Izsēta dzīve

Mēs izsējam savu dzīvi tūkstoš veidos. Sīkos strīdos un aizvainotā klusēšanā, vecos jokos, mākslīgos smaidos un tukšās pieklājības frāzēs, kafijas krūzēs un cigarešu dūmos, mauriņa frizēšanas un mājas pucēšanas sviedros, lūpu krāsošanas mirkļos un grumbu skaitīšanas raundos, nebeidzamu seriālu minūtēs un sevis šaustīšanas stundās, kavējoša sabiedriskā transporta bezgalībā. Dzīve pazūd pārpildītos autobusos, automašīnu sastrēgumu rindās, nebeidzamos turp un atpakaļ vilcienu braucienos, 8 stundu darba laika rutīnā, datora ekrānos, interneta dzīlēs, televizora murdoņā, elektrisko ģitāru kaukoņā. Dzenoties pakaļ laikam, mēģinot paspēt uz nepaspējamo un aizsniegt neaizsniedzamo.

Izsēto dzīvi atpakaļ nepļauj. Tādēļ mums tās pietrūkst. Lai vērotu mākoņu ceļu pār jūru, ieelpotu rudens lapu smaržu, soļotu, kur acis rāda, noglāstītu suņa zīdaino spalvu, izdomātu domu līdz galam, izjustu mīlestību un sāpes, radītu gaisa pilis un palaistu tās pa vējam, vērtos zvaigznēs un justu kā neaptveramā priekšā sažņaudzas sirds, raudātu, jau kuro reizi klausoties to pašu smeldzīgo dziesmu.

Dzejas dienu pasākumā beidzot sapratu, kas ir dzeja.

Ar dažiem vārdiem vai paradoksāli skanošu frāzi parādīt to, kas ir aiz, pāri, cauri. Aiz teksta, teikumiem, vārdiem, pāri un cauri tiem.

Tādēļ dzeja nav kliedziens par to kā viņam/viņai sāp, ka viņš/viņa aizgājusi.

Laikam tieši tādēļ es nerakstu dzeju. Ne vienmēr spēju izteikt to, kas ir aiz.

Laikam tādēļ dzejnieki raksta arī dziesmu tekstus. Jo īstas dzejas paradoksalitāte dziesmu pārāk sarežģītu, jo dziesmā var izkliegt to sāpi, ka viņš/viņa aizgājusi. Jo arī to mums visiem gribas (es domāju – izkliegt sāpi, kad tā sakrājusies).

Jana Veinberga, 11.09.2013.