Grāmata par izdzīvošanu
Pēdējos mēnešos dīvainā kārtā manās rokās nonākusi jau otrā grāmata par šķiršanos. Lai gan darbi rakstīti pilnīgi atšķirīgā stilā, turklāt viena romāna autore ir sieviete, otra – vīrietis, pēc abu grāmatu izlasīšanas ir skaidrs, ka cilvēku izjūtas krīzes brīžos ir ļoti līdzīgas. Jo šie nav stāsti par šķiršanos vai par to, cik slikts ir tas otrs, kurš pamet ģimeni. Tie ir stāsti par izdzīvošanu. Par izmisīgu psiholoģisku un emocionālu cīņu pašai/pašam ar sevi, kad gaidi aizritam katru nākamo minūti, lai to varētu izsvītrot kā laimīgi pagājušu, kad katru dienu pavadi, it kā rāpjoties augšup pa stāvu klinti bez stiprinājumiem, tikai ar nagiem cērtoties akmenī vai taustoties pēc atbalsta uz niecīgiem izciļņiem. Kad mūsu līdzšinējā pasaule sabrūk, sajūta ir vienāda, neatkarīgi no tā, kas sabrukumu izraisījis. Arī recepte šķietami vienkārša: vispirms izdzīvot par spīti pārliecībai, ka tas nav iespējams, pēc tam vākt sevi pa drupatiņai kopā un būvēt pasauli no jauna.
Viegli…
Jāatzīst, ka lasāmais teksts parasti mani ļoti ietekmē. Lasot to otru – vīrieša grāmatu – staigāju apkārt dusmīga, nespējot samierināties ar to, kā varonis ļauj sievai ar sevi manipulēt, nepārtraukti piekāpjas viņas prasībām, lai gan viņa ir tā, kura pamet ģimeni.
Ar Martinu Hāgi bija pilnīgi pretēji – grāmata lasījās tik viegli, kā dejojot. Romāna noskaņa sasaucās ar Hāges aprakstīto svaigo kalnu gaisu un rudens smaržu mežā. Tik tikko vēl bija atšķīrusi pirmo lappusi, kad jau attapos pēdējā, un šoreiz tas nebija spraigā sižeta, bet tieši teksta valodas dēļ. Arī romāna radītā pēcgarša bija gaiša, iedvešot ticību, ka visas katastrofas reiz beidzas. Vajag tikai apņēmību pašai pielikt tām punktu. Arī par laiku, kad Hāges romāna varone Petra no šķiršanās radītajām sāpēm gandrīz vai jūk prātā, autore raksta ar tikko manāmu pašironiju, neuzkraujot lasītājam bēdu un bezcerības smagumu, bet arī netaisot sadomātus jokus. Protams, Petra savu izdzīvošanas skolu atceras, mitinādamās kalnu namiņā un rakstīdama grāmatu, kad smagākais jau ir aiz muguras.
Iespējams, intonācijas līdzība raisījusi uz grāmatas vāciņa minētās asociācijas ar Bridžitu Džounsu. Man gan grūti tam piekrist. Hāges romāns šķiet daudz dziļāks par Bridžitas īstā vīrieša meklēšanas mokām.
Biedējošais ezers
Sākumā mulsinoši šķiet romānā iekļautie detektīvintrigas piesitieni, kas saistīti ar tumšo ezeru, kuram Petrai piekodināts netuvoties. Tomēr vēlāk, pārdomājot pasaules pārradīšanas un garīgās izdzīvošanas tēmu, kļūst skaidrs, ka tas nav autores meistarības trūkums, kas licis samest grāmatā mistērijas aizmetņus, tos īsti neatrisinot. Atrisinājumu sniedz grāmatas beigas, atklājot simbolisko nozīmi gan klintij, no kuras iespējams nokrist un nosisties, gan ezeram, kurā iespējams noslīkt.
Petra izdzīvo, un savu pasauli acīmredzot pārradījusi arī Martina Hāge, jo romāns lielā mērā ir autobiogrāfisks. Ne visiem izdodas ieiet jaunajā dzīvē bez smaga rūgtuma par likteņa pāridarījumiem. Autorei un Petrai tas izdodas, tādēļ grāmatai, manuprāt, piemīt uzmundrinošs, dziedējošs spēks.
Jana Veinberga
Jana Veinberga 