ir izcili, vāji un vidēji romantiskie romāni un kriminālromāni.

Būtu arī jābeidz gausties par ļaužu slikto gaumi un to, ka žanru grāmatas pērk vairāk nekā “augstās”. Ja autors ar savu darbu trāpījis laikā un vietā, to lasīs visi, vienalga, vai tā ir izklaidei vai pārdomām domāta literatūra. Turklāt ļoti labi zinu, ka žanru literatūru lasa arī augsti izglītoti cilvēki ar visu dr.

Rakstniecības procesu virza lasītājs

Manuprāt, ir jāuzgavilē katrai personai, kas ienāk grāmatnīcā un nopērk grāmatu. Jāpriecājas par katru, kas paņem no bibliotēkas grāmatu un to izlasa. Godātie zinātnieki, nevajag būt augstprātīgiem! Pārbaudiet sen iedibinātos rāmjus, kas jums neļauj paraudzīties uz literatūru plašāk, un mēģiniet nokāpt no ziloņkaula troņa. Rakstniecības procesu uz priekšu virza lasītājs.

Ja nebūtu lasītāju, nebūtu arī rakstnieku un nevajadzētu arī kritiķus un literatūrpētniekus.

Ir tik vienkārši neiedziļinoties pateikt, ka tūkstošiem cilvēku ir slikta gaume, bet tik sarežģīti – analizēt cēloņus, kādēļ šie tūkstoši kaut ko un par kaut ko aizrautīgi lasa. Piemēram, ir kāds cēlonis, kādēļ aktīvi pērk romantisku romānu ar lielu erotikas piedevu. Pat neejot šajā tematā dziļāk (tēma prasītu atsevišķu rakstu) – mīlestība ir visuniversālākās jūtas pasaulē un tieši seksa dēļ cilvēce vēl pastāv. Tomēr nezin kāpēc tieši romantiskie (mīlas) romāni ir visvairāk pētnieku kritizētais un vienlaikus visvairāk lasītais literatūras žanrs. Diemžēl līdz šim neesmu uzgājusi doktora darbu pa mīlestību literatūrā un kā spilgta ilustrācija pretrunai starp ideālo un reālo ir tas, ka LaLiGaBas laureātu sarakstā neatrast ne romantisko romānu, ne kriminālromānu autorus.

 

Personības dalīšanās

Man patīk tas stāvoklis – es it kā esmu un neesmu klātesoša. Es it kā esmu iekšā, un it kā pati par sevi. Tikai neiesaistīties pārāk cieši, tikai neiegrimt pārāk dziļi. Tas dod jauku, patīkamu piederības sajūtu, bet atņem brīvību, rada informācijas un ciešās piederības pārprodukciju. Tad gadās, ka kļūst ļoti, ļoti grūti un jādomā, kā attālināties.

Tāda mūžīgā šizofrēnija. Un tādā personības dalīšanās stadijā lielākā vai mazākā mērā dzīvo visi tie, kas strādā ārpus mājas. Māja un darbs. Tikai darbaholiķi dzīvo vienīgi darbā. Divas galējības. Ir cilvēki, kas dzīvo tikai ārpus darba, darbā tikai pavadot nepieciešamo laiku, ir cilvēki, kas dzīvo tikai darbā, kā jau minēju, tos mēdz saukt par darbaholiķiem. Pārējie balansē, kā prot, daļēji viņi ir darbā, daļēji – mājās, bet kādreiz viņi arī darba vietā ir, piemēram, māte vai filmu fans, bet mājās domā par darbu. Tagad sapratu, kāpēc man patīk strādāt mājās – nav šizofrēnijas. Toties tādā gadījumā atņemta brīnišķā jaunas informācijas ieplūšana tavā telpā – no darāmajiem darbiem, kolēģiem, apkārtējās vides, komunikācijas. Lielākoties atņemta komunikācija ar cilvēkiem vispār. Un ar laiku arī tas sāk nomākt. Tad labi, ja tev ir draugi vai darījumu partneri, ar kuriem laiku pa laikam tikties.

Tāda pati personības dalīšanās ir, kad vienlaikus esi rakstniece, vienlaikus taisies par literatūrzinātnieci. Es neticu, ka varu būt abi vienlaikus un abi vienlīdz spēcīgi. Tomēr ir labi kaut ko runāt par literatūru, zinot, kā jūtas cilvēks rakstot. Jo tie, kas ir tikai litzinātnieki un ne drusciņas nav radoši rakstījuši (radoši rakstīt jau var arī ne tikai romānus un stāstus) vienkārši to nesaprot! Viņi ir kā pataloganatomi, kas preparē mirušus cilvēkus, nesaprotot to, kā jūtas dzīvais. Bet rakstniekam vienlaikus dažreiz noder zināšanas no analītiskās puses un prasme rakt dziļāk.

Vai uzplūds – rakstnieki, kas nodarbojas ar literatūrzinātni, ir labs vai slikts? Labs no literatūrzinātnes puses, noteikti. Bet kas notiek ar viņiem kā rakstniekiem? Nezinu. Es zinu, ka vienlīdz daudz nevaru nodarboties ar abām lietām un vienlīdz nopietni nevaru paralēli darīt abas. Es varu būt vienīgi abās lomās, nedarot lietas, bet tās baudot, kā, piemēram, konferencē, kur tu būtībā esi vairāk mākslinieks, jo vienkārši baudi procesu un norunā jau gatavu prezentāciju, kas arī ir mākslas, ne zinātnes paveids. Tie, kas to aizmirst, ir garlaicīgi.

Nu, lūk, vajadzēja doktorantūras studijām rakstīt tekstu par Eko „Rozes vārdu”, bet uzrakstīju par personības dalīšanos. Nu, tas romāns pats ir viena liela personības (literatūras, romāna?) dalīšanās.

„Vairs nezinu, kam esmu rakstījis un nezinu, par ko – no vakardienas rozes mums palicis vārds. Kaili vārdi mums paliek” pat no vakar vēl smaržojošas rozes, pat no vakar vēl ģeniālām domām un idejām.

Vai rakstniecība Latvijā var būt darbs?

Džeina Ostina sāka intensīvi rakstīt, lai nebūtu jāprecas ar nemīlamu vīru. Žorža Sanda, rakstot uzturēja Šopēnu un savus bērnus.

Lasītas arī neskaitāmas latviešu rakstnieku biogrāfijas par to, kā viņi priecājas par pirmajām publikācijām laikrakstos. Tas ļāva viņiem izdzīvot finansiāli un stimulēja turpināt rakstīt.

Tas, ko gribu te aprakstīt, ir stāsts par rakstnieku publicēšanās iespējām. Šim stāstam ir divas puses – radošā un finansiālā.

Finansiālo jau nedaudz ieskicēju. Tātad pasaulē ir bijusi un droši vien arī tagad pastāv iespēja, ka rakstniecība ir profesija un darbs. Latvijā gan tādai iespējai grūti noticēt. Latvijā drīzāk (pretēji Ostinas gadījumam) vajadzētu izdevīgi apprecēties ar bagātu vīru/sievu, lai otra pusīte tevi uzturētu un tu varētu nodoties radošajam darbam. Zinu dažus dzejniekus, kas strādā reklāmas aģentūrās par tekstu autoriem, mans paziņa, godalgots prozaiķis, strādā par žurnālistu un atzīstas, ka skarbā Latvijas ekonomiskā ikdiena ar Air Baltic, budžetu un citām lietām izsūc garīgos spēkus. Tas atņem vēlmi un spēju uzrakstīt kaut ko radošu. Kādreiz, kad atrados līdzīgā situācijā, teicu: man trūkst ne tik daudz fiziskā, kā dvēseliskā laika. Rakstniekam vajag laiku ne tikai, lai piesēstos pie datora vai rakstāmgalda (kā pierāda vēsture, ir iespējams rakstīt arī kafejnīcā uz salvetes), bet dvēselisko laiku. Tas ir laiks, kad viņš pārstrādā sevī neskaitāmos veidos iegūtos iespaidus un kā bērnu apzināti vai neapzināti iznēsā ideju, līdz tā ir gatava nogulties uz papīra (vienalga, var arī uz salvetes vai tramvaja biļetes). Ja galva ir pilna ar izdzīvošanas aprēķiniem vai smagām, darbā risināmām problēmām, tai nav garīgā laika un arī spēka ģenerēt radošās idejas. Skumji. Tā varam zaudēt vēl vienu talantīgu rakstnieku. Bet varbūt latviešu tautai nevajag? Tāpat kā nevajag tos talantīgos, izglītotos cilvēkus, kas dodas ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm (bet tas jau ir cits stāsts).

Var jau teikt: īsts talants savu ceļu atradīs. Līdz galam šai frāzei nevaru piekrist. Neesmu veikusi pētījumus un apkopojusi statistiku, bet man ir lielas aizdomas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aizmirstībā nogrimis ne viens vien talantīgs rakstnieks, kurš pēc pirmajām spontānajām publikācijām iekāpis ikdienas izdzīvošanas vāveres ritenī un tā arī nav spējis no turienes nokāpt, lai atgrieztos pie radīšanas.

Strādājot tikai par rakstnieku ienākumi nav prognozējami un regulāri. Tie neļauj plānot kārtīgus ikmēneša maksājumus – ne par komunālajiem pakalpojumiem, ne dzīvokli, par kredītiem vispār nerunājot. Pirms vairākiem gadiem Inga Ābele savā literārajā dienasgrāmatā rakstīja, ka viņai nav, kur dzīvot, jo nevar apmaksāt dzīvokli, bet ja dzīvoklis būtu, tajā nebūtu, ko likt iekšā, jo rakstniekam uz kredīta neko nedod. Tomēr mēs varam būt laimīgi, ka Inga ir sīksta. Kamēr vien varēšot nopelnīt maizei, tikmēr rakstīšot. Protams, lai sasniegtu kaut ko vienu, parasti ir jāupurē kaut kas cits. Tas noved pie īsti brandiskas izšķiršanās – kas svarīgāks – bērni un ģimene vai radošais piepildījums. Domāju, ka nebūs daudz tādu, kas izšķirsies par labu pēdējam. Un tā arī nebūtu jābūt.

Šajā ziņā diemžēl nevar arī optimistiski sist sev uz pleca, sakot : „Viss iet uz labu”. Jo grāmatas cilvēki lasa un pērk arvien mazāk. Tad kāpēc gan vajadzīgi vēl jauni rakstnieki un grāmatas? Man ļoti patīk Māra Bērziņa stāsts par paziņas izbrīnu, kad atklājas, ka viņš ir rakstnieks. Vēl un vēlreiz tiek uzdots jautājums: bet ar ko tu nodarbojies, ko dari? Rakstniecība netiek uzskatīta par nodarbošanos. (Starp citu, ļoti labs raksts. Iekopēju to šeit lejā. Pārkopēts no laikraksta “Kultūras Diena”. Uzspiežot uz raksta var redzēt labāk.)

Tas noved pie šī stāsta otras puses – radošās. Lai iegūtu gan finansiālo, gan radošo uzmundrinājumu (un galvenokārt jau radošo), rakstniekam nepieciešamas publikācijas. Tas ir apliecinājums, ka kāds viņa spējas novērtē, tas ļauj spriest, vai autoram veidojas savs lasītāju loks. Tas rakstniekam dod ticību saviem spēkiem un stimulē rakstīt vēl.

Ja neesi gluži cilvēks, kas cep romānu pāris mēnešos, uz savu grāmatu nākas gaidīt samērā ilgi. Var jau teikt, ka par savu naudu vai internetā tagad vari publicēties nepārtraukti. Bet pašpublikācijai nepieciešams finansējums (par tā pieejamību skatīt augstāk), savukārt internets piepildīts tik pilns, ka diez vai šai publikācijai (izņemot tādus portālus kā Satori) būs nopietns svars un daudz lasītāju (ārpus rakstītāja draugu loka).

Kur vēl var publicēties rakstnieks, it īpaši, ja viņš ir tikai sava ceļa sākumā? Bija žurnāls „Karogs”, tagad ir žurnāls „Latvju Teksti (4x gadā, neliels apjoms). Var teikt, ka tas ir milzīgs konkurss uz vienu publikācijas vietu. Kultūras Foruma vairs nav, Kultūras Dienā prozu un dzeju publicē ļoti reti. Nezinu, vai tie ir finansiāli vai kādi citi apsvērumi, bet milzīgas intervijas atvēruma apjomā šīs avīzes veidotājiem acīmredzot ir izdevīgākas par dzejas kopu vai stāstu vienā lappusē. Skumji, bet Brūverim vajadzēja nomirt, lai Kultūras Dienā atkal pēc ilgiem laikiem tiktu publicēta dzeja!!! Kādus stāstus un romānus turpinājumos vēl publicē „Patiesā Dzīve”, „Latvijas Avīze”, šķiet „Ievas Stāsti”. Tas arī viss.

Atzītajiem rakstniekiem tā varbūt arī nav tik liela bēda. Bet kā šajā laukā lai ienāk kāds jaunais, topošais? Jauno autoru seminārs (vai kā nu to tagad sauc). Un tālāk? Var ievērot, ka daži jaunie uzreiz sāk ar grāmatu (piemēram, guvuši atzinību Zvaigznes rīkotajā konkursā). Turklāt parasti tas ir romāns, jo stāstus tagad diez ko nelasot (nesaprotu, kāpēc un vai tiešām). Bet lai uzrakstītu romānu, vajadzīga zināma meistarība. Tas ir tāpat kā, trenējoties skriešanā, uzreiz sākt ar maratonu. Un ja nu jaunais rakstnieks nemaz nav romānists, bet īsts stāstnieks? Vai dramaturgs? Vai dzejnieks? Iespēju publicēt lugas vai dzeju ir vēl mazākas.

Tagad top jauns kultūras žurnāls. Tas varētu daļēji šo situāciju risināt. Tomēr mani māc bažas, ka tas turpinās to pašu norobežošanās situāciju, kāda jau pastāv. Ar radošajām sfērām vai rakstniecību nesaistīti cilvēki neuztver šos kultūras žurnālus par savējiem. Tos nepērk. Arī pārdevēji saka – tie jau ļoti specifiskai auditorijai. Veidojas apburtais loks. Žurnāliem maz lasītāju, tādēļ tie valstij jādotē. Tas savukārt izraisa ar kultūru nesaistītās (kam kultūras procesu valstiska atbalstīšana daudzkārt šķiet lieka greznība) cilvēku daļas jautājumu – kāpēc jādotē, ja mazs lasītāju loks?

Igauņu rakstniece Vīvi Luika rakstā „Kāpēc vajadzīgi rakstnieki” raksta:

„Kultūra nav rotaļlieta, kas noglabāta mazā atvilktnītē un ir zināmas cilvēku grupas spēles laukums, nē, uz kultūras balstās visas mūsu dzīves izvēles, pat ja mēs to nezinām.

Ja mēs vairs nesaprotam mākslas un literatūras valodu, tad mēs nesaprotam arī cilvēkus, ne sevi, ne citus, un atkal esam kļuvuši par barbariem.

Visos laikos ir jautājumi, kas zemapziņā tirda visus attiecīgajā laikā dzīvojošos cilvēkus, taču citu vietā un citiem tos formulē tikai viens cilvēks, rakstnieks.”

Tas nozīmē, ka publikācijas ir nepieciešamas. Bet ja mēs šīs publikācijas ievietojam tikai specializētos žurnālos (kurus liela sabiedrības daļa uzskata par kādiem īpašajiem, ne mums domātiem), mēs veicinām šo nesapratni un sajūtu, ka kultūra ir vienas cilvēku grupas spēles laukums.

Manuprāt, nevajadzētu atdalīt kultūru no pārējās dzīves un dzeju un prozu publicēt iknedēļas žurnālā, kurā parādās visa cilvēka dzīve plašā spektrā (tāds, piemēram, ir žurnāls „Sestdiena”) – gan politika, ekonomika, ikdienas dzīves problēmas, prieki un bēdas, arī izklaide un kultūra. Saprotu, ka mans priekšlikums var šķist nedaudz naivs. Tomēr vienmēr ir labāk mēģināt un domāt risinājumus nekā nedarīt neko. Ja sapņojam tālāk, šādas publikācijas varētu sabiedrībai parādīt, ka latviešu rakstnieki nav nekādi svešinieki un vest cilvēkus atpakaļ pie rakstīšanas. Tas savukārt stimulētu jau rakstošo un topošo rakstnieku radošās gaitas.

Par stāstiem

Izrādās, ka stāsti vairs neesot modē. Tos maz pērkot un lasot. Tagad esot jāraksta tikai romāni. Un pēc iespējas biezāki.

Dīvaini. Man tas šķiet kā ēst tikai gaļu, bet iztikt bez dārzeņiem. Vienveidīga barība diez vai ir veselīga un ātri apnīk.

Kas gan stāstos tik nepievilcīgs? Tos var ātri izlasīt, ātri saprast, kas par lietu, un ar vienu grāmatu dabūt uzreiz vairākus, nevis tikai vienu (kā romānā).

Bet varbūt tas tomēr atkarīgs no pašiem stāstiem, ne žanra? Ja stāsts ir labs, kāpēc to nelasīt? Ja cilvēki vispār lasa, manuprāt, viņiem nepieciešami abi, jo katram ir sava loma.

Stāsts ir kā uzliesmojums. Tas nevar lappusēm ilgi buksēt vienā vietā vai gari aprakstīt varoņu ārējo izskatu. Tam jau ar pirmajām rindiņām jāieved savā aizspogulijā, strauji jāsasmīdina un jāsaraudina lasītājs un pēc tam jāpalaiž vaļā. Lai domā. Kas tas bija? Kā tas attiecas uz mani?

Romāns mūs ilgi vadā pa labirintiem, kamēr nokļūstam līdz beigām. Tajā daudz vairāk prāta, mazāk emociju. Tas ir daudz ilgāks ceļš līdz nonākam galā.

Stāstā autors var vispārinot izpaust to, kas dvēselē sakrājies pēdējā laikā. Tas var būt arī saistītā tekstā aprakstīts ceļojums dvēseles vai prāta labirintos.

Romānā struktūra, attīstība, raitums ir daudz svarīgāks. Diez vai mēs spēsim savā dzīvē izlasīt daudz romānu, kuri uzrakstīti tikai saistītā tekstā bez dialogiem. Jo te galvenais ir sižets — kas notiek. Stāstā ir svarīgi — kā notiek. Tātad noskaņa.

Starp citu, tas ir mīts, ka mums nevajag stāstus. Jo mēs tos klausāmies katru dienu — visīsākais stāsts ir dziesmas teksts. Tautas dziesmas četrrinde.

Es gulu, gulu, man sapnī rādās,

Mans mīļais are man nerunā.

Es sēž pie logu raudādama

Mans mīļais seglo kumeliņ.

Vesela dzīves traģēdija dažās rindiņās.