Sentiments

Sniegpārslu lēnā un klusā klāšanās pār zemi izsauc dīvainas izjūtas. Gribas lūkoties un lūkoties laukā pa logu. Sentiments? Tas raisīja pārdomas par šo vārdu.

Ņemot vērā tīri intuitīvo un sadzīviski pierasto izpratni, bieži domāju, ka laikam esmu nelabojami romantiķe un diezgan sentimentāla būtne. Romantisms vēl nekas, bet sentiments – tas tradicionāli tiek vērtēts nicīgi. Cik zinu, tas nav modē. Sentimentālas dziesmas, sentimentāli stāsti parasti asociējas ar salkanību un kaut ko tālas pagātnes nākošu.

Lai neiebrauktu auzās, paskatījos, ko par šiem vārdiem saka vārdnīcas.

Latviešu valodas vārdnīca (http://www.tezaurs.lv/lvv/) saka, ka sentimentāls ir:

Pārlieku jūtelīgs, viegli aizkustināms. Sentimentāls cilvēks.

Latviešu literārās valodas vārdnīca (http://www.tezaurs.lv/llvv/) saka, ka sentiments – tā ir

Pārlieka emocionalitāte, piemēram, mīlestības, skumju izpausmē.

Vārds nezin kāpēc tiek saistīts ar atmiņām. It kā cilvēkam nevarētu būt sentimentālas izjūtas par šodienas notikumiem.

Vārdnīca: Atmiņu stāstījums: aizgājušu atmiņu ainu atsaukšana, pirmās mīlestības jūsma

Tālāk tiek sniegti citāti: „Cilvēkam ir vājība to visu darīt ar vieglu smeldzi, sentimentu, paseklu Jūsmiņu.” Vācietis 15, 61.

„Nebaidīsimies no sentimenta, bīsimies no sausa racionālisma, tas ir daudz atbaidošāks.” Liesma 77, 7, 18.

Lūk, autoritāte Vācietis piekāris sentimentam negatīvu birku, piedēvējot tam seklību. Vai sentiments nevar būt dziļš? Nezinu. Tajā pašā teikumā viņš lieto vārdu „smeldze”, kas man šķiet skaistākais latviešu vārds pasaulē. Tas pasaka tik daudz par izjūtām, kas kņudina sirdi, aizkustina to. Un tur nav nekā negatīva! Vai gan negatīvi var vērtēt, piemēram, tautas dziesmas, kas izsauc sirdī smeldzi? Vai cilvēks, kuram tautasdziesmas izsauc smeldzi ir sentimentāls? Iespējams. Tad tas noteikti nav nekas slikts.

Diemžēl jau paši vārdnīcu skaidrojumi liek mums saprast, ka sentiments un sentimentāls ir kas negatīvs. Tiek lietots vārds „jūtelīgs” un „pārlieka”. Kurš dižgars mums norādīs, kas ir pārlieka un kas – normāla emocionalitāte? Un kurā brīdī emocionalitāte pāriet jūtelībā? Jo katram, šķiet, ir savs emocionalitātes mērs. Ja nevaru nodziedāt Latvijas himnu, jo katru reizi aizkustinājumā lūst balss un acīs skrien asaras, vai tā ir pārlieku emocionalitāte? Noteikti, ka būs daudzi, kuriem tā šķitīs. Bet bez šīs pārliekās emocionalitātes (tātad arī bez zināma sentimenta) pasaulē īstu un dziļu mākslu nevarētu radīt, jo mākslinieks rada no savām asarām vairāk nekā no smiekliem. Vienalga, vai šīs asaras līst uz āru vai iekšu.

Un kāpēc sentiments mums saistās tikai ar mīlestību? Vai liela emocionalitāte nevar izpausties citās jomās?

Tādēļ pilnīgi piekrītu otrajam citātam, ka jābīstas no sausa racionālisma. Te nu manā prātā izveidojas neliels paradokss. Ja sakām, ka sentiments ir peļams (sekls, pārlieks u. c.), tad arī mākslu sākam vērtēt vairāk no racionālisma pozīcijām (ka tik tur nebūtu sentimenta). Kāpēc cilvēkiem nepatīk sentiments? Vai emocionalitāti var novērtēt ar racionāliem kritērijiem?

Iespējams, sekls tas ir tad, ja skar tikai ārējas parādības – rozes un lietu, bet netiecas cilvēka iekšienē. Vai par cilvēka iekšieni spriež pēc šablonveida kritērijiem – mīla ir laba, dusmas – sliktas. Bet ar šabloniem jau ar ir problēmas. Vieniem tie ir šabloni, citiem nav. Ja kāds stāsta par savu prieku, pieceļoties no rīta, tad vieni kritiķi teiks – nekā jauna, tas visiem zināms, tātad šablons. Bet citus gandarīs iespēja izlasīt savas izjūtas cita teiktajā.

Kā redzams, te ir daudz jautājumu un maz atbilžu. Tomēr galvenais, ko gribu pateikt – man patīk sentiments, un tas man nebūt nešķiet pārlieku. Jo sentiments jau var slēpties pat karātavu humorā. Tas neslēpjas tikai aukstā emocionalitātes noliegumā un dusmīgā vēlmē izravēt no dzīves un tekstiem jebkādu prieku par skaisto, skumjas par neglīto un smeldzi. Turklāt smeldzi un sentimentu raisa galvenokārt zināmais. Ne sagudrots vai izfantazēts jaunais, nebijušais.

Jana Veinberga, 06.02.2012.