Beidzot sapratu, kāpēc man patīk nodarboties ar pētniecību. Tāpēc, ka tā liek, pat pavēl domāt, rakties, lasīt autoru darbus. Jautāt un meklēt atbildes. Diemžēl, manuprāt, ne visi pētnieki to dara un dara aizrautīgi. Kad raksti radošu tekstu, tad izmanto tikai savu radošo spēku. Kad pēti, tad pieliec klāt arī intelektu. Neiedziļinoties, no attāluma skatoties šķiet, ka tie ir divi pretēji procesi – radošais darbs un pētniecība, bet, paskatoties tuvāk, izrādās, ka, iesaistoties abos, tie viens otru bagātina. Pētniecība veido labāku fonu radīšanai, savukārt radīšana, radošās darbības procesa pārzināšana, manuprāt, literatūrpētniekam ir absolūti nepieciešama. Citādi viņš sāk pētīt literāros darbus veidā, ko varētu salīdzināt ar dzīva cilvēka sekciju. Jā, pētnieks redz orgānus, apskata un nosver tos, bet cilvēks jau tikmēr ir miris, un pētnieks tā arī nav nonācis pie atbildes, kas tad veidoja šī cilvēka būtību. Jo cilvēks bez dvēseles tāpat kā literārs darbs bez tās ir tikai atsevišķu orgānu vai – literatūras gadījumā – vārdu un teikumu salikums. Jā, kaut ko jau mēs no tiem vārdiem un teikumiem par kādu romānu varam pateikt, bet līdz esencei tur ir tālu.
Vairākas nedēļas dzīvoju pārdomās, vai vispār vēl vēlos turpināt doties uz pētniecības galamērķi – disertāciju. Jo reizi no reizes atdūros pret iesīkstējušiem uzskatiem un aroganci, kas nāk tiem līdzi. Kad cilvēks automātiski pieņem, ka ir gudrāks un zinošāks par mani tikai tāpēc, ka esmu vēl studente un runāju citā valodā, nekā viņš pieradis dzirdēt, jo eju pa citiem ceļiem, mēģinu lauzt kādus uzskatus, kurus viņš pieradis uzskatīt par aksiomu. Bet es, lūk, uzdrošinos tos par aksiomu neuzskatīt. Turklāt tāda konservatīva attieksme ir arī gados jauniem zinātniekiem, kas daudz grozījušies pasaulē, tātad teorētiski viņu redzesloks ir ļoti plašs. Klausoties viņu norādījumos, var gandrīz vai dzirdēt viņu domas: mani tā mācīja kā studentu un es tevi kā studentu tā mācīšu, jo tā tam jābūt. Bet man patīk iet pa netradicionāliem ceļiem, skatīties uz lietām no dažādiem redzes leņķiem. Esmu ar mieru diskutēt, ja es redzu, ka cilvēks mani ir reāli klausījies un iedziļinājies tajā, ko saku, nevis visu laiku klausoties domājis: viņa runā muļķības, to nav vērts pat apsvērt. Tādā gadījumā nav vērts lauzties durvīs, kuras teorētiski ir atvērtas, bet aiz tām esošie cilvēki tevi vienkārši neredz un nedzird, it kā tu būtu spoks.
Vēl viena dīvaina lieta ir mazās Latvijas zinātnieku (nezinu kā citās jomās, bet vismaz literatūrzinātnē tā noteikti ir) augstprātīgā attieksme pret amerikāņu pētniekiem, kas man nekādi nav saprotama. Eiropas zinātnieku iedomība amerikāņu priekšā šķiet patiešām smieklīga, ja ņem vērā visus amerikāņu sasniegumus pasaulē. Lai gan – tas jau nav nekas jauns. Eiropieši, salīdzinot sevi ar amerikāņiem, vienmēr uzskatījuši sevi par augstākas kultūras cilvēkiem. Droši vien tam ir vēsturiskas saknes. Žēl, ka viņi nepaskatās no citas puses: tie, aiz kuriem nestāv gadsimtiem ilgi aizspriedumi un aizliegumi, spēj paskatīties uz visu ar daudz svaigāku, brīvāku skatījumu.
Jana Veinberga, 11.11.2013.
Jana Veinberga 