Kovbojs

Kad angļu valodas pasniedzējs kursos lūdza nosaukt ideālo darba režīmu, lielākā daļa nobalsoja par tradicionālo 8 stundu darbu birojā. Mājās esot grūti sevi piespiest strādāt, birojs mobilizējot.

Šķiet lielai daļai cilvēces patīk šis skaidri noteiktais ritms, kad tu kā ieeļļots mehānisms no rīta celies, brauc uz darbu, strādā, vakarā nāc mājās. Birojā nepārtraukti nedzersi kafiju, negulēsi uz darba galda. Pat ar nevēlamām interneta mājas lapām, kas novērš no strādāšanas, daudzas darba vietas veiksmīgi tiek galā. Tomēr tas nepasargā no neproduktivitātes. Jo cilvēks nav mehānisms, viņam ir sliktās un labās dienas un stundas, aktīvās un mazāk aktīvās. Ja darba laiks nav ielikts rāmjos, mēs varam izvēlēties strādāt kaut vai naktī, ja tas ir laiks, kad spējam būt visproduktīvākie.

Iespējams, ka šī izvēle par labu tradicionālajam ritmam izriet no uzskata, ka darbs ir kaut kāda atsevišķa mūsu dzīves daļa, nesaistīta ar visām pārējām, teiksim, dzīvi mājās, ģimeni. Tādēļ kā nezin kādi dīvaiņi un ģimenei nederīgi cilvēki mākslas darbos tiek pasniegti, piemēram, galvenie varoņi — policijas izmeklētāji, kuri neskaita darba stundas, virzoties pa atklājamā nozieguma labirintiem. Es, protams, pieņemu, ka tas ir mitoloģisks mākslas tēls tāpat kā virsrakstā pieminētais kovbojs, tomēr tas simbolizē neiekļaušanos rāmjos, kas tiecas salikt mūsu dzīves sastāvdaļas dažādos plauktiņos. Jo jēga ir dzīvei kā integrētam procesam, kurā galvenā nozīme taču ir tam, ko mēs uztveram par savas dzīvošanas attaisnojumu.

Man šķiet, ka tas ir vecais stāsts par spēles noteikumiem. Lielākā daļa sabiedrības pieņēmusi, ka pareizie spēles noteikumi ir darba atdalīšana no pārējās dzīves un tādēļ visi, kuri nespēj vai negrib pieņemt šos spēles noteikumus ir lielāka vai mazāka novirze no normas. Kad domāju par spēles noteikumiem, man nāk prātā kovboja tēls. Protams, mitoloģiskais tēls, kuru raksturo vientulīga cīņa par vai pret kaut ko. Svarīgie vārdi te ir gan vientulība (jo iešana pret spēles noteikumiem vienmēr paredz vientulību), gan cīņa (jo pūlim nepatīk, ka kāds neievēro tā noteikumus). Trešā lieta ir tā, ka šī cīņa faktiski nekad nebeidzas. Kā nesen izlasīju kādā grāmatā — kovbojs vienmēr aizjāj saulrietā atkal uz kādu citu vietu, jo viņam vienmēr šķiet, ka aiz apvāršņa ir kaut kas neizpētīts, neizcīnīts, paveicams. Mūsdienās šis kovboja mīts mākslā tiek iemiesots arī jau pieminētajos izmeklētājos, profesionālos karavīros, spiegos utt. Kaut kas viņiem licis izvēlēties šādu dzīvi un visdrīzāk tā ir viņu būtība, citādi ilgi nespētu šādi dzīvot. Bet neticiet nevienai filmai vai grāmatai, kurā šāds karavīrs ir beidzot uzvarējis visus ienaidniekus, apprecējis sen mīļoto sievieti un tagad nometinājies uz mierīgu dzīvi skaistā savrupmājā ar dārzu. Ko viņš tādā darīs? Vai tiešām jūs ticat, ka pēc grāmatas lappuses (filmas ainas) ar uzrakstu „Beigas” viņš dosies uz darbu birojā, nāks priecīgs mājās un svētdienās pļaus zālāju un grilēs gaļu tādu pašu biroja draugu vidū? Visdrīzāk viņš no šādas dzīves ātri vien nodzersies vai kritīs depresijā. Kovboji nav domāti mierīgai mājas dzīvei un rutīnai.

Vērojot apkārtni, redzu, ka tādu cilvēku, kuros mīt šis kovboja gars, ir daudz. Ar lielu daļu viss ir kārtībā — viņi ir atraduši savai būtībai atbilstošu nodarbošanos un īsteno sevi tajā. Nupat radio dzirdēju, ka ir cilvēku grupas, kuras laukos būvē tādas kā komūnas, tā saucamos ekoloģiskos ciematus dažādās formās. Tā pēc būtības ir tā pati nepakļaušanās sabiedrības spēles noteikumiem. Un labi, ka viņi ir atraduši formu, kā nepakļauties.

Bet ir viena daļa cilvēku, kuri varbūt nemaz neapzinās, ka pēc būtības ir kovboji. Viņi ir auguši sabiedrībā un tajā pastāvošajā vērtību sistēmā un viņiem no mazotnes ir mācīts, kas ir normāli un kas ne, kas pareizi un kas — ne. Viņi no visas sirds cenšas iet pa pareizo, normālo ceļu un nesaprot, kāpēc jūtas tik draņķīgi. Sliktākajā gadījumā viņi nodzeras, nonarkojas vai izdara pašnāvību. Vidējā gadījumā viņi ārpus darba laikā ceļo tuksnesī, kāpj kalnos vai meklē ekstrēmas izklaides. Labākajā gadījumā viņi atrod savu patieso kovboja cīņu.

Problēma tikai tā, ka ne par visām cīņām maksā naudu. Dažam vēl jāpiemaksā, lai ļauj kāpt zirgā. Tikai filmās kovbojam nav jāpelna nauda. Viņš var nošaut kādu zvēru, uzcept to ugunskurā, viņš var nenosalt ziemas sniegā, dzīvojot būdiņā un zirgam nekad nevajag veterinārārstu. Viņam nevajag jaunas drēbes, jo vecās filmas laikā nenonēsājas un arī pats viņš nekad neslimo. Mēs varam teikt, ka cilvēkam vajag ļoti, ļoti maz. Mēs varam teikt, ka naudai šajā dzīvē nav nekādas teikšanas un nozīmes. Bet, kad paskatāmies apkārt, izrādās, ka tik daudzi sīkumi, lai elementāri eksistētu, balstās uz tā paša noniecinātā maksāšanas līdzekļa. It īpaši mūsu platuma grādos, kuros bez apkures var dzīvot labi, ja 6 mēnešus gadā. Lai cik izturīgs būtu kovbojs, viņam vajag mājokli, kādu siltāku jaku un zābakus. Un sienu zirgam ziemā.

Viss iepriekš teiktais nozīmē, ka jebkuram kovbojam, lai kāds un kas viņš būtu, ir nepieciešama nodarbošanās, par kuru maksā naudu. Protams, nevaru te spriest par katru, tādēļ te nebūs ne statistikas, ne aptaujas.

Lūk, pārdomājot šovasar savu dzīvi, atklāju sevī kovboja dabu. Ilgus gadus esmu klejojusi pa dažādām prērijām, meklējot un izcīnot savas cīņas. Bija laiks, kad atmetu cīņai ar roku, jo īsti nespēju nevienu uzvarēt, tādēļ apzinīgi centos nostabilizēties spēles noteikumu lauciņā. Tomēr pēc kāda laika tas kļuva tik grūti, ka atkal un atkal acis meklēja pēc zirga un prērijas. Un ja birojā sēž tikai miesa, kamēr dvēsele auļo tālumos, tā diez ko labi uzticētos darbus gan nevar padarīt.

Pēc ilgiem klejojumu gadiem esmu sapratusi, ka manas cīņas izcīnāmas vārdu un teikumu pasaulē. Tajā pasaulē, kurā ne no kurienes pie tevis atnāk tēli, kuru stāstītie stāsti, attiecības, traģēdijas un kaislības tev jāuzraksta. Problēma tikai viena. Ar šīm cīņām sev dzīvi spēj nodrošināt vien daži īpaši izredzētie kovboji. Ko lai dara pārējie? Piesien zirgu un iet mēzt svešus staļļus? Ja visi staļļi jau nav aizņemti un kāds tevi ņem bez CV, kurā aprakstīta pamatīga pieredze staļļu mēšanā.

Tādēļ jautājums vēl joprojām paliek atklāts. Ko darīt kovbojam? Vai salīgt par cīnītāju svešā karaspēkā? Vai atkal atstāt zirgu stallī un pieņemt spēles noteikumus? Lai izdzīvotu. Tikai — kā dēļ?

Jana Veinberga, 21.07.2011.