Pavasara vakars postapokaliptiskās noskaņās

Virs galvas
Debesis bezgala zilas,
Strazds zarā izdzied mīlas mokas,
Kokos pumpuri briest,
Kanāla pīles maizīti gaida.
Tikmēr klusē
Kvartāli, veikali, krogi,
Afišu stabam bēdās
Nobālis vaigs.
Kas paredzēts šovakar?
Kas notiks rīt?
Nekas –
Cilvēku pasaulei
Norauts stopkrāns.

Baltā cepurīte

Jana Veinberga

Maniem mīļajiem debesīs…

 

Mēs runājam par grāmatām, kuras lasu. Ir tik grūti atrast sarunas tēmu, ja vienam zem kājām deg ikdienas steiga, bet otram jāvada savas dienas gultā no brokastīm, kuras īsti nevari apsēst, līdz bezmiega naktij, no viena baltā vai zilā uzsvārcī tērptas personas apciemojuma, līdz nākamajam.

Grāmatas ir mierinoša, patīkama tēma, jo mammai vienmēr paticis lasīt un man lasīšana palīdz tikt pāri melnākajiem izmisuma bezdibeņiem. Tieši mamma man iemācīja lasīt romantiskos – mīlestības – romānus. Tie aizved tevi citā pasaulē ar varoņiem, kuri mīl un cieš, meklē ceļu viens pie otra un, protams, pēdējās lappusēs to arī atrod. Dzīvojot dzīvi, mēs nekad nezinām, kad un kādas būs beigas. Romantiskais romāns par spīti visiem sižeta līkločiem vienmēr aizvedīs pie laimīgām beigām. Tā ir droša vide pret apkārtnes sāpēm, spēku izsīkumu un nebeidzamo skrējienu.

Tagad izlasīt jaunu grāmatu ir mans pienākums. Lai varētu pastāstīt mammai. Kuļot dārzeņu putriņu ar vistas gaļu – tikai tādu viņa var ieēst – es domāju par to, kā interesantāk atstāstīt grāmatas sižetu. Par to skaisto, valdonīgo romāna vīrieti, kura skarbumu radījusi ievainota sirds. Zem viņa raupjās ārienes ir dziļi apslēpts maigums, kas sievietei jāpamodina. Un sieviete vienmēr ir atšķirīga no pārējām. Tieši tādēļ viņš viņu iemīl.

Joprojām jūtos vainīga, ka mūsu sarunas nebija ilgākas. Varēju taču paņemt to grāmatu līdzi uz slimnīcu un palasīt priekšā, varēju atrast citus sarunu tematus. Bet ikdienas praktiskās lietas mums vienmēr šķiet svarīgākas un nezin kāpēc nekad netrūkst milzums obligāti darāmā, kas gatavs tevi saraut gabalos ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski.

– Man tev ir dāvana, – viņa saka kārtējā apmeklējuma laikā. Un izvelk no slimnīcas skapīša paciņu.

– Kur tu to ņēmi? – Brīnos.

– Te laiku pa laikam ienāk tirgotāji. Paskaties, ārā ziema, tev noderēs.

– Kretīni! Izmanto slimu cilvēku vājumu. Nemaz nezināju, ka tev līdzi ir nauda. – Pirmās emocijas ir nevis prieks par dāvanu, bet dusmas.

– Nebija jau dārgi, tikai desmit eiro.

Naudu laikam kāds no radiem ciemojoties atstājis. Lai būtu ko iedot māsiņai vai sanitārei labākas aprūpes vārdā. Cik nav dzirdēts, ka bez “piešprices” viņas tev virsū neskatās. Šajā slimnīcā gan visas māsiņas līdz šim ir bijušas jaukas un iejūtīgas.

Paciņā ir balta adīta šalle un balta ziemas cepure.

– Šalle gan paplāna, bet cepure ļoti silta, dubulti saadīta. – Mamma, iespējams, pārstāsta tirgotājas argumentus vai, manu dusmu rosināta, taisnojas par spējo pirkumu.

– Jauki! – Paņemu paciņu un taisos prom. Drīz meita būs mājās no skolas, jāpieskata, lai izmācās un paēd vakariņas.

– Tu neuzmērīsi? Gribu redzēt, kā tev izskatās. – Mammas balsī skan vilšanās. – Re, kur spogulis.

Nopūšos un vēlreiz attaisu paciņu. Paklausīgi aplieku šalli, uzmaucu galvā cepuri, nostājos pie spoguļa un izspiežu no sevis vārgu smaidu.

– Nu kā?

– Tiešām silta, paldies!

Aši norauju dāvanu un sabāžu atpakaļ maisiņā. Lejā slimnīcas garderobē gozējas mans mētelis un hūte. Ciest nevaru adītas cepures! Noskūpstu grumbaino vaigu un atgriežos savā nebeidzamajā steigā.

Pirms nākamā slimnīcas apmeklējuma atceros dāvanu – viņa droši vien gribēs zināt, kā man iet ar tās valkāšanu. Atstāju hūti garderobē, izņemu no maisiņa balto cepuri un, uzmaukusi galvā, dodos uz palātu. Varbūt mammai neienāks prātā, ka es pa telpām ar cepuri nekad nestaigāju.

– Redzi, ka noder, ārā mīnus piecpadsmit, šorīt māsiņa atnāca galīgi nosalusi, – viņa priecājas.

– Ļoti laba. – Piespiežu plaukstas ausīm, kas tagad zem biezā adījuma beidzot sasilušas. Hūte nav īsti piemērota galvassega tādiem mīnusiem, bet manu nepatiku pret adījumiem tas nemazina.

Tikai daudz, daudz vēlāk saprotu šī, kā man toreiz šķita, bezjēdzīgā pirkuma jēgu. Mamma gribēja man kaut ko atstāt par piemiņu. Kā pēdējo sveicienu dzimšanas dienā, kuru viņa tā arī nesagaidīja.

 

Savus vecākus visbiežāk atceros tieši caur dāvanām. Liekot saldējumu puķainos saldēdiena trauciņos, zinu, ka tā ir sālsmaizes dāvana, man sākot patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī. Tagad esmu atgriezusies bērnības mājā, tomēr šad tad jādomā, cik daudz vecāki palīdzēja, lai es toreiz varētu iegūt pati savu mītni.

Dažreiz, kārtējo reizi tīrot māju no krāmiem, kas gribot negribot sakrājas, ilgi dzīvojot vienā vietā, prātā nāk visas tās dīvainās 8. marta dāvanas, ko tēvs atnesa mammai, pēdējā vakarā pirms zīmīgās dienas aizskriedams uz tuvējo veikalu. Ne sevišķi jauki smaržojošs odekolons kuģa formā, šampūns krāsotiem matiem, lai gan mamma matus nekrāsoja… Tēvam dāvanu pirkšana nekad nepadevās, mamma šajā ziņā bija daudz praktiskāka. Tagad droši vien grūti atsaukt atmiņā vai iztēloties laiku, kad veikalu plaukti stāvēja tukši. Šobrīd pirms Ziemassvētkiem vai dzimšanas dienām apmulsis stāvi veikalā un nesaproti, ko darīt, jo gaviļniekam jau viss ir un neko īsti nevajag. Padomju laikos bez blatiem neko skaistu nopirkt nevarēja, bet es zinu, ka arī tajās mazajās vai muļķīgajās dāvanās slēpās liela mīlestība. Pārpilnībā lietas ātri zaudē vērtību, toties tās marmelādes, kuras tētis papīra tūtā iepakotas reiz atnesa mājās pēc garas darbadienas, vēl joprojām jūtu uz mēles.

Un ne jau tikai paciņā ar rozā banti slēpjas dāvanas būtība. Man jādomā arī par pretīgo margarīna garšu uz ķieģelīša šķēlēm, ko tētis agrajos rītos atstāja uz šķīvja. Lai es neietu uz skolu tukšā dūšā. Tas bija visdziļākās sociālisma bedres laiks, bez normālas maizes, bez sviesta un desas. Pēc gada ar trūcīgo margarīnu tētis no biroja darba atgriezās smagajā šofera profesijā – viņa vadītie autobusi devās uz Igauniju, kur bija nopērkams gan sviests, gan desa. Arī tā bija tēta dāvana ģimenei. Un manas bērnības daudzie laivu braucieni, un ģimenes autoceļojumi ar telšu un ugunskuru romantiku, un vasaras vakari pie miglā kūpoša ezera…

 

Man nepiestāv cepures, un tā baltā, kas piespiež matus pie galvas, sagandējot frizūru – vēl jo mazāk. Tomēr tā ir silta un ļoti noderīga aukstās ziemas dienās. Mammu, es joprojām to valkāju.


Ilūzijas

Svešo pilsētu garāmskrienošās ugunis liek vēlēties izkāpt, paskatīties, kā ir tur, citā dzīvē. Nezin kāpēc šķiet, ka tur jābūt labāk un interesantāk nekā tur, kur mīti tu.

Un tad tu izkāp šajā pilsētā, ieklausies apkārtējās skaņās, vēro cilvēkus ielās, ievēro skaistas vietas, kurām viņi noteikti simtiem reižu dienā iet garām tās pat nepamanot, un tev uz mirkli šķiet, ka dzīve šajā pilsētā noteikti ir laimīgāka nekā citur, ka tai piemīt romantiska, noslēpumaina burvība. Tu ļauj sev tam ticēt, kaut ar veselo saprātu skaidri zini, ka tā ir ilūzija, maldīšanās, un dzīve šeit droši vien ir tikpat skarba vai pat vēl skarbāka. Bet tas jau neliedz tev peldēt šajā ilūzijā un to baudīt. Un kad viena ilūzija ir zudusi, tu meklē atkal jaunas ilūziju pilsētas un vietas.

 

Izsēta dzīve

Mēs izsējam savu dzīvi tūkstoš veidos. Sīkos strīdos un aizvainotā klusēšanā, vecos jokos, mākslīgos smaidos un tukšās pieklājības frāzēs, kafijas krūzēs un cigarešu dūmos, mauriņa frizēšanas un mājas pucēšanas sviedros, lūpu krāsošanas mirkļos un grumbu skaitīšanas raundos, nebeidzamu seriālu minūtēs un sevis šaustīšanas stundās, kavējoša sabiedriskā transporta bezgalībā. Dzīve pazūd pārpildītos autobusos, automašīnu sastrēgumu rindās, nebeidzamos turp un atpakaļ vilcienu braucienos, bezjēdzīgā 8 stundu darba laika rutīnā, datora ekrānos, interneta dzīlēs, televizora murdoņā, elektrisko ģitāru kaukoņā. Dzenoties pakaļ laikam, mēģinot paspēt uz nepaspējamo un aizsniegt neaizsniedzamo.

Izsēto dzīvi atpakaļ nepļauj. Tādēļ mums tās pietrūkst. Lai vērotu mākoņu ceļu pār jūru, ieelpotu rudens lapu smaržu, soļotu, kur acis rāda, noglāstītu suņa zīdaino spalvu, izdomātu domu līdz galam, izjustu mīlestību un sāpes, radītu gaisa pilis un palaistu tās pa vējam, vērtos zvaigznēs un justu kā neaptveramā priekšā sažņaudzas sirds, raudātu, jau kuro reizi klausoties to pašu smeldzīgo dziesmu.

Dzejas dienu pasākumā beidzot sapratu, kas ir dzeja.

Ar dažiem vārdiem vai paradoksāli skanošu frāzi parādīt to, kas ir aiz, pāri, cauri. Aiz teksta, teikumiem, vārdiem, pāri un cauri tiem.

Tādēļ dzeja nav kliedziens par to kā viņam/viņai sāp, ka viņš/viņa aizgājusi.

Laikam tieši tādēļ es nerakstu dzeju. Ne vienmēr spēju izteikt to, kas ir aiz.

Laikam tādēļ dzejnieki raksta arī dziesmu tekstus. Jo īstas dzejas paradoksalitāte dziesmu pārāk sarežģītu, jo dziesmā var izkliegt to sāpi, ka viņš/viņa aizgājusi. Jo arī to mums visiem gribas (es domāju – izkliegt sāpi, kad tā sakrājusies).

Izmisums

–         Tā tas notiek, – viņai saka. – Tāda ir dzīve. Jāsamierinās.

Vārdi viegli nāk viņiem pār lūpām. Tiem, kuriem nav jāsamierinās. Kuriem tā dzīve tāda nav.

Viņa neatbild neko. Te nevar neko atbildēt. Vai nu kliegt vai klusēt. Viņa iziet pa durvīm, kāpj mašīnā un brauc mājās.

Viņa min gāzes pedāli līdz grīdai, viņa neliekas ne zinis par ceļu policistiem. Viņa bēg, cik spēka. Tomēr nevar aizbēgt. Arī paslēpties ne. Tas ir ātrāks par gaismu, tas iet cauri durvīm. Drīz māja ir pilna ar to. Tas lien ārā no visiem kaktiem, mēdās katrā klusumā tikšķošā sekundē. Izmisums.

Viņa atkal bēg, dodas uz jūru un cenšas rūpīgi apdomāt katru apkārt redzamo lietu. Viņa klīst pa kāpām, elpo rudens rūgteno smaržu, paceļ adatainu kastani, izloba to no raupjās mizas, glāsta brūno, gludo sānu, kastanis ļaujas, maigi atbild uz viņas glāstu. Tāds skaistums! Kas drīz savītīs, sadrups. Tāda ir dzīve.

Pārīši staigā gar jūru rokās sadevušies, pensionāri sēž uz soliņiem un kož līdzpaņemtās sviestmaizēs. Liels, draudzīgs suns pieskrien, asti luncinādams, paosta un aplaiza viņai roku, skatās tumšām, mirdzošām acīm. Viņa pasmaida pretim, noglauda suņa mīksto galvu, bet kaut kur sauc saimnieks un suņa mugura jau nozib aiz krūmiem.

Garām skrien sporta tērpā ģērbta meitene, koncentrējusies uz savu elpošanu, kājām, kilometriem, puišelis brauc ar velosipēdu.

Viņa apstājas un skatās. Vienā pusē ir liedags un jūra, tik mierīga kā glīti noklāts sudrabains palags, otrā – mājas, kuru sētās spēlējas bērni, iebraucamajā ceļā stāv mašīnas, draugu kompānijas smejas un cep gaļu, smarža klejo tālu apkārtnē. Tāda ir dzīve.

Bet kāds neredzamu saltu elpu dveš viņai mugurā, kāds uzliek smagu roku uz pleca un velk pie zemes.

–         Tepat vien esmu, – viņš saka. – Tu nevari no manis aizbēgt,– viņš smejas.

Izmisums kā šaura tumša ala, no kuras nav izejas, kurā var tikai iet uz priekšu, atdurties strupceļā, bet atpakaļ ceļa vairs nav. Un šajā alā jānosmok klusumā, bez gaismas un gaisa.

Izmisums ietin viņu kā pelēks auts. Varbūt tas padara viņu neredzamu, jo cilvēki iet garām un viņu neievēro. Kafejnīcā ilgi jāgaida līdz apkalpos. Kad viņa lūdz kafiju, apkalpotāja paceļ izbrīnītas acis, it kā spoku ieraudzījusi.

Viņa apsēžas pie galdiņa ar savu kafiju, un galdiņam neviens netuvojas.

„Varbūt izmisums ir kā spitālība”, viņa domā, „Un tas ir sajūtams. Varbūt vēl briesmīgāks par spitālību, to nevar ārstēt ar zālēm.”

Viņas ceļš ved gar kapsētu, kur kāds vīrs kopj mirušās sievas kapu.

Tumšzaļš rožu krūms rieš asinssarkanus ziedus rudens salā.

–         No sāpēm dzimst skaistums, – vīrs saka.

–         Un šis skaistums rada sāpes, – viņa atbild.

Viņa bēg arī no kapsētas un vīra ar rožu krūmu. Viņa sajūt sirdī smeldzi. It kā roze ar saviem ērkšķiem tur būtu ieķērusies.

„Tas ir labi, ka sāp,” viņa domā. „Sāpes sarieš acīs asaras. Tās ir skaļas, tās plūst un aizdzen stingumu. Tās aizskalos indi, kas saēd mani kā rūsa.”

Bet asaras ir izžuvušas kā vasarās izžūst upes. Izmisums sēž viņā kā smags ķirmis, kurš jau sagrauzis sirdi, izdzēris asaras, tagad pamazām pa vienai apēd viņas domas. Drīz atņems spēju kustēties.

Viņa atgriežas jūras krastā, viņa skatās uz rakstiem, ko smiltīs ievilcis vējš, smilgas, no ūdens izskaloti koka gabali. Viņa pēta suņu, putnu un cilvēku pēdas. Viņa domā par mūžību. Jo dzīve ir īsa pretstatā nebeidzamajam laikam. Un izmisums ir tikpat īss. Tas pazudīs līdz ar viņu. Bet vējš, un smiltis, un jūra paliks. Vienmēr. Tāda ir dzīve.

Viņa domā par vīru kapsētā. Kā gan viņš spēja radīt? Tomēr rožu krūms ir novītis. Ziedi sačervelējušies noliekuši galvas.

–         Salna to šonakt nosaldēja. Skaistums pats nespēj sevi sasildīt. Bet man vairs nav siltas elpas, – vīrs čukst.

Viņa tik tikko var dzirdēt. Kad viņa pagriežas, vīrs jau saplūdis ar kapsētas soliņu, apvilcies sūnām, kļuvis par lielu zaļganu akmeni. Viņa iet pa kapsētas taku un tālāk redz sievu, kas zaudējusi vīru, slauka asaras bālganā mutautā. Kad viņa pienāk tuvāk, redz – arī sieva ir akmens. Citur māte, kas apraud savu dēlu, vēl meitene, kuras puisis nošauts karā. Pelēki akmens tēli neredzošām acīm stājas cits aiz cita. It kā ļaunā burve ar savu nūjiņu iznākusi no pasakas un pārvērtusi cilvēkus akmeņos.

Viņa dzird mūziku skanam no kapličas kapsētas galā. Tur muzikants, tik līdzīgs Bēthovenam, spēlē neredzamas klavieres.

–         Kā tu spēj spēlēt? – viņa vaicā.

–         No sāpēm rodas skaistums, – pianists atbild vecā vīra vārdiem.

–         Vīrs kļuva par akmeni, – viņa saka. – Kur palika tavs izmisums?

–         Es to pārvērtu mūzikā. Tas izšķīda un aizskanēja projām kā viegla vēsma.

–         Vai tu spēj viņus atburt? – viņa jautā par akmens tēliem.

–         Viņi paši to var. Ja grib. Tāda ir dzīve.

Viņš spēlē un mūzika nes viņu projām, vieglu kā spalviņu. Viņš paceļas pāri kapsētai, pāri cilvēku namiem, pāri mežam, kāpām un jūrai, līdz izzūd skatienam.

Viņa pārnāk mājās un pārvērš izmisumu vārdos. Viņa cer, ka vārdi palīdzēs atburt akmens tēlus.