Rakstniecības procesu virza lasītājs

Vai ir vērts pētīt literatūru?

Laikraksta “konTEKSTS” 4., aprīļa numurā publicēta lieliska intervija ar rakstnieku un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi. Īpaši gribas izcelt divas frāzes viņa teiktajā: “…lieta, ar ko nav vērts nodarboties, ir pētīt literatūru. Literatūra ir jālasa, ar literatūru ir jādzīvo.” (Savādi gan to dzirdēt no cilvēka, kas ieguvis filoloģijas doktora grādu).

Ļoti patīk man šī frāze, un attiecinu to uz daudzajiem “ķeksīša” doktora darbiem, kuri tiek rakstīti tikai lai iegūtu “dr.” pie sava vārda, un “ķeksīša” referātiem (obligāts priekšnoteikums darbam vai promocijai), kurus konferencēs uzreiz var atpazīt – nav bijis pētnieka kaislības to rakstīt un citiem pastāstīt, tādēļ arī klausītājiem garlaicīgi.

Pati gan atzīstos, ka visu laiku pētu gan dažādas teorijas, gan citu rakstīto un esmu pārliecināta, ka tas man palīdz rakstniecībā. Tādā nozīmē noteikti var piekrist intervētājai, ka pētniecība (un ne tikai literatūras) zināmā mērā virza rakstniecības procesu. Droši vien ir ģēniji, kas spēj rakstīt izcilus darbus, paši neko nelasot un lasīto neanalizējot, bet pieņemu, ka tādu nav daudz. Manuprāt, it īpaši lasot kādu žanru literatūras darbu, uzreiz jūtams, vai autors ir palasījies žanra labākos paraugus. Un ne tikai palasījies, bet arī šo to no tiem mācījies, saprotot, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt.

Vai pētniekam jāspēj rakstīt?

Secinājums, ka rakstniekiem, lai arī ne akadēmiski, literatūra tomēr jāpēta, rada nākamo jautājumu: “Vai zinātniekiem, pētniekiem ir jābūt rakstniekiem (jāspēj radoši rakstīt)?”

Šis jautājums sasaucas ar otro Arno Jundzes frāzi, ko gribu te nocitēt: “Diemžēl izklaides literatūru uzskata par kaut ko nevērtīgu, jūtama nicīga attieksme, kaut gan šie žanri attīstās strauji, jo ir lasītāju pieprasījums. Kad redzu tādu skābā grimasē savilktu ģīmi, tos kritizējot, vienmēr nosmīnu – pamēģini uzrakstīt. Literatūras nākotne nav tikai augstā un elitārā māksla. Krimiķi baro nopietno literatūru visur pasaulē.” Te arī atbilde uz jautājumu.

Protams, tāpat kā iepriekšējā gadījumā ar ģeniālajiem nelasošajiem rakstniekiem, ir izcili kritiķi un pētnieki, kuri, nebūdami rakstnieki, lieliski spēj analizēt cita uzrakstīto, atklāt tajā stiprās un vājās vietas utt. Tomēr šādi pētnieki arī ir pietiekami gudri, lai neskatītu literatūru vai kāda rakstnieka daiļradi melnbaltās kategorijās vai vienkārši nenorakstītu kādu literāro darbu tikai tāpēc, ka tas rakstīts žanrā.

Kad man augsti kvalificēts literatūrzinātnieks ar dr. saka, ka visi žanru literatūras darbi ir “taisīti” nevis “radīti”, gribas teikt tāpat kā Jundzem – uzraksti, piemēram, kriminālromānu, turklāt vēl tādu, kuru labi pērk un tad analizē, cik tavā darbā bija “taisīšanas” un cik – radīšanas.

Varbūt pamēģinot un saprotot, ko tas nozīmē, kritiķi beigtu visus žanru literatūras darbus apsaukāt par lubenēm un triviālliteratūru, bet spētu tos analizēt pēc būtības un ņemot vērā žanra specifiku. Jo tāpat kā ir izcili un vāji ne-žanru darbi, kuru mērķis nav izklaidēt, tāpat ir izcili, vāji un vidēji romantiskie romāni un kriminālromāni.

Būtu arī jābeidz gausties par ļaužu slikto gaumi un to, ka žanru grāmatas pērk vairāk nekā “augstās”. Ja autors ar savu darbu trāpījis laikā un vietā, to lasīs visi, vienalga, vai tā ir izklaidei vai pārdomām domāta literatūra. Turklāt ļoti labi zinu, ka žanru literatūru lasa arī augsti izglītoti cilvēki ar visu dr.

Rakstniecības procesu virza lasītājs

Manuprāt, ir jāuzgavilē katrai personai, kas ienāk grāmatnīcā un nopērk grāmatu. Jāpriecājas par katru, kas paņem no bibliotēkas grāmatu un to izlasa. Godātie zinātnieki, nevajag būt augstprātīgiem! Pārbaudiet sen iedibinātos rāmjus, kas jums neļauj paraudzīties uz literatūru plašāk, un mēģiniet nokāpt no ziloņkaula troņa. Rakstniecības procesu uz priekšu virza lasītājs.

Ja nebūtu lasītāju, nebūtu arī rakstnieku un nevajadzētu arī kritiķus un literatūrpētniekus.

Ir tik vienkārši neiedziļinoties pateikt, ka tūkstošiem cilvēku ir slikta gaume, bet tik sarežģīti – analizēt cēloņus, kādēļ šie tūkstoši kaut ko un par kaut ko aizrautīgi lasa. Piemēram, ir kāds cēlonis, kādēļ aktīvi pērk romantisku romānu ar lielu erotikas piedevu. Pat neejot šajā tematā dziļāk (tēma prasītu atsevišķu rakstu) – mīlestība ir visuniversālākās jūtas pasaulē un tieši seksa dēļ cilvēce vēl pastāv. Tomēr nezin kāpēc tieši romantiskie (mīlas) romāni ir visvairāk pētnieku kritizētais un vienlaikus visvairāk lasītais literatūras žanrs. Diemžēl līdz šim neesmu uzgājusi doktora darbu pa mīlestību literatūrā un kā spilgta ilustrācija pretrunai starp ideālo un reālo ir tas, ka LaLiGaBas laureātu sarakstā neatrast ne romantisko romānu, ne kriminālromānu autorus.

Jana Veinberga, 06.05.2018.