Aizraujošs spriedzes romāns par arhitektūru, apburošs psiholoģisks trilleris, – tā dažos vārdos tiek raksturots J.P.Delaney romāns “The Girl Before”, kurš angļu valodā iznācis vien 2017.gada sākumā un jau nepilnu mēnesi vēlāk tiek izdots arī latviski ar nosaukumu “Mikimoto pērles” (apgāds “Kontinents”). Internetā par autoru atrodams tik vien, kā informācija, ka šī ir viņa pirmā grāmata ar tādu pseidonīmu, tomēr bestsellerus ar citiem vārdiem viņš esot drukājis arī agrāk.
Lasot grāmatu, var piekrist visiem apzīmētājiem, lai gan uz priekšu rauj nevis darbība vai notikumi, bet intriga, vēlme ātrāk saprast, uz kādu atrisinājumu ved autora iedotie sākuma noteikumi – ievadā citētais fragments no darba “Sērijveida slepkavas”, kurā runāts par slepkavas scenāriju, aizraujoties ar atkārtojumiem, kā arī romāna paralēlā norise “toreiz” un “tagad”, kad divas sievietes apmetas uz dzīvi vienā un tajā pašā mājā.
Māja kā galvenā varone
Maikls Lenokss grāmatā “Sapņu zīmes” (Dream Sihgt) raksta, ka māja sapņos pārstāv sapņotāja patības sajūtu, māja ir identitātes neapzināta izpausme. Tieši šo M. Lenoksa uzskatu atcerējos, sākot lasīt “Mikimoto pērles”.
Māja Londonā, Folgeitstrītā 1 ir tā, kas saved vienā stāstā četrus romāna varoņus – divas dažādu notikumu traumētas sievietes, kuras vēlas sākt dzīvi no jauna, un divus katru savā veidā apsēstus vīriešus, kas alkst paturēt to, ko sasnieguši līdz šim. Absolūtā minimālismā veidotā māja, kurā viss darbojas it kā pats no sevis – ar iebūvētas datorsistēmas palīdzību, māja, kura nevis piedāvā ērtības, bet paģērē ievērot stingrus noteikumus, sievietēm šķiet īstā un vienīgā iespēja izbēgt no iekšējā haosa, kurā vienu iedzinusi aplaupīšana, bet otru – bērna nāve. Tādēļ tieši viņas vislabprātāk un ilgāk uzturas mājā, bet vīrieši tajā parādās vien fragmentāri.
Ja sākumā mājas askētisms, galējais minimālisms un mājas īpašnieka pieprasītā sterilā kārtība liek noskurināties nepatikā un nodomāt, ka tādā nu gan neviens normāls cilvēks nespētu dzīvot, tad ar katru lappusi arvien vairāk jūti, ka romāna māja iedarbojas ne tikai uz grāmatas varoņiem, bet arī uz lasītāju – vienlaikus fascinējoši un šausminoši. Ne velti autors intervijā interneta žurnālam “Signature” atzīstas, ka ir liels gotisko romānu fans. “Es gribēju, lai “The Girl Before” (Mikimoto pērles) kļūtu par moderno variantu gotiskajai tradīcijai. Tur spokaino efektu rada tukšā telpa, kur neatrodas nekas cits, kā parastie gotiskie rotājumi – zirnekļu tīkli un ēnas.”[1] Tādēļ datoraplikāciju, kas vada māju, autors ar atsauci uz Dafnes di Morjē “Rebeku” nosaucis par “Saimniecības vadītāju” (Housekeeper) (Latviski tas gan iztulkots kā “Namsaimnieks”).
Lasot romānu līdz kaulam var apjaust, ka ne tikai mēs veidojam vidi ap sevi (savu māju), bet vide (māja, kurā mītam) arī veido mūs. Tādēļ nav jābrīnās, ka abas sievietes jaunajai dzīvei izvēlas pilnīgi atšķirīgu vidi no iepriekšējās, un māja vada, veido un pārveido viņas atbilstoši savai būtībai, kādu to iecerējis arhitekta ģeniālais prāts vai apsēstība.
Tomēr vienlaikus autors brīdina mūs no dziļiem maldiem, kas slēpjas ticībā, ka atliek vien mainīt dzīves vietu vai diētu un perfektā, brīnišķīgā dzīve jau būs sasniegta. “Viens no maniem varoņiem saka – tu vari uzkopt cik vien gribi, tik un tā neaizbēgsi no nekārtības savā galvā,”[2] saka J.P.Delaney.
Vai jaunais Grejs?
Slavenais arhitekts minimālists Edvards Monkfords – abu romāna sieviešu iekāres objekts un mīļākais sākumā šķiet izkāpis no E. L. Džeimsas grāmatām par Greju. Noslēpumains, bagāts, glīts perfekcionists ar galēju tieksmi visu kontrolēt. Pagātnē piedzīvojis ciešanas, viņš deklarē, ka attiecības, mājas un viss cits ir derīgs tikai tik ilgi, kamēr ir nevainojams. Pēc tam tas jāizmet. Pat Emmas izlietā kafijas krūze uz Edvarda darba galda un seksa aina ļaužu pilnā zālē gribot negribot uzvilnī šīs asociācijas. Tomēr tie, kas nemīl Greju, var nomierināties, jo līdzība ir tikai virspusēja. Nekādu slepenu spēļu istabu Folgeitstrītas namā nav. Toties māja glabā citus noslēpumus.
Kurš ir slepkava?
Kā jau pieminēju, romāns sākas ar vairākiem citātiem, kas dod lasītājam mājienu – grāmatā darbosies sērijslepkava. Arī vārdi “toreiz” un “tagad” liek domāt par kaut kāda veida (visdrīzāk noziegumu) atkārtošanos. Pēc samērā nedaudzām lappusēm lasītājam var šķist, ka principā par to –“kurš” – viss ir skaidrs. Jautājums ir tikai “kā” un “vai iespējams glābiņš”.
Par laimi – rakstnieks šajā ziņā ir meistars. Domājat vien, kas jums tīk, tikai neiedomājaties, ka viss jau zināms, jo sižets apmet kūleni ne vienu reizi vien, saglabādams intrigu līdz pašām beigām. Un aizverot grāmatas pēdējo lappusi, jūs noteikti zināsiet arī atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu.
Jana Veinberga
[1] http://www.signature-reads.com/2017/01/when-less-is-more-terrifying-a-q-a-with-jp-delaney/
[2] The New Yor Times. https://www.nytimes.com/2017/02/03/books/review/behind-the-best-sellers-girl-before-author-jp-delaney-on-pseudonyms-and-the-limits-of-marie-kondo.html?_r=0
Jana Veinberga 