Mācīšanās bauda

Vai ir daudzas lietas, ko šajā pasaulē varam darīt ar baudu? Kad bērnībā jautājām: kāpēc man jādara tas, kas ļoti nepatīk (piemēram, jāmazgā trauki), māte mēdza teikt: nekad tā nebūs, ka varēsi darīt tikai to, kas patīk.

Tas tiesa. Jautājums tikai – kāda ir procentuālā attiecība starp 1) darāmo, ko varam darīt ar baudu, 2) darāmo, ko veicam pienākuma pēc, bet dažreiz mums tas patīk, dažreiz – ne vai pārsvarā ir vienaldzīgs, un 3) darāmo, kas jādara, kaut ļoti riebjas.

Ja otrais un trešais procentuāli pārsniedz pirmo, agri vai vēlu radīsies jautājums – kāpēc vispār jādzīvo, ja nepārtraukti tikai jāpilda pienākumi un jāspiež sevi darīt to, kas riebjas. Tā var iedzīvoties neirozē vai depresijā.

Tādēļ visu dzīvi meklēju līdzsvaru starp šiem trim.

Lūk, esmu atklājusi vienu lietu, kas man sagādā baudu, lai arī tajā ietilpst daudz pienākumu. Tā ir mācīšanās. Smejos, ka mācīšanās ir mana atkarība. Tomēr nav jau tik vienkārši. Arī mācīšanās var būt dažādas. Lai arī priecājos allaž apgūt un ko jaunu un kaut ko iemācīties, tomēr vislielākā bauda ir mācīties to, kas ir tava sirdslieta.

Lūk, mans pēdējā laika lielākais prieks. Studēju to, kas ir man visvairāk pie sirds – literatūru, rakstniecību Liepājas Universitātes programmā „Rakstniecība un komunikācija”.

Protams, studijas, turklāt studijas maģistra līmenī, nav pastaiga pa pļavu, pirmajā sesijā kopā sablīvējās tik daudz darāmu darbu, ka beigās bija grūti noticēt, ka viss ir paveikts un visi eksāmeni nokārtoti. Tomēr, ja kursa galvenais uzdevums ir izlasīt vairākas grāmatas, sakiet, vai tad tā nav bauda vienam cilvēkam, kura mīļākā nodarbošanās ir lasīšana?! Vai – vēl labāk, ja kursa gala darbs ir uzrakstāms stāsts.

Dienām Liepājā piemīt ārzemju sindroms, kā es to saucu. Tas ir tā – uz kādu brīdi tu pārcelies pilnīgi citā vidē un citos spēles noteikumos. Tajā brīdī tu pilnīgi iegrimsti pašreizējā situācijā. Viss pārējais paliek aiz muguras. Vienīgā loma, kura tev jāspēlē, ir studente un visas citas lomas ir jāaizmirst.(Dažreiz gan ir grūti atkabināt savu iepriekšējo pieredzi, tomēr cenšos.)

Tad tu ej no vienas lekcijas (semināra) uz otru un, lai gan kursu ir daudz un tie ir dažādi, tu pamazām jūti, kā vienā kursā apgūtās zināšanas saāķējas ar otra kursa zināšanām, un kopā ap tevi veidojas zināšanu loks – jauns pasaules skatījums, kuru tev iedevušas studējot iegūtās zināšanas. Es to salīdzinu ar puzli, kur katrs mācību kurss ir kā viens puzles gabaliņš. Sākumā tavā priekšā ir atsevišķi it kā nesaistīti gabaliņi. Tikai pamazām, liekot vienu puzles gabaliņu pie otra un ievietojot tos pareizā vietā, veidojas īstais zīmējums – kopējā aina. Manuprāt, tā ir ideālas studiju programmas pazīme – šāds puzles efekts.

Esmu lepna par gandrīz necerēti labajiem mācību rezultātiem un ar nepacietību gaidu jauno semestri ar jauniem kursiem. Skatīsimies, kur tie nākamie puzles gabaliņi ievietosies.

Jana Veinberga, 30.01.2012.