Izmisums

–         Tā tas notiek, – viņai saka. – Tāda ir dzīve. Jāsamierinās.

Vārdi viegli nāk viņiem pār lūpām. Tiem, kuriem nav jāsamierinās. Kuriem tā dzīve tāda nav.

Viņa neatbild neko. Te nevar neko atbildēt. Vai nu kliegt vai klusēt. Viņa iziet pa durvīm, kāpj mašīnā un brauc mājās.

Viņa min gāzes pedāli līdz grīdai, viņa neliekas ne zinis par ceļu policistiem. Viņa bēg, cik spēka. Tomēr nevar aizbēgt. Arī paslēpties ne. Tas ir ātrāks par gaismu, tas iet cauri durvīm. Drīz māja ir pilna ar to. Tas lien ārā no visiem kaktiem, mēdās katrā klusumā tikšķošā sekundē. Izmisums.

Viņa atkal bēg, dodas uz jūru un cenšas rūpīgi apdomāt katru apkārt redzamo lietu. Viņa klīst pa kāpām, elpo rudens rūgteno smaržu, paceļ adatainu kastani, izloba to no raupjās mizas, glāsta brūno, gludo sānu, kastanis ļaujas, maigi atbild uz viņas glāstu. Tāds skaistums! Kas drīz savītīs, sadrups. Tāda ir dzīve.

Pārīši staigā gar jūru rokās sadevušies, pensionāri sēž uz soliņiem un kož līdzpaņemtās sviestmaizēs. Liels, draudzīgs suns pieskrien, asti luncinādams, paosta un aplaiza viņai roku, skatās tumšām, mirdzošām acīm. Viņa pasmaida pretim, noglauda suņa mīksto galvu, bet kaut kur sauc saimnieks un suņa mugura jau nozib aiz krūmiem.

Garām skrien sporta tērpā ģērbta meitene, koncentrējusies uz savu elpošanu, kājām, kilometriem, puišelis brauc ar velosipēdu.

Viņa apstājas un skatās. Vienā pusē ir liedags un jūra, tik mierīga kā glīti noklāts sudrabains palags, otrā – mājas, kuru sētās spēlējas bērni, iebraucamajā ceļā stāv mašīnas, draugu kompānijas smejas un cep gaļu, smarža klejo tālu apkārtnē. Tāda ir dzīve.

Bet kāds neredzamu saltu elpu dveš viņai mugurā, kāds uzliek smagu roku uz pleca un velk pie zemes.

–         Tepat vien esmu, – viņš saka. – Tu nevari no manis aizbēgt,– viņš smejas.

Izmisums kā šaura tumša ala, no kuras nav izejas, kurā var tikai iet uz priekšu, atdurties strupceļā, bet atpakaļ ceļa vairs nav. Un šajā alā jānosmok klusumā, bez gaismas un gaisa.

Izmisums ietin viņu kā pelēks auts. Varbūt tas padara viņu neredzamu, jo cilvēki iet garām un viņu neievēro. Kafejnīcā ilgi jāgaida līdz apkalpos. Kad viņa lūdz kafiju, apkalpotāja paceļ izbrīnītas acis, it kā spoku ieraudzījusi.

Viņa apsēžas pie galdiņa ar savu kafiju, un galdiņam neviens netuvojas.

„Varbūt izmisums ir kā spitālība”, viņa domā, „Un tas ir sajūtams. Varbūt vēl briesmīgāks par spitālību, to nevar ārstēt ar zālēm.”

Viņas ceļš ved gar kapsētu, kur kāds vīrs kopj mirušās sievas kapu.

Tumšzaļš rožu krūms rieš asinssarkanus ziedus rudens salā.

–         No sāpēm dzimst skaistums, – vīrs saka.

–         Un šis skaistums rada sāpes, – viņa atbild.

Viņa bēg arī no kapsētas un vīra ar rožu krūmu. Viņa sajūt sirdī smeldzi. It kā roze ar saviem ērkšķiem tur būtu ieķērusies.

„Tas ir labi, ka sāp,” viņa domā. „Sāpes sarieš acīs asaras. Tās ir skaļas, tās plūst un aizdzen stingumu. Tās aizskalos indi, kas saēd mani kā rūsa.”

Bet asaras ir izžuvušas kā vasarās izžūst upes. Izmisums sēž viņā kā smags ķirmis, kurš jau sagrauzis sirdi, izdzēris asaras, tagad pamazām pa vienai apēd viņas domas. Drīz atņems spēju kustēties.

Viņa atgriežas jūras krastā, viņa skatās uz rakstiem, ko smiltīs ievilcis vējš, smilgas, no ūdens izskaloti koka gabali. Viņa pēta suņu, putnu un cilvēku pēdas. Viņa domā par mūžību. Jo dzīve ir īsa pretstatā nebeidzamajam laikam. Un izmisums ir tikpat īss. Tas pazudīs līdz ar viņu. Bet vējš, un smiltis, un jūra paliks. Vienmēr. Tāda ir dzīve.

Viņa domā par vīru kapsētā. Kā gan viņš spēja radīt? Tomēr rožu krūms ir novītis. Ziedi sačervelējušies noliekuši galvas.

–         Salna to šonakt nosaldēja. Skaistums pats nespēj sevi sasildīt. Bet man vairs nav siltas elpas, – vīrs čukst.

Viņa tik tikko var dzirdēt. Kad viņa pagriežas, vīrs jau saplūdis ar kapsētas soliņu, apvilcies sūnām, kļuvis par lielu zaļganu akmeni. Viņa iet pa kapsētas taku un tālāk redz sievu, kas zaudējusi vīru, slauka asaras bālganā mutautā. Kad viņa pienāk tuvāk, redz – arī sieva ir akmens. Citur māte, kas apraud savu dēlu, vēl meitene, kuras puisis nošauts karā. Pelēki akmens tēli neredzošām acīm stājas cits aiz cita. It kā ļaunā burve ar savu nūjiņu iznākusi no pasakas un pārvērtusi cilvēkus akmeņos.

Viņa dzird mūziku skanam no kapličas kapsētas galā. Tur muzikants, tik līdzīgs Bēthovenam, spēlē neredzamas klavieres.

–         Kā tu spēj spēlēt? – viņa vaicā.

–         No sāpēm rodas skaistums, – pianists atbild vecā vīra vārdiem.

–         Vīrs kļuva par akmeni, – viņa saka. – Kur palika tavs izmisums?

–         Es to pārvērtu mūzikā. Tas izšķīda un aizskanēja projām kā viegla vēsma.

–         Vai tu spēj viņus atburt? – viņa jautā par akmens tēliem.

–         Viņi paši to var. Ja grib. Tāda ir dzīve.

Viņš spēlē un mūzika nes viņu projām, vieglu kā spalviņu. Viņš paceļas pāri kapsētai, pāri cilvēku namiem, pāri mežam, kāpām un jūrai, līdz izzūd skatienam.

Viņa pārnāk mājās un pārvērš izmisumu vārdos. Viņa cer, ka vārdi palīdzēs atburt akmens tēlus.

Jana Veinberga, 27.02.2012.