Stāsts par īstu vīrišķību

Roiss Skots Bakingems (Royce Scott Buckingham) ir amerikāņu bestselleru autors, kurš, šķiet, raksta visu – sākot no bērnu grāmatām un fantāzijas un beidzot ar juristu trilleriem. Tieši tāds trilleris, kura galvenajās lomās darbojas juristi, ir romāns “Strupceļš” (angļu versijā – “Impasse”). Protams, Roiss zina drēbi, jo pats ir studējis jurisprudenci un, kā liecina viņa mājaslapa, joprojām strādā prokuratūrā. Ja mani interneta meklējumi rāda pareizi, tad šis ir pirmais Bakingema latviski izdotais romāns un jāsaka, ka pirmā tikšanās ar autoru ir ārkārtīgi intriģējoša.

Cīņa ar plēsoņām

Romānā “Strupceļš” runa grozās galvenokārt ap pārdomām par to, kas tas ir – īsts vīrietis. Un šoreiz te nav nekā diskriminējoša, lai gan man ar savu sievietes domāšanu līdz galam nav saprotama motivācija reaģēt uz vārdu “mīkstpēdiņš” ar centieniem pierādīt pretējo, dodoties vienatnē uz Aļaskas mežiem.

Tieši brīdi, kad hidroplāns izsēdina galveno varoni Stjuartu Stārku kādā no Aļaskas ezeriem, sākas romāna intriģējošā daļa un, atšķirībā no samērā lēnīgā ievada, notikumu attīstības temps būtiski mainās, kļūstot arvien straujāks.

Zvēru un cilvēku medības grāmatā notiek tādos apmēros, ka jautājums ir tikai viens: kurš uzvarēs – plēsoņa vai viņa upuris. Un ar plēsoņām šajā gadījumā tiek saprasti ne tika grizli un vilki, bet arī daža laba divkājaina būtne.

Jurisprudences zināšanas nelīdz

Aļaskā jurisprudences zināšanas un citādas grāmatu gudrības nelīdz. Te nevar izlīdzēties ar skrupulozu sekošanu noteikumiem, likumiem un normām, kā to līdz šim darījis Stjū. Lai gan tā šķitusi neapstrīdami pareizā dzīves stratēģija, nekur tālu tā viņu nav aizvedusi – nācies ciest smagu profesionālu zaudējumu un sākt ķepuroties. Tomēr Stārks neprot ķepuroties, līdz tas nekļūst par vienīgo fiziskās eksistences turpināšanas iespēju. Lai izdzīvotu Aļaskā, nav jābūt inteliģentam. Te svarīga ir fiziskā izturība, griba uzvarēt cīņā ar sevi un dabu. Un tam, savukārt, nepieciešama spēja sadzirdēt, saredzēt un saost. Visas tās maņas, kuras Stjuartam, šķiet, pēc neveiksmes vai varbūt vēl agrāk ir nobloķētas.

Atgūt spēju redzēt un sajust

Bet varbūt nav nekādas nozīmes, vai stāsts ir par juristiem vai citas profesijas ļaudīm. Un varbūt stāsts nemaz nav par vīriešiem, lai gan pati to sākumā uzsvēru. Par vīrišķību gan. Un par to, ka katrs no mums var piedzīvot notikumu, kas bloķē mūsu emocijas, iedzen mūs bailēs skatīties dziļāk un ieraudzīt. Tad ļaujam laika straumei mūs nest citiem tīkamā virzienā, baidoties mainīties un pavērst dzīvi uz sev vēlamo pusi.

Un kamēr tev bail ieraudzīt, kamēr tavas maņas ir bloķētas, tur neredzi, kas notiek acu priekšā, lai cik izglītots un profesionāls būtu. Kad maņas ir vaļā, tu spēj izdzīvot un doties uz priekšu ne tikai Aļaskas mežā un cīņā ar dabu.

Autora atbilde

Šķiet, ka autora atbilde uz romāna jautājumu par vīrišķību ir skaidra. Tā ir spēja uzvarēt plēsoņas un pastāvēt par sevi ar jebkurām metodēm jebkuros apstākļos. Par šo tēmu noteikti varētu būt vēl daudzi un dažādi spriedumi, bet tieši tādēļ jau ir interesanti lasīt grāmatas. Katra sniedz mums citādu skatījumu uz dzīvi un citādu atbildi uz būtiskajiem jautājumiem.

Jana Veinberga