Pusceļā starp klusumu un vārdiem

Klusēšanas zelts vai darva

Iespējams, nepieciešamība rūpēties par dienišķo maizi lielā mērā padara mūs par liekuļiem. Nepieciešamība nesanaidoties ar visiem, kas apkārt – arī.

Kas gan notiks, ja sāksim klāstīt visu, ko domājam? Ne ar ko labu tas nebeigsies. Tas nozīmē, ka mums katru dienu nākas meklēt šauro taciņu starp iekšējo patiesīgumu un dažkārt nepatīkamu, dažkārt – pārspīlētu, netaktisku atklātību, kas var novest pie konfliktiem un tuvības saišu saraušanas ar apkārtējiem. Ne vienmēr mums tas izdodas. Brīžiem klusējam par daudz, jo baidāmies aizskart kāda jūtas. Brīžiem atkal par daudz pasakām, jūtot nepieciešamību beidzot pateikt, ko domājam vai saprotot, ka ilgāka klusēšana jau novedīs pie iekšējiem meliem, kas ietekmē cilvēku attiecības tikpat ļoti kā ārēja “visu, ko domāju” teikšana. Klusēšana ir zelts tad, kad vairākkārt jāapdomā sakāmais. Klusēšana ir zelts, kad pasargā no pļāpīguma. Tomēr dažkārt klusēšanas zelts pārvēršas melnā darvā, kurā iestiguši pinamies, vairs nesaprotot, kā no tā tikt ārā.

Pirms vairākiem gadiem, kad intensīvi meklēju darbu, paslēpu privātumā visus depresīvos ierakstus sociālajos tīklos un blogā. Jo darba devēji tos lasot. Jo darba devējiem vajag priecīgus, nevis depresīvus cilvēkus. No vienas puses, tiesa – arī tavi ieraksti sociālajos tīklos kaut ko liecina par tavu personību. No otras puses – vai tad ziņas, ka būšana bez darba ved tevi depresijā, neliecina, ka cilvēks būs ārkārtīgi motivēts pie iegūtā darba turēties un pateicīgs, ka darba devējs viņam šādu izdevību ir sniedzis?

Kaislīgs vai bezkaislīgs profesionālis?

Arī profesionālie rāmji uzliek mums cilvēciskos rāmjus. Lai gan šis ir mans privātais blogs, es tik un tā sevi cenzēju. Un es to rakstu bez sāpes. Cilvēktiesību un brīvību aktīvisti un aizstāji šajā vietā noteikti sašutuši sāks bļaut un kratīt dūres. Kā drīkst būt tā, ka tu, noslēdzot darba līgumu, esi sava amata pārstāvis 24/7?!

Protams, no vienas puses, tas ir pārspīlējums. Citādi es nespētu rakstīt romānus un stāstus. Nespētu radīt. Kad rakstu, esmu rakstniece un tur nekādas cenzūras nav. Varētu, protams, rakstīt ar pseidonīmu, lai nebūtu nekādu pārpratumu, kurā brīdī es esmu kas. Tomēr man ir dārga mana identitāte un mans vārds. Ar pseidonīmu esmu rakstījusi tikai, izvairoties no interešu konflikta starp sabiedriskajām attiecībām un žurnālistiku. Spēju iedomāties rakstīšanu ar pseidonīmu vien kā jautru spēlīti, ja tiek mainīti žanri. Nezinu, kādēļ cilvēki raksta ar vienu vai pat vairākiem pseidonīmiem visu mūžu (ja vien pseidonīms nekļūst par tavu īsto vārdu, kā, piemēram, Rainis, Aspazija). Vai pseidonīms būtībā neliecina par bailēm atzīt savu autorību? Par tiem pašiem rāmjiem, kuros cilvēks sevi ielicis un baidās iziet ārpus.

Tomēr, arī paturot prātā savu profesionalitāti un nepieciešamību uzturēt attiecības, cilvēks pirmāmkārtām ir tikai un vienīgi cilvēks. Un cilvēkam atšķirībā no robotiem vai zombijiem emocijas ir dabisks stāvoklis. Jo emocijas ir tā pati kaislība. Esmu pilnīgi un absolūti pārliecināta, ka jebkuru lietu cilvēks ar kaislību dara tūkstošreiz labāk nekā tas, kuram kaislības nav. Ja nav kaislības, viņš dara tikai absolūti nepieciešamo un iepriekš noteikto. Kaislība dzen mūs pārkāpt robežas. Kaislība neapstādina mūs pie: tā nav tava darīšana, liecies mierā; tu izdarīji to, ko tev teica un tā, kā tev teica, vairāk un labāk darīt nav nekādas vajadzības; lai citi tiek ar to galā; labāk klusē, lai neuzdod tev darīt vēl kaut ko. Tomēr kaislība dzen mūs arī strīdos, lai aizstāvētu savu taisnību, kaislība liek censties pārliecināt, pierādīt, ka vajag vairāk, labāk, tālāk, citādāk. Kaislība rada vilšanās sāpes, ja nav izdevies tā un tik labi, cik gribējām. Vienā vārdā tas laikam saucas – nebūt vienaldzīgam, un tas attiecas gan uz privāto, gan darba dzīvi. Diemžēl darba dzīvē kaislīgie cilvēki, kuri spēj aizrauties emocijās, parasti netiek mīlēti (un es te nerunāju par neprasmi rast kompromisus, nerunāju par apvainojumiem, muļķīgiem, ambicioziem aizvainojumiem vai asaru vētrām pamatotas kritikas dēļ). Jo tā ir izkāpšana ārpus rāmjiem. Bet, ja nekad neizkāpju no rāmjiem – vai tad neesmu robots? Mani baida vienaldzīgie cilvēki. Tie, kuri nekad nestrīdas, nekad nepaceļ balsi, nekad nav bēdīgi un nekad nav dusmīgi. Mani baida tie, kuri nespēj savas emocijas izteikt vārdos.

Vai pieaugušajiem nesāp?

Ziemassvētku laikā man patīk skatīties naivās romantiskās Hallmark Ziemassvētku filmas par Ziemassvētku brīnumiem, dāvanām, cepumiem un skūpstiem. Mani līdz asarām šokē tur uzburtais sabiedrības modelis. Savstarpēja ieinteresētība, līdzjūtība, izpratne, vēlme palīdzēt, mīlestība, labdarība. Nevienaldzība. Tie, kas skatoties tādas filmas domā: tā jau dzīvē nekur un nekad nav; tas viss ir pilnīgas muļķības, iespējams, ir tie, kuru vienīgās emociju izpausmes ir naidpilni komentāri interneta portālos. Tie, iespējams, ir tie, kuriem reizi pa visām reizēm ir iemācīts, ka: emocijas – tas ir slikti, un vispār – dzīve sūkā, Happy ends ir tikai pasakās.

Šajā Ziemassvētku laikā mani nošokēja kontrasts par tām attiecībām, ko redzēju filmās un tām, kuras pēkšņi un pilnīgi negaidīti saņēmu no sev ļoti tuviem cilvēkiem. Katru reizi, kad par to domāju, man jāmin – varbūt pārspīlēju, varbūt tā nemaz nav. Kā pieaudzis cilvēks ar prātu, protams, zinu: pirmkārt, ar varu nevienu sevi mīlēt nepiespiedīsi, ar varu nevienu nepiespiedīsi uztvert sevi kā tuvu cilvēku; otrkārt, cilvēkiem gadās tumšie brīži, kad viņiem pašiem personiski viss vai daudz kas saiet uz īso un tad arī uz āru viņi mēdz būt diezgan nežēlīgi; treškārt, mēs jau īstenībā varam viens bez otra iztikt, jo cilvēks galu galā ir vientuļa sala, lai kā mums gribētos domāt un cerēt citādāk; ceturtkārt, gadās totālas komunikācijas barjeras, kad cilvēki ne tikai runā, bet arī domā un jūt pilnīgi dažādi par vienu un to pašu notikumu; piektkārt, visi ir jāpieņem un jāmīl tādi, kādi viņi ir, nevis tādi, kādus mēs gribam viņus redzēt; sestkārt…; septītkārt…; astotkārt….

Bet manam pieaugušajam, nobriedušajam prātam, pretī stāv mana cilvēciskā sirds, manas cilvēciskās emocijas un sāpes. Mana iekšējā izjūta, kas signalizē – ja tev sāp, tātad tas ir patiesi; tu drīksti just, tev drīkst sāpēt arī tad, ja kāds saka, ka tas ir bērnišķīgi. Jo sāpes, emocijas nav bērnišķīgas, tās ir cilvēcīgas.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka emocijas nav nekāda bērnišķība sliktā nozīmē (jo bērnišķībā ir daudz kas labs). Pieaugušais nevienaldzīgais cilvēks no vienas puses var saprast un piedot, bet no otras puses viņam var sāpēt. Un tad, ja es pasaku otram, ka man sāp tas, ko viņš dara, kaut gan es varu to saprast – vai tā ir bērnišķība, pārlieku atklātība vai cilvēciska rīcība, lai klusums nepārvēršas par darvu?

Tomēr mana neklusēšana šoreiz ir raisījusi attiecību bezdibeni, kuru ir grūti pārkāpt no abām pusēm. Ja šī būtu Hallmark filma, pāris minūtes pirms Happy End, mēs satiktos pusceļā viens uz otra māju. Bet šī diemžēl nav Hallmark filma, tādēļ, iespējams, mēs nezinām, kur ir pusceļš.

Jana Veinberga, 18.02.2017.