Hannas Lindbergas otrā romāna “Stokholmas virtuve” fokusā ir augstas klases restorānu bizness. Tomēr stāsts nav par ēdienu un tā gatavošanu, bet par cilvēku izmisīgu skrējienu pēc naudas, varas vai slavas. Lai šajā cīņā uzvarētu, ir jānodod pašiem sevi vai jāiznīcina citi, un katrs no varoņiem šo dilemmu risina citādāk.
Izmeklē žurnāliste
Tie, kas lasījuši zviedru rakstnieces pirmo detektīvu “Stokholmas fails”, jau pazīst žurnālisti Solveigu Bergu un fotogrāfu (nu jau bijušo) Lenniju Lī, kurus sastopam arī “Stokholmas virtuvē”. Pārējiem tā būs interesanta tikšanās ar kolorītiem, gudriem, ja arī ne vienmēr veiksmīgajiem varoņiem. Tomēr grāmatā nenotiek izmeklēšana divatā. Sižeta līnijas ar Soveigu un Lenniju centrā risinās paralēli un kopā saplūst tikai romāna beigās.
Nesen kāda mana kolēģe rakstniece teica, ka detektīvromānos viņu visvairāk kaitina pāris – stiprais vīrietis un žurnāliste. Var piekrist, ka slikti uzrakstīts teksts un daudzreiz vienveidīgi atspoguļots tēlu pāris var kaitināt, tomēr žurnālistes darbošanās “izmeklētājas” lomā noteikti nav ne rakstnieku izdomājums, ne banalitāte, ne brīnums. Jo žurnālista profesija paredz jaunu, citiem nezinām faktu meklēšanu un atklāšanu, kā arī prasmi uzdot jautājumus un spēju, saņemot atbildes, dzirdēt arī nepateikto un aiz vārdiem paslēpto.
Droši vien varones profesijas izvēli ietekmējis arī tas, ka H.Lindberga pati ir žurnāliste. Katrā ziņā autorei izdevies izteiksmīgs Solveigas tēls un Solveigai izdodas atklāt samudžināto noziegumu mīklu.
“Vieglais” skandināvu detektīvs
Iepriekš, rakstot par Kati Hiekapelto policijas detektīviem, lietoju apzīmējumu skarbais vai raupjais skandināvu detektīvs. Domāju, ka Hannas Lindbergas darbi patiks tiem, kuri skarbo skandināvu detektīvu nemīl. Lai gan “Stokholmas virtuvē” tiek servētas gan nežēlīgas slepkavības, gan griezīgi sāpīgi cilvēkstāsti, grāmatu lasīt ir viegli. Un tas nenozīmē banalitātes vai virspusējību, tas ir kompliments autores stāstnieces meistarībai un spējai veidot tekstu un sižetu, kas, izvezdams cauri tumšiem noslēpumiem un pēkšņiem pavērsieniem, atstāj gaišu pēcgaršu pēc pēdējās lappuses aizvēršanas.
Jana Veinberga
Jana Veinberga 