Gājputni

Gajputni_V_skc_F_CS6

“Gājputni” ir otrais latviski tulkotais somu rakstnieces Kati Hiekapelto detektīvromāns par policijas izmeklētājas Annas Feketes darba gaitām. Pamazām savērpjot intrigu no atsevišķiem, it kā nesaistītiem notikumiem, autore spēj nemainīgi uzturēt spriedzi, lasītāja uzmanību un līdzi dzīvošanu no pirmās līdz pēdējai lappusei.

Raupjais skandināvu detektīvs

Pat nezinot autori, jau romāna sākumā kļūst skaidrs, ka manās rokās ir nonācis skandināvu detektīvs, jo Kati Hiekapelto darbi savā tonalitātē noteikti ir piederīgi šim zīmolam. Gribēju saukt viņas darbus par skarbiem, tomēr laikam labāk tiem piestāv raksturojums “raupji”. Te nav amerikāņu autoriem raksturīgās glances, atsauču uz skaistuma etaloniem, debesskrāpju un naudas pasaules diženuma. Tāds realitāti spoguļojošs patiesums.

Līdz šim manas attiecības ar skandināvu detektīviem bijušas sarežģītas. Tikai retais autors izpelnījies godu, ka izlasu vairāk par vienu vai divām viņa grāmatām. Ir ļoti būtiski, lai rakstnieks katrā nākamajā darbā tomēr atrod jaunas nianses, kas iekrāso to citās krāsās. Tādēļ ar interesi ņemšu lasīšanai nākamo Kati Hiekapelto romānu, lai noskaidrotu, kā viņas varone izmeklētāja Anna dzīvo tālāk un kā attīstītās viņas sarežģītās, mīlas un naida piepildītās attiecības ar Somiju.

Jācer, ka raupjums un zināma depresivitāte, kas kā jau somiem (vismaz tādas ziņas par viņiem var lasīt publiskajā telpā) raksturīga arī Kati Hiekapelto varoņiem, neradīs vienveidības nogurumu tāpat kā to mēdz izraisīt supermenu skaistums un muskuļi.

Imigranti un bez dzimtenes palikušie

Izlasot aprakstu par autori, kura vairākus gadus strādājusi par pedagogu ungāru kopienā Serbijā, kļūst skaidra gan galvenās varones – ungāru izcelsmes izmeklētājas Annas Feketes – identitātes izvēle, gan romāna vide, kur redzam nesenus imigrantus, senākus un it kā jau iesakņojušos imigrantus un somus, kuru attieksme pret “svešajiem” var būt gan neitrāla, gan klaji naidīga.

Rakstniece spēj iztēlot šo dažādo cilvēku izjūtas un dzīvi bez šausmināšanās un izskaistināšanas – vienkārši tādu, kāda tā ir. Lasītājs no sirds jūt līdzi Semijam – Pakistānas kristietim, kuram ticības dēļ dzimtenē draud briesmas, bet valsts, uz kuru viņš atbēdzis, nevēlas viņu paturēt.

Ne tikai Semijs, bet arī pati Anna ir cilvēks, kas palicis bez dzimtenes. Tāpēc spēcīgākā emocija romānā ir nostaļģija. Savā nespējā līdz galam pieņemt par mājām auksto, sniegoto skandināvu valsti un vienlaikus saprotot, ka nejēdzīgais mačisms dzimtenē neļautu veidot sekmīgu karjeru policijā un laimīgu personisko dzīvi, Anna it kā balansē uz gaisa tilta starp abām sev svarīgajām zemēm, kur katrā no tām atrodas kas viņai tuvs un būtisks. Tomēr ir jānotiek kaut kam ļoti nozīmīgam, lai liktu viņai izšķirties par to, kur tad ir viņas īstās mājas.

Pagaidām viņa vēl meklē sevi un savu vietu, tāpat kā daudzi no mums: “Rīta rutīna, darbs, veikals, mājas, ēdiens, vakara rutīna, miegs. Kāpēc tik bieži pārņēma sajūta, ka ar to nepietiek? Vai būtu jānotiek kaut kam vairāk, kaut kam varenākam, kaut kam satraucošākam, kaut kam tādam, kas izsistu no sliedēm dienu atkārtošanos un atmodinātu?”

Ubisunt.lu par stāstu grāmatu “Vēl viena diena”

Latvijas Universitātes lieliskajā literāro tekstu vietnē ubisunt.lu.lv atradu recenziju par savu stāstu grāmatu “Vēl viena diena”. Paldies autorei Beātei Aņiļonītei. Pārpublicēju no ubisunt.lu.

Nejaušība, sakritība un liktenis. Pārdabisks trijstūris, kurā ietilpst arī stāstu grāmata “Vēl viena diena” (“Zvaigzne ABC”, 2017), Janas Veinbergas otrā īsprozas grāmata. Lasītājs varēs iejusties 10 atšķirīgu stāstu pasaulēs, sataustīt mīlestību un tās radītās sāpes, saklausīt vientulību un varbūt sastapt sevi šajā spilgtajā stāstu gammā. Neviens nav perfekts, un tie noteikti nav Janas Veinbergas uzburtie tēli, kuriem ir savi Ahileja papēži.

Dzīve ir tik neizprotama, sarežģīta, pilna dažādu neparedzētu pavērsienu, taču tajā pašā laikā unikāla un apbrīnojama. Tādi ir arī Veinbergas stāsti. Katrs atspoguļo kāda cilvēka dzīvi, viņa iekšējos pārdzīvojumus un jūtu pasauli. Mēs ielecam jaunas sievietes pasaulē, kura ieguvusi diplomu jurisprudencē un ir prasīga māte, taču meita grib bēgt uz Āfriku, pārlecam pie 95 gadus vecās Bellas, kurai ir agorafobija un kurai patīk lasīt romānus par mīlestību, un tad tālāk pie mājas – dzīvas mājas –, kura ievedīs lasītāju savā atmiņu istabā. Šie un arī pārējie stāsti ir neparedzami, lai gan sākotnēji šķiet, ka beigas jau ir uzminētas. Bet beigu nav. Tā ir burvība šajos tekstos – tie atveras un rosina domāt par tēlu nākotni, rosina pašam izdomāt iespējamos scenārijus. Ja mazais ziņkārības velniņš pēc stāsta izlasīšanas ir ieslēdzies, tad autore ir paveikusi savu uzdevumu – veicināt lasītāja interesi un domāšanu. No savas puses varu teikt, ka autorei izdevās.

Autore vedina lasītāju uz domu, ka stāsta Džūlija darbība varētu risināties Amerikas rietumos, spriežot pēc tēlu vārdiem un tā, ka autore zem virsraksta iekavās IR ierakstījusi Improvizācija kantri stilā. Dažos stāstos ir konkrēti noteikta darbības vieta, piemēram, stāstu ciklā Liepājas vecie nami tā ir Liepāja, stāstā Satikšanās – Rīga. Dažos īsākos stāstos vieta vai pat tēla vārds un izskats nav dots, varam izsecināt tikai dzimumu, kas, manuprāt, ir tāpēc, lai uzmanība tiktu pievērsta iekšējai pasaulei, tā brīža sajūtām, nevis ārējiem faktoriem.

Mani ļoti piesaistīja grāmatas ilustrācijas. Pirms katra stāsta ir balta lapa, kuras vidū ir kāds sarkans simbols, radot mazu intrigu par to, kas sagaidāms stāstā. Arī pārējās ilustrācijas lieliski iekļaujas stāstos un veicina iztēli. Un, ja tomēr ilustrācijas iztēli nemodina, tad autores vienkāršā, mazliet sarunvalodas un žargonismu papildinātā, taču tajā pašā laikā tēlainā valoda palīdzēs izprast apslēpto un just līdzi. Smalkā uzmanības pievēršana detaļām, neizplūstot liekvārdībā, pasaka tieši to, ko vajag, un ne vairāk.

Izlasot Janas Veinbergas stāstu grāmatu, nonācu pie atziņas. Kad ir slikti un vēl sliktāk, var kļūt vēl sliktāk. Bet tas nenozīmē, ka kļūs sliktāk. Tā ir tikai iespēja, kuru mēs paši sev radām. Paskaties apkārt: nav pelēku mākonīšu ar zelta maliņām, un pēc lietus ne vienmēr spīd saule. Un tomēr… nav tik slikti.

https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/42864/

Veidot naida simetriju, šifrējot Prāgas pastkartes jeb lieliskais atvaļinājums kopā ar Maiju Pohodņevu un Modri Pelsi

300x0_pragas_new2

Man šovasar bija lielisks atvaļinājums! Ne tikai saules, siltuma un jūras dēļ. Lielisks, jo karstās pēcpusdienas, slēpjoties nojumes ēnā, vadīju kopā ar Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatām (“Nedzeniet pēdas snaiperim” (Lauku Avīze, 2011), “Tumsas inversija” (Lauku Avīze, 2013), “Naida simetrija” (Zvaigzne ABC, 2016) un “Prāgas pastkartes” (Zvaigzne ABC, 2018)).

Pirms šīs vasaras man pat prātā neienāca, ka Latvijā top riktīgi spriedzes romāni ar elpu aizraujošiem sižeta pavērsieniem, slepenajiem aģentiem, snaiperiem un pat sarežģītām šifru mīklām, kuru atšķetināšanas cena ir daudzu tūkstošu cilvēku dzīvība. Romāni, kurus grūti nolikt malā, romāni, kuru varoņiem notici un dzīvo līdzi, romāni, kurus lasot kā izrakumos atsedzas slānis aiz slāņa un aiz šķietamā “vieglās literatūras” plīvura ieraugām cilvēces tumšo vājību nepievilcīgo seju.

Terminoloģijas problēma

Uz to, ka šāda stila grāmatas latviešu literatūrā ir retums, norāda pat terminoloģijas problēma – manuprāt, latviešu valodā nav precīza apzīmējuma žanram, kas filmu nozarē angliski tiek saukts par “action”[1]. Piekrītu, ka te nav tikai “action”, kur uzsvars ir uz skriešanu, vajāšanu, šaušanu un kaušanos visās iespējamās vietās. Maijas un Modra romānos noteikti ir daudz trillera un “Prāgas pastkartēs” – pat kriptoromāna (vismaz šis termins latviešu valodā ir ieviesies veiksmīgi) elementu. Tomēr domāju, ka tas ir vairāk nekā trilleris un vairāk nekā spriedzes romāns, kas laikam tas pats trilleris vien ir. Iespējams, arī citur grāmatizdevēji un autori pārāk neskalda matus par žanru apzīmējumiem un terminoloģiju, jo pat Dena Brauna darbi, ko pie mums pieņemts uzskatīt par īstiem kriptoromāniem, viņa paša mājaslapā tiek saukti par trilleriem. Turklāt mūsdienu žanru literatūrā arvien mazāk ir tīra žanra grāmatu un arvien vairāk miksējumu, jo tas padara grāmatu interesantāku. Savukārt man svarīgi šķiet vismaz paprātot par žanriem un terminoloģiju, jo, piešķirot grāmatai identitāti ar žanru (vai žanru spektru), manuprāt, lasītājs precīzāk zina, ko tajā atradīs un viņu retāk sagaida vilšanās.

Katrs romāns – jauns pakāpiens

Lasot visus četrus autoru dueta romānus pēc kārtas, var iegūt vēl vienu bonusu – kļūt par liecinieku autoru rakstības stila un jau minēto žanru mutāciju attīstībai. Ja “Nedzeniet pēdas snaiperim” ir policijas detektīvs, kurā var baudīt izmeklēšanas procesu policijas humora mērcē, tad “Tumsas inversija” un “Naida simetrija” jau uzrādīja spiegu romāna, trillera un jau pieminētā “action” pazīmes ar milzīgu, visaptverošu blīkšķi “Naida simetrijas” noslēgumā. Pa vidu, protams, vēl mūsu postpadomju un trauslās neatkarības naudas un varaskāres “infekcijas slimību” atsegums, kuram modri seko līdzi starptautiskie drošības uzraugi.

No vienas puses, man mazliet žēl pamestā policijas romāna (“Nedzeniet pēdas snaiperim” galvenais policists Kadiķis nākamajos romānos spiests “pārdzimt” jau pavisam citā statusā), jo arī tādus Latvijā neraksta daudz. Pirmajā romānā ārkārtīgi valdzinošs šķita arī lakoniskais īsteikumu (vienvārda, divvārdu) rakstības stils. Tas bija tik lipīgs, ka pēc romāna izlasīšanas vienubrīd pieķēru sevi domājam tādos īsos teikumos. Iespējams, redaktoriem tāds stils šķita kā trūkums, bet es to uztvēru kā ļoti atbilstošu aprakstītajai videi – policisti, snaiperis – un notikumiem – slepkavības, izmeklēšana. Kad jārīkojas ātri, puķaini izteikties nav laika. Tādi teikumi arī veikli dzen darbību uz priekšu.

Pierodot pie šoka, ka policists diemžēl vairs nav policists, bet ir “persona non grata”, kas spiests sadarboties ar bijušo ienaidnieci, romāns “Naida simetrija” nāk ar jauniem valdzinājuma elementiem. Pirmkārt, burvīgu ķīmiju rada tieši naida simetrija. Būtībā – nevis pati simetrija, bet process, kurā tā pamazām tiek veidota kā lupatu deķītis, ko rada ieaužot vienu neiederīgu gabaliņu blakus otram. Otrkārt, ja grāmatā pat nebūtu spraigā sižeta, kura pieminēšana jau ir atkārtošanās no manas puses, ar milzīgu interesi sekoju līdzi izdzīvošanas mācībām. Nupat pirmoreiz dzīvē biju nelielā izgājienā pa purvu un katrā solī nācās atcerēties tieši epizodes no “Naida simetrijas”.

“Prāgas pastkartes” nenoliedzami abu autoru darbā ienes jaunu kvalitāti. Vispirms jau pieminēto kriptoelementu dēļ, bet ne tikai. Romāns rada brieduma iespaidu. Saistībā ar “pastkartēm” man noteikti jāpiemin grāmatas atvēršanas pasākums, kur klātesošie varēja ielūkoties nopietnajā izpētes darbā, kas paveikts romāna tapšanas laikā un prasījis neatlaidību neiet vieglāko ceļu, spēku, laiku un pat nepieciešamību uzvarēt likteni (tā nosaucu to, kas no mums neatkarīgu apstākļu dēļ mēdz aizlikt kāju priekšā un ir uzvarams tikai ar milzīgu gara spēku).

Romāna sižets aizsākas it kā palēnām, tad vērpjas un savērpjas arvien biezāks, baisāks un raitāks, līdz lasītājam beidzot tiek pamests pa kādam pavedienam, lai viņš kopā ar autoriem varētu priecīgs nodarboties ar kriptomīklu šķetināšanu. Pamazām apjaušot īsto stāsta potenciālu, rodas vienlaikus šausmu sajūta par grāmatā paustā vēstījuma iespējamo patiesumu un bauda par autoru darba pacelšanos uz jauna pakāpiena.

Daži citāti. Bez komentāriem

Nobeigumā trīs citāti, kuriem pieķērās acis un domas, radot vēlmi tos īpaši atzīmēt un saglabāt.

“Skaties apkārt. Apdomā katru soli, paredzi to, kas var notikt. Neuztraucies un nedusmojies, tā tu tikai bezjēdzīgi iztērē spēkus. Tas, kas notiek, ir tikai tavu pareizo vai nepareizo izvēļu rezultāts. Kļūsti par notikumu daļu, nevis vērtē savu attieksmi pret notiekošo.” (Naida simetrija, 177.lpp.).

“Kadiķis (..) prātoja par to, ka cilvēkiem, lai saticīgi dzīvotu, vajadzīgas abiem saprotamas darbības, kuras veicot nav jāsarunājas. Vaļasprieks kā vienojošs faktors – ja pārim ir paveicies. Vīriešus un sievietes, ja gadās kādu laiku pavadīt kopā, parasti vieno tikai sekss, kas tiek pasniegts briesmīgi cēlu jūtu mērcē. Jo vairāk pļāpu un izrādīšanās par jūtām, jo briesmīgāka būs nodevība.” (Naida simetrija, 201.lpp.)

“Naktīs, kad namos iedegās ugunis, viņa pūlējās ieskatīties logos. Izdomāt savus stāstus par cilvēkiem, kuri svinēja vai vilka savu dzīvi. Anna neskatījās televīziju, viņu interesēja tikai realitāte. Cilvēku pētīšana (..) bija kļuvusi par jaunu hobiju.” (Prāgas pastkartes, 300. lpp.)

[1] Nupat gan Zvaigznes ABC mājaslapā, aprakstā par S.Meijeres jauno romānu “Ķīmiķe” atradu terminu “bojeviks” (kas ir tas pats “action”, tikai krievu valodā).

 

Atklāt cilvēku sev līdzās

“Manuprāt, cilvēki, kuri nonāk mums blakus, nereti ir spilgtākie mūsu dzīves piedzīvojumi. Atliek tikai viņus uzlūkot ciešāk… Un ilgāk… Pavērot.” 

Zem šī rakstnieces Maijas Pohodņevas atzinuma esmu gatava parakstīties vai katru dienu. Maijas raksts Facebook par manu “Svešo draugu” bija ļoti priecīgs pārsteigums, jo šovasar atvaļinājumā lasīju tieši Maijas un Modra Pelša kopdarbā sarakstītos spriedzes romānus. Par tiem noteikti šeit uzrakstīšu daudz plašāk, bet priecīgām atmiņām, zemāk iekopēju Maijas tekstu no Facebook:

“Viens no maniem hobijiem ir atklāt un izpētīt cilvēkus. Dažreiz tas notiek pilnīgi nejauši. Parasti atļauju neprasu 🙂 Šoreiz manu uzmanību saistīja rakstniece Jana Veinberga. Facebook mēs esam draugos jau kādu laiku, bet komunikācija eksistēja vairāk ka formāla saskarsme – kā jau vienas profesijas pārstāvjiem – rakstniekiem. Patiesībā tas bija viens citāts, kas lika apstāties un ieskatīties šajā cilvēkā uzmanīgi… Papētīt personu, kas “ir aiz grāmatas lapām”, pašu stāstītāju… Lūk, šis: “Viņi nepiedeva man to, ka esmu dzīvs cilvēks, vienlaikus neuzticīgi gaidot, ka kuru katru brīdi viņus piekrāpšu. Tādos brīžos izrādās, ka cilvēks, kurš pirms tam šķitis labākais draugs, īstenībā ir nepazīstams svešinieks.” Tas ir citāts no Jana Veinberga grāmatas “Svešais draugs”. No romantiskā detektīva, kā Jana pati dēvē savu grāmatu… Viņa, tāpat kā romāna varone Lauma, lasījusi lekcijas augstskolā un pat vadījusi ētikas seminārus par līdzīgām tēmām. Superīgi, ja grāmatā ir autobiogrāfiskas lietas, vai ne? Sevišķi sirdi silda, kad saproti grāmatā – augstskolas pasniedzējai arvien vairāk iepatīkas slepkavības izmeklēšana… Vēl viens valdzinošs atklājums: Jana Veinberga ir ne tikai grāmatu, bet arī bloga autore janaveinberga.wordpress.com. “

 

 

 

 

 

 

 

 

 

https://www.facebook.com/rakstnieceJanaVeinberga/

 

Kur laime mīt

Atvaļinājuma laikā pabeidzu lasīt jau agrāk iesākto Enijas Solomones romānu “Kur laime mīt” (izdevis apgāds “Kontinetns”, 2017). Jāsaka, ka tā ir īsta mūsdienu gotika, turklāt nebūt ne sliktā nozīmē. Romānā sastopams gan noslēpumains svešinieks, gan traks briesmonis, kurš vajā un nogalina sievietes, notiek maldīšanās pa vecu, milzīgu dzimtas māju, turklāt neizpaliek arī brāļu naids, vecāku nodevība un mīlestība.

kur-laime-mit

Mulsinošie romāna nosaukumi

Pēc romāna izlasīšanas pārdomas izraisīja spēles ar grāmatas nosaukumu, jo ne oriģinālnosaukums “Two Lethal Lies“ (Pārāk nāvējoši meli ?), ne latviskais variants – “Kur laime mīt” nešķita pilnīgi atbilstošs. No vienas puses, oriģinālajā nosaukumā  vārds “nāvējošs” iedod īsto izjūtu par romāna tonalitāti, tādēļ liriskais latviešu varianta nosaukums, iespējams, var maldināt lasītājus. No otras puses, protams, grāmatā ir romantika, kas neatstāj šaubas par to, kur mīt laime.

Romantisks trilleris

Enija Solomone ir romantisko trilleru autore (viņas mājaslapā saskaitu deviņas grāmatas). Nezinu, kādi ir pārējie, bet šajā trillera puse ir vairāk saistīta ar baisu, maniakālu ļaunumu, mazāk ar detektīvintrigu. Jo intriga tiek atklāta diezgan ātri, tālāk ar dreboši sirdi jāseko trillerīgajai noķers vai nenoķers, panāks vai nepanāks, paspēs vai nepaspēs spēlei. Tādēļ, manuprāt, darbs ir ļoti tuvs senajām gotiskā romāna tradīcijām. Lai gan vēlreiz pārliecinājos, ka mani šādos darbos mulsina nepamatots, neloģisks ļaunums (kas nesakņojas normālā psiholoģijā) un asiņaino detaļu erotizācija, par laimi īstas draudzības un mīlestības jūtas atsver visas šausmas, bet romāna raitais notikumu ritējums nodrošina dažus patīkami izklaidējošus vakarus (vai dienas) grāmatas sabiedrībā.

Slepenā dziesma

Krievu rakstnieces Valentīnas Nazarovas romāns “Slepenā dziesma” (oriģinālnosaukums «Девушка с плеером» (Meitene ar pleijeri)) ir kā lielisks stipra dzēriena malks, piesātināts ar bagātu notikumu, emociju, kaislību, ģitāras skaņu, ķērcošu dziedātāju balsu, mīlestības, seksa, alkohola un narkotiku buķeti, kam pa virsu kā ķirsis kokteilī uzsprausts (iespējams?, reāls?) noziegums (i).

Sākot lasīt, nepievērsu uzmanību žanra apzīmējumam un spriedu, ka grāmata būs vairāk psiholoģiska vai sociāla. Jauna meitene Žeņa no Krievijas aizbrauc mācīties Anglijā, bet pēc pāris gadiem pēkšņi vairs neatbild uz māsas Facebook vēstulēm. Viņas jaunākajai māsai Nikai tāpat kā lasītājam iztēlē jau zīmējas ainas ar cilvēktirgotājiem vai citu ko tikpat baisu, kas varētu būt izraisījis Žeņas pēkšņo pazušanu. Patiesība izrādās daudz komplicētāka un pie tās Nika tiek, tikai valdziņu pa valdziņam šķetinot deviņus gadus senu notikumu mudžekli, mēģinot saprast, cik no tā, ko par māsu stāsta notikumos iesaistītie cilvēki, ir patiesība, cik – meli, cik – noklusētais.

Slepenā_dziesma_v

Teicama debija

Lai gan 2016. gadā tapušais romāns ir autores debija literatūrā, atlaides dot nav nepieciešams – tas uzrakstīts labi. Dzīvi, pilnasinīgi tēli, kurus var mīlēt, nīst vai saprast, ticama vide (autore studējusi Anglijā) – pilsētiņa Notouna (Nepilsēta?), par kuru varone Nika domā: “Man bija tāda sajūta, ka Notouna bija vieta cilvēkiem, kuri loloja atmiņas par savu pagātni. Jo tagadnes šajā pilsētā nebija”(92.lpp.). Tomēr, cenzdamās ienirt pilsētas iemītnieku atmiņās par pagātni, Nika vienlaikus dzīvo tajā šodien un, šķiet, iemīl šo dīvaino pilsētu.

Lielisks atradums, manuprāt, ir romāna forma. Tas rakstīts kā Facebook vēstules, turklāt katrs ieraksts sākas ar kādu dziesmu no rokmūzikas zelta fonda, kas Nikai šķitusi gadījumam atbilstoša. Turklāt šis laikam ir viens no nedaudzajiem literārajiem darbiem, kur uzsvērtas tikai sociālo tīklu pozitīvās iezīmes. Tie tiešām ir noderīgi.

Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā, līdzīgi kā autore to rakstījusi. Viņa atzīst, ka uzrakstījusi romānu pusgada laikā un vēlējusies tajā ielikt visu, ko mīl: spraigu intrigu, trillera elementus, mūziku un visu anglisko. Sižets tiešām risinās spraigi, notikums rit aiz notikuma, neļaujot lasītājam ne mirkli atslābt vai garlaikoties.

Interneta avoti liecina, ka romāns bijis starp Krievijas literatūras prēmijas “Nacionālais bestsellers” nominantiem un šogad iznāk otrais V.Nazarovas detektīvromāns “Vēstules no degošās mājas”.

Sex, Drugs, Rock & Roll un Glasto

Viens no būtiskākajiem grāmatas tēliem noteikti ir rokmūzika tāpat kā nozīmīgas ir pārdomas par patiesu radīšanu un mākslas atražošanu. “Lai būtu patiess, nav jābūt skaļam, pat nav nepieciešama ģitāra. (..) Tas ir godīgums – patiesas dziesmas mums liek sajust neviltotas emocijas. Sāpes, dusmas, prieku, kaisli, jebko. (..) Man šķiet, ka cilvēkiem nevajadzētu rakstīt dziesmas, ja viņiem nav nepārvaramas vēlmes runāt, izteikt to, kā viņi jūtas.”

Liela loma romānā ierādīta arī slavenajam Glastonberijas festivālam Tomēr nevajag nobīties, ja jums ir sveši tādi grupu nosaukumi kā Radiohead un The Libertines. Romānu var lasīt kā vienkārši aizraujošu detektīvu, neatverot youtube un nemēģinot noklausīties visas vēstulēs pieminētās dziesmas. Savukārt rokmūzikas faniem tas, iespējams, būs pavisam cits stāsts – cauri dziesmām pretī patiesībai.

Džozefs Fainders “Nāves viesulis”

naves-viesulis

Džozefa Faindera jaunākās grāmatas “Nāves viesulis” (The Switch, 2018) latviskā tulkojuma (apgāds “Kontinents”) iznākšana lieliski trāpījusi laikā, kad sabiedrībā burbuļo diskusijas par Datu aizsardzības regulu un absurdajām situācijām, ko izraisa mūsu priekšstati par personas datu aizsardzību.

Skriešanās ar nāvi par dzīvību

Amerikāņu trilleru autoram Dž. Fainderam patīk rakstīt par skriešanos ar nāvi un “Nāves viesulis” nav izņēmums. Romāna galvenā varoņa Maikla Tenera dzīvē tiešām savērpjas varens viesulis lidostā nejauši samainītu datoru dēļ. Turklāt to, kas dzenas Teneram pakaļ ir daudz, bet to, kas var palīdzēt, tikpat kā nav. Un vajātāji dīvainā kārtā vienmēr ir turpat Teneram aiz muguras. Tādā cīņā nav iespējams uzvarēt ar spēku, tikai rūpīgi izplānojot katru soli un gluži kā šahā atjautīgi atrodot gudrāko gājienu. Ja vispār ir iespējams uzvarēt…

Lielais brālis tevi vēro

Kādreiz sabiedrībā bija izplatīta informācija par padomju “čekas” meistarīgo prasmi visus noklausīties un katrā mazā kolektīvā savervēt savu aģentu, kas pēc tam līdzbiedru runāto un darīto veikli izklāstīja čekistiem. Interneta laikmetā nekāda vervēšana nav vajadzīga. Katrs telefons un dators var kļūt par ziņu pienesēju tiem, kas uzskata, ka jebkuru personas datu aizsardzību var upurēt uz valsts drošības altāra. Un noteikti ir neskaitāmi cilvēki, kas bailēs no terorisma būs ar mieru tam piekrist. No otras puses, cilvēki paši atsakās no sava privātuma ērtību dēļ. Kārojot iegūt vairāk, mēs piešķiram citiem tiesības kontrolēt visas mūsu dzīves jomas, un diez vai 25.maijs šo situāciju mainīs. Drīzāk ievedīs vēl dziļākā neizpratnē par to, kam tad piekrist un kam – nē.

To, ka privātumam ir pielikts punkts, Teneram ļoti uzskatāmi atgādina valsts drošības aģents Ērls: “Varu saderēt, ka pēdējoreiz, kad atjauninājāt savu datoru, jūs uzklikšķinājāt uz nelielās “Piekrītu” ikonas. Bet… vai jūs patiešām izlasījāt, kam piekrītat? Nuja, kurš tad lasa divpadsmit tūkstošus vārdu ar septiņu punktu burtiem, vai ne? Jūs esat pārliecināts, ka lieliski zināt, kas tur rakstīts, tomēr… Jūs neizlasījāt noteikumus par privātuma politiku; ja arī būtu izlasījis, tad nenieka nesaprastu(..) Fitnesa aproce zina, cik daudz jūs sportojat, savukārt(..) ziņas par saviem iepirkšanās paradumiem jūs nododat, lai tikai ietaupītu divdesmit piecus centus par brokastu pārslām. (..) Google fiksē visu, ko jūs jebkad esat meklējis tīmeklī.” (250.lpp.)

Mazais cilvēks uzvar

Faindera darbi priecē ar to, ka viņa varoņi nav supermeni, bet vienkārši cilvēki. Maikls Teners no “Nāves viesuļa” gan uztur sevi formā, ejot uz sporta zāli, tomēr viņš ir tikai samērā neveiksmīgs uzņēmējs, kas grauzdē lielisku kafiju un cenšas to pārdot kafejnīcu un restorānu ķēdēm, bet viņa lielākais talants ir izcilā oža. Tādēļ ar nelielu neticību, tomēr gandarījumu var lasīt, kā Teners pārspēj gudrībā un veiklībā gan valsts aģentus, gan algotus slepkavas, kas sūtīti viņu medīt. Salīdzinot ar veiklajiem zēniem, kuri aiziet savām kājām pēc stundām ilgas dauzīšanas, vienmēr ir lielāka bauda sekot tāda varoņa izbēgšanai no briesmām, kas krietnu pārspēku uzvar, lietojot gudrību un viltīgu kombinēšanu.

Sāra Šūmeikere “Misters Ročesters”

ročesters

Sāras Šūmeikeres romāns “Misters Ročesters” (izdevniecība “Latvijas Mediji”) ir lieliski piemērota grāmata dīkām atvaļinājuma dienām, kad ir laiks gozēties pludmalē vai visu dienu vāļāties dīvānā un lasīt tik, cik tīk. Romāns noteikti sagādās baudu Šarlotes Brontē un Džeinas Ostinas faniem, jo, manuprāt, tā ir lieliska 19. gadsimta literatūras stilizācija, vienlaikus paturot prātā 21. gadsimta dinamisko dzīves tempu, kad notikumiem jārit raitāk nekā iepriekšējos gadsimtos.

Esmu pārliecināta, ka “Misteru Ročesteru” ar prieku baudīs visi, kam patīk pieaugšanas stāsti, kā arī romantiski stāsti par tikšanos, šķiršanos, atkalredzēšanos un kopā palikšanu uz mūžu.

“Džeina Eira” no Ročestera puses

Ja stāsts iekaro lielu popularitāti, to mēdz ekspluatēt visos virzienos. Tiek radīti “priekšstāsti”, “pēcstāsti” un stāsti no cita varoņa redzes leņķa.

Šūmeikeres romāns veido gan priekšstāstu, gan Džeinas Eiras un Ročestera mīlas stāstu no Ročestera puses. Par laimi, tikpat droši var apgalvot, ka tas ir neatkarīgs literārs darbs par kāda vīrieša pieaugšanu un nobriešanu. Lasītājs, kurš nav lasījis Š.Brontē “Džeinu Eiru” var nebaidīties, ka kaut ko nesapratīs, grāmatu var lasīt kā pilnīgi jaunu un patstāvīgu darbu. Turklāt Ročestera attiecībām ar Džeinu veltīta tikai neliela grāmatas beigu daļa. Par to jābrīdina tie lasītāji, kuri gaidīs mīlas stāstu attīstāmies visas grāmatas garumā.

Pieaugšanas stāsts

Romāns “Misters Ročesters” sadalīts trīs daļās. Pirmajā daļā mēs varam iepazīsties ar Ročestera bērnību, attiecībām ar brāli un tēvu, mācībām, savukārt otrā daļa veltīta dzīvei Jamaikā. Te iepazīstam Ročestera sievu Bertu, kura vēlāk kļūst par trako sievieti Tornfīldas bēniņos. Trešās daļas darbība norisinās Eiropā un beidzot nonāk arī līdz notikumiem, kuri mums zināmi no “Džeinas Eiras”.

Lai gan visu mūžu ilgojies pēc mājām un īstas ģimenes, Ročesters to iegūst tikai pēc savu īsto māju – Tornfīldas – nodegšanas un īstās sievas – Bertas – aiziešanas bojā. Grāmatā ar interesi var sekot jauna, jūtīga jaunākā dēla pieaugšanai, kļūšanai par vīru, vēlāk fabrikantu, fermeri un muižnieku. Viņš nesaskaras ar tik milzīgām grūtībām, kā Džeina Brontē romānā, tomēr līdz pat romāna beigām viņam seko vientulība, ilgas pēc mājām un īsta dzīves drauga. “Nav tāda cilvēka, ko nevarētu zaudēt, un neviens, izņemot tevi pašu, neizveidos tevi par to cilvēku, kas tu kļūsi,” (46.pp.) Ročesteru pamāca bērnības draugs. Ročesters nav tas akmenscietais, skarbais vīrs, kādu (jau atkal salīdzinājums!) viņu pazīstam un iztēlojamies, lasot “Džeinu Eiru”. Šūmeikere, soli pa solim rādot Ročestera pieaugšanu, parāda, kādēļ viņš tāds kļūst, kādēļ mēģina visādi pārbaudīt Džeinu, līdz pārliecinās par viņas mīlestību. Vēl viena lieta, kas jāņem vērā Brontē faniem – tas šoreiz nav stāsts par sievietes apspiešanu un izlaušanos brīvībā. Akcenti ir mainīti uz vīrieti un viņa pieaugšanu. Šajā gadījumā autore parāda, ka arī vīrietim – jaunākajam dēlam – patriarhālajā iekārtā dzīve nav bijusi salda, un arī viņam jācīnās par savām tiesībām, garīgo un fizisko brīvību.

Jauku vasaru!

Lai mums visiem jauka vasara ar patīkamiem atpūtas brīžiem, kad ļaujamies grāmatu, rakstnieku sacerēto tekstu, varoņu un notikumu valdzinājumam. Sāras Šūmeikeres romāns “Misters Ročesters” ir lieliska izvēle tādu brīžu piepildīšanai, jo ir raiti un ar interesi lasāms stāsts par īsta vīra pieaugšanu. Par tā vīra pieaugšanu, kura vārdu daudzina lasītājas un lasītāji kopš 1847. gada.

Romāns “Svešais draugs”

SVD_vāks_cover

Gaišā dienas laikā uz ielas nogalināta jauna studente. Vai meitene ir nejauši izvēlēts maniaka upuris? Iespējams, kāds tomēr apzināti vēlējis viņai nāvi, jo Ilonas pagātnē var atrast ne vienu vien noslēpumu. To noskaidrot cenšas ne tikai policija, bet arī izskatīgais privātdetektīvs Stass.

Pasniedzējai Laumai Graudiņai sākumā šķiet, ka ievilkta negodīgā detektīvu spēlē. Tomēr Ilona bija ne tikai viņas studente, bet arī tuvas kolēģes meita. Drīz slepkavas meklējumi arī Laumai kļuvuši par apsēstību. Varbūt pie vainas ir aizraušanās ar kriminālseriāliem, bet varbūt – pretrunīgās emocijas, kuras raisa kopā ar Stasu pavadītais laiks.