Lai cik dīvaini nešķistu, spilgtākie iespaidi no nesenās viesošanās Londonā un vēl dažās Anglijas vietās (Bātā, Braitonā, Oksfordā, Vindzorā) man saistās ar zvēriem. Vēl tur bija daudz ūdens, eglīšu un asprātīgu veikala noformējumu.
Fotografēt vai nē
Ceļošanai lielākoties ir divi mērķi – atpūsties un gūt jaunus iespaidus. Man tomēr ļoti svarīgs ir vēl viens aspekts – vēlos ne tikai gūt iespaidus, bet arī tajos dalīties. Mūsdienās, kad visi aprīkoti ar dažādām ierīcēm, protams, ir arī jāfotografē. Tomēr ar pilsētu ievērojamām, vēsturiskām un skaistām ēkām ir pilns internets. Var gūt iespaidu pat neizkustoties no mājas. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs – ja neizdari kādu atklājumu, telefonu laukā vilkt nav jēgas. Man laimējās, jo tēma acu priekšā sāka raisīties jau pirmajā dienā un nepameta līdz pat pēdējai. Mans Londonas stāsts ir stāsts par zvēriem.
Pirmā Epizode. Baltie lāči
Kā radīt ziemas sajūtu? Angļiem šķiet, ka to rada baltie lāči. Tas nekas, ka apkārt dubļi, pa laikam smidzina, reizēm uzspīd spilgta saule, laukā +8 vai pat +13 un no sniegta ne miņas. Ja tuvumā ir baltais lācis, vēl varbūt arī eglīte ar bumbuļiem un kāds mirdzošs uzraksts, kurš vēsta “Merry Christmas”, angļiem šķiet, ka ziemas un Ziemas svētku sajūta ir garantēta.
Otrā epizode. Skatloga zvēri
Varbūt Rīgā pietiekami nestaigāju gar veikalu skatlogiem, tomēr tik daudz dažādu zvēru skatlogos, kā Londonā un dažās citās Anglijas pilsētās, līdz šim nebiju redzējusi. Šo skatlogu noformētāji bijuši ārkārtīgi radoši gan tehniku, gan pašu zvēru izvēlē. Atliek vien minēt, kāda ir konkrētā zvēra saistība ar veikalā pārdodamo preci. Iespējams, arī zvēri skatlogos ir viens no ziemas noskaņas radīšanas paņēmieniem. Ja varētu salīdzināt ar vasaras skatlogiem, varbūt spētu uz šo jautājumu atbildēt.
Trešā epizode. Suņi
Laikam katrs, kurš sevi uzskata par vienotās Eiropas vēstures daļu, interesējas par Anglijas karaļnamu. Līdz ar to visi zina, ka karalienes Elizabetes īstie suņi ir korgiji. Lai gan internetā atrodama ziņa, ka pēdējais, 14. paaudzes karalienes korgijs, devies aizsaulē, turpat atrodama arī informācija, ka karalienei esot vēl arī citi suņi, toties pārējie britu karaļnama pārstāvji suņus negribot. Varbūt karalienei tagad jāizvēlas kāds no sunīšiem, kas lielā skaitā karājas atrakciju stendos vai korgijs, kas paslēpies zem suvenīru letes Vindzoras pils veikaliņā, vai arī vēsturiskais porcelāna sunītis. Neviens no tiem viņu noteikti nepametīs.
Lai nu kā ar karaļnamu, toties pašiem britiem suņi patīk. Īpaši to var redzēt parkos, kur suņi skraida un draudzējas. Pļaviņās un arī cilvēku pilnajos celiņos – nekādu siksnu, tomēr nevienu agresīvu suni nemanīju, tāpat negadījās arī iekāpt nevienā “mīnā”. Varbūt uz miskastēm un citur izvietotie uzraksti, ka jāsavāc aiz sava suņa tomēr iedarbojas. Būtu labi, ja pilsētu pārvaldītāji to izmēģinātu arī pie mums. Ja nu notiek brīnums un arī Latvijas suņu saimnieki kļūst civilizēti?
Dzīvus kaķus neredzēju, toties izdevās ievērot daudz suvenīrkaķīšu un vēl dažus interesantus eksemplārus.
Ceturtā epizode. Dzīvie zvēri un putni
Jaunais angļu mājdzīvnieks ir lapsa. Mājās gan neviens viņu neaicina, nāk bez aicinājuma, meklē pārtiku atkritumos un pie cilvēkiem. Londonas parkos un māju dārziņos lapsas ir tik bieža parādība, ka par to vairs neviens nebrīnās. Tomēr arī baložu uz ielām netrūkst. Vai nu lapsas kļuvušas tik slinkas, ka baložus nemedī vai arī baložu bez lapsu klātbūtnes būtu vēl vairāk. Lapsas meklē ēdienu, tās nav agresīvas, toties vietējā fermā-zvērudārzā sastaptā vāvere gan šķita bīstama – nāca virsū, nevis bēga prom.
Tā kā kanālos ūdens nemaz negatavojas aizsalt, tajos peld ļoti daudz ūdens putnu – jaunie gulbji, zosis, pīles. Staigājot gar kanālu, pēkšņi izdzirdu bērnu velosipēda taurīti, lai gan apkārtne bija tukša. Izrādījās, ka taurētājs ir putns ar baltu galvu, pēc internetā atrodamās informācijas – laucis (angliski – coot), kurš mitinoties arī Latvijā. Arī tādēļ ir noderīgi ārzemju braucieni – lai ieraudzīto ko jaunu un uzzinātu, ka nekur nav jābrauc, lai šo jauno ieraudzītu vēl reizi.
Piektā epizode Piemineklis kazai
Protams, dzīvnieku plejāde neiztika arī bez 2019. gada dzīvnieka, par ko gadumijā aizmirst neļāva suvenīru, kalendāru un citu nieku darinātāji. Izrādās, ka cūka spēlējusi vēsturiski nozīmīgu lomu Bātas veidošanā par pilsētu. Dzerot veselīgos Bātas apkaimes minerālūdeņus, kuri saturot 43 minerālvielas un esot otrie minerālvielām bagātākie aiz… (diemžēl neatceros, kurš ūdens bija pirmais), cūka parādījusi vēlākajam pilsētas dibinātājam un karalim, kā izārstēties no lepras.
Tomēr lielāko pārsteigumu piedzīvoju turpat Londonā. Ejot cauri rajonam, kur ar saviem daudzajiem stāviem augšup sniedzas stikloti debesskrāpji, ieraugu… kazlēnu. Tūlīt prātā nāk “Pērkona” dziesma un U. Bērziņa dzejolis “Piemineklis kazai”:
“Bija silta Dieva diena, un uz zemes bija jauki.
Bet kaza kāpa debesīs.
Cik reizes Dievs nogrūda, tik reizes kaza atkal kāpa.
Arāji apstājās,
laiks apstājās,
kaza kāpa.
Simts gadu pagāja,
tūkstoš pagāja,
kāpa.
Tas ir tas piemineklis.
Re kur kāpj debesīs.”
Nekādas plāksnītes vai paskaidrojuma. Bet varbūt pieminekli šeit uzslējis kāds latvietis, atceroties dzejoli, jo tas ir tas piemineklis, kur kaza kopā ar debesskrāpjiem kāpj debesīs.
Jana Veinberga 