Nomodā

nomodā

Ja rakstnieka daiļradi ietekmē reālās dzīves notikumi, vai var būt arī otrādi – romānā rakstītais, autora fantāzijā uzburtais sāk īstenoties dzīvē? Karolīnes Ēriksones (“Latvijas Mediji”) romāns “Nomodā” liek lasītājam līdz ar varoni gan izjust sāpīgas šķiršanās pieredzi, gan ieskatīties rakstnieka radīšanas procesa aizkulisēs. Jau no pirmajām lappusēm šī brīžiem psiholoģiski skarbā grāmata iepin varoņus spriedzes pilnā notikumu kamolā, kas atritināties sāk tikai romāna pēdējās nodaļās.

Psiholoģiskās spriedzes romāns

Romāns “Nomodā” (oriģinālnosaukumu varētu tulkot kā “Vērotāja”) ir otrais latviski izdotais zviedru rakstnieces K.Ēriksones darbs. Lai gan viņa sarakstījusi kopā četras grāmatas, tulkošanu un atzinību ieguvušas divas jaunākās (latviski izdots arī romāns “Pazudušie”).

Internetā atrodamas ziņas, ka divu pirmo autores darbu sižeti balstīti reālos notikumos – tie ir par Zviedrijā zināmām vēsturiskām slepkavībām.

Ņemot vērā K.Ēriksones maģistra grādu sociālajā psiholoģijā un interesi par slepkavībām, var izprast romānu stilistiku. Uz latviešu izdevumu vāka rakstīts – “psiholoģiskās spriedzes romāns”, pavīd arī apzīmējums “detektīvs”. Nevaru spriest par romānu “Pazudušie”, bet “Nomodā” ievietošana žanrā pilnīgi noteikti būtu maldinoša. Tādēļ aicinu tos, kuriem nepatīk detektīvromāni, izturēties pret šo grāmatu bez aizspriedumiem. Tajā ir ļoti maz no klasiska detektīva un “psiholoģiskā spriedze” ir daudz precīzāks raksturojums. Lai gan sižets savērpts pietiekami raiti, īstie notikumi pārsvarā risinās varoņu galvās.

Nomodā

Tie, kas piedzīvojuši bezmiegu, zina, ko nozīmē mokošās tumsas stundas, kad nevari iekrist patīkamā aizmirstībā un nezini, ko iesākt ar psihes dēmoniem, kuri, izmantodami nakts klusumu, veikli izlīduši no zemapziņas. K.Ēriksones varone – rakstniece Elēna – pārkārto plauktos grāmatas. Simboliski to var uztvert arī kā dzīves pārkārtošanu, jo Elēnai ir, ko kārtot – šķiršanās no vīra un radošā krīze iespējams ir tikai ūdens virskārta. Tomēr lietas, notikumi, traumas jau no tā nemainās, ja mēs tās tikai pārbīdām no viena plaukta otrā, sakārtojot pēc alfabēta, gadskaitļiem vai krāsām.

Rītos, dienās un vakaros Elēna vēro kaimiņu māju, un šī iesaistīšanās svešās ģimenes dzīvē liek rakstniecei atgriezties pie datora. Tad bezmiegs beidzas un sākas radošais nomods, kas noslēdzas tikai ar gatavā manuskripta izdrukāšanu. Vai viņa apraksta savā fantāzijā radušos tēlus un notikumus, paredz, kas notiks ar kaimiņu ģimeni vai kārto savu dzīvi? Vai varbūt dara visu vienlaikus? To var izprast, tikai izlasot grāmatu līdz beigām.

Stokholmas virtuve

Hannas Lindbergas otrā romāna “Stokholmas virtuve” fokusā ir augstas klases restorānu bizness. Tomēr stāsts nav par ēdienu un tā gatavošanu, bet par cilvēku izmisīgu skrējienu pēc naudas, varas vai slavas. Lai šajā cīņā uzvarētu, ir jānodod pašiem sevi vai jāiznīcina citi, un katrs no varoņiem šo dilemmu risina citādāk.

stv_1

 

Izmeklē žurnāliste

Tie, kas lasījuši zviedru rakstnieces pirmo detektīvu “Stokholmas fails”, jau pazīst žurnālisti Solveigu Bergu un fotogrāfu (nu jau bijušo) Lenniju Lī, kurus sastopam arī “Stokholmas virtuvē”. Pārējiem tā būs interesanta tikšanās ar kolorītiem, gudriem, ja arī ne vienmēr veiksmīgajiem varoņiem. Tomēr grāmatā nenotiek izmeklēšana divatā. Sižeta līnijas ar Soveigu un Lenniju centrā risinās paralēli un kopā saplūst tikai romāna beigās.

Nesen kāda mana kolēģe rakstniece teica, ka detektīvromānos viņu visvairāk kaitina pāris – stiprais vīrietis un žurnāliste. Var piekrist, ka slikti uzrakstīts teksts un daudzreiz vienveidīgi atspoguļots tēlu pāris var kaitināt, tomēr žurnālistes darbošanās “izmeklētājas” lomā noteikti nav ne rakstnieku izdomājums, ne banalitāte, ne brīnums. Jo žurnālista profesija paredz jaunu, citiem nezinām faktu meklēšanu un atklāšanu, kā arī prasmi uzdot jautājumus un spēju, saņemot atbildes, dzirdēt arī nepateikto un aiz vārdiem paslēpto.

Droši vien varones profesijas izvēli ietekmējis arī tas, ka H.Lindberga pati ir žurnāliste. Katrā ziņā autorei izdevies izteiksmīgs Solveigas tēls un Solveigai izdodas atklāt samudžināto noziegumu mīklu.

“Vieglais” skandināvu detektīvs

Iepriekš, rakstot par Kati Hiekapelto policijas detektīviem, lietoju apzīmējumu skarbais vai raupjais skandināvu detektīvs. Domāju, ka Hannas Lindbergas darbi patiks tiem, kuri skarbo skandināvu detektīvu nemīl. Lai gan “Stokholmas virtuvē” tiek servētas gan nežēlīgas slepkavības, gan griezīgi sāpīgi cilvēkstāsti, grāmatu lasīt ir viegli. Un tas nenozīmē banalitātes vai virspusējību, tas ir kompliments autores stāstnieces meistarībai un spējai veidot tekstu un sižetu, kas, izvezdams cauri tumšiem noslēpumiem un pēkšņiem pavērsieniem, atstāj gaišu pēcgaršu pēc pēdējās lappuses aizvēršanas.

Ubisunt.lu par stāstu grāmatu “Vēl viena diena”

Latvijas Universitātes lieliskajā literāro tekstu vietnē ubisunt.lu.lv atradu recenziju par savu stāstu grāmatu “Vēl viena diena”. Paldies autorei Beātei Aņiļonītei. Pārpublicēju no ubisunt.lu.

Nejaušība, sakritība un liktenis. Pārdabisks trijstūris, kurā ietilpst arī stāstu grāmata “Vēl viena diena” (“Zvaigzne ABC”, 2017), Janas Veinbergas otrā īsprozas grāmata. Lasītājs varēs iejusties 10 atšķirīgu stāstu pasaulēs, sataustīt mīlestību un tās radītās sāpes, saklausīt vientulību un varbūt sastapt sevi šajā spilgtajā stāstu gammā. Neviens nav perfekts, un tie noteikti nav Janas Veinbergas uzburtie tēli, kuriem ir savi Ahileja papēži.

Dzīve ir tik neizprotama, sarežģīta, pilna dažādu neparedzētu pavērsienu, taču tajā pašā laikā unikāla un apbrīnojama. Tādi ir arī Veinbergas stāsti. Katrs atspoguļo kāda cilvēka dzīvi, viņa iekšējos pārdzīvojumus un jūtu pasauli. Mēs ielecam jaunas sievietes pasaulē, kura ieguvusi diplomu jurisprudencē un ir prasīga māte, taču meita grib bēgt uz Āfriku, pārlecam pie 95 gadus vecās Bellas, kurai ir agorafobija un kurai patīk lasīt romānus par mīlestību, un tad tālāk pie mājas – dzīvas mājas –, kura ievedīs lasītāju savā atmiņu istabā. Šie un arī pārējie stāsti ir neparedzami, lai gan sākotnēji šķiet, ka beigas jau ir uzminētas. Bet beigu nav. Tā ir burvība šajos tekstos – tie atveras un rosina domāt par tēlu nākotni, rosina pašam izdomāt iespējamos scenārijus. Ja mazais ziņkārības velniņš pēc stāsta izlasīšanas ir ieslēdzies, tad autore ir paveikusi savu uzdevumu – veicināt lasītāja interesi un domāšanu. No savas puses varu teikt, ka autorei izdevās.

Autore vedina lasītāju uz domu, ka stāsta Džūlija darbība varētu risināties Amerikas rietumos, spriežot pēc tēlu vārdiem un tā, ka autore zem virsraksta iekavās IR ierakstījusi Improvizācija kantri stilā. Dažos stāstos ir konkrēti noteikta darbības vieta, piemēram, stāstu ciklā Liepājas vecie nami tā ir Liepāja, stāstā Satikšanās – Rīga. Dažos īsākos stāstos vieta vai pat tēla vārds un izskats nav dots, varam izsecināt tikai dzimumu, kas, manuprāt, ir tāpēc, lai uzmanība tiktu pievērsta iekšējai pasaulei, tā brīža sajūtām, nevis ārējiem faktoriem.

Mani ļoti piesaistīja grāmatas ilustrācijas. Pirms katra stāsta ir balta lapa, kuras vidū ir kāds sarkans simbols, radot mazu intrigu par to, kas sagaidāms stāstā. Arī pārējās ilustrācijas lieliski iekļaujas stāstos un veicina iztēli. Un, ja tomēr ilustrācijas iztēli nemodina, tad autores vienkāršā, mazliet sarunvalodas un žargonismu papildinātā, taču tajā pašā laikā tēlainā valoda palīdzēs izprast apslēpto un just līdzi. Smalkā uzmanības pievēršana detaļām, neizplūstot liekvārdībā, pasaka tieši to, ko vajag, un ne vairāk.

Izlasot Janas Veinbergas stāstu grāmatu, nonācu pie atziņas. Kad ir slikti un vēl sliktāk, var kļūt vēl sliktāk. Bet tas nenozīmē, ka kļūs sliktāk. Tā ir tikai iespēja, kuru mēs paši sev radām. Paskaties apkārt: nav pelēku mākonīšu ar zelta maliņām, un pēc lietus ne vienmēr spīd saule. Un tomēr… nav tik slikti.

https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/42864/

Slepenā dziesma

Krievu rakstnieces Valentīnas Nazarovas romāns “Slepenā dziesma” (oriģinālnosaukums «Девушка с плеером» (Meitene ar pleijeri)) ir kā lielisks stipra dzēriena malks, piesātināts ar bagātu notikumu, emociju, kaislību, ģitāras skaņu, ķērcošu dziedātāju balsu, mīlestības, seksa, alkohola un narkotiku buķeti, kam pa virsu kā ķirsis kokteilī uzsprausts (iespējams?, reāls?) noziegums (i).

Sākot lasīt, nepievērsu uzmanību žanra apzīmējumam un spriedu, ka grāmata būs vairāk psiholoģiska vai sociāla. Jauna meitene Žeņa no Krievijas aizbrauc mācīties Anglijā, bet pēc pāris gadiem pēkšņi vairs neatbild uz māsas Facebook vēstulēm. Viņas jaunākajai māsai Nikai tāpat kā lasītājam iztēlē jau zīmējas ainas ar cilvēktirgotājiem vai citu ko tikpat baisu, kas varētu būt izraisījis Žeņas pēkšņo pazušanu. Patiesība izrādās daudz komplicētāka un pie tās Nika tiek, tikai valdziņu pa valdziņam šķetinot deviņus gadus senu notikumu mudžekli, mēģinot saprast, cik no tā, ko par māsu stāsta notikumos iesaistītie cilvēki, ir patiesība, cik – meli, cik – noklusētais.

Slepenā_dziesma_v

Teicama debija

Lai gan 2016. gadā tapušais romāns ir autores debija literatūrā, atlaides dot nav nepieciešams – tas uzrakstīts labi. Dzīvi, pilnasinīgi tēli, kurus var mīlēt, nīst vai saprast, ticama vide (autore studējusi Anglijā) – pilsētiņa Notouna (Nepilsēta?), par kuru varone Nika domā: “Man bija tāda sajūta, ka Notouna bija vieta cilvēkiem, kuri loloja atmiņas par savu pagātni. Jo tagadnes šajā pilsētā nebija”(92.lpp.). Tomēr, cenzdamās ienirt pilsētas iemītnieku atmiņās par pagātni, Nika vienlaikus dzīvo tajā šodien un, šķiet, iemīl šo dīvaino pilsētu.

Lielisks atradums, manuprāt, ir romāna forma. Tas rakstīts kā Facebook vēstules, turklāt katrs ieraksts sākas ar kādu dziesmu no rokmūzikas zelta fonda, kas Nikai šķitusi gadījumam atbilstoša. Turklāt šis laikam ir viens no nedaudzajiem literārajiem darbiem, kur uzsvērtas tikai sociālo tīklu pozitīvās iezīmes. Tie tiešām ir noderīgi.

Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā, līdzīgi kā autore to rakstījusi. Viņa atzīst, ka uzrakstījusi romānu pusgada laikā un vēlējusies tajā ielikt visu, ko mīl: spraigu intrigu, trillera elementus, mūziku un visu anglisko. Sižets tiešām risinās spraigi, notikums rit aiz notikuma, neļaujot lasītājam ne mirkli atslābt vai garlaikoties.

Interneta avoti liecina, ka romāns bijis starp Krievijas literatūras prēmijas “Nacionālais bestsellers” nominantiem un šogad iznāk otrais V.Nazarovas detektīvromāns “Vēstules no degošās mājas”.

Sex, Drugs, Rock & Roll un Glasto

Viens no būtiskākajiem grāmatas tēliem noteikti ir rokmūzika tāpat kā nozīmīgas ir pārdomas par patiesu radīšanu un mākslas atražošanu. “Lai būtu patiess, nav jābūt skaļam, pat nav nepieciešama ģitāra. (..) Tas ir godīgums – patiesas dziesmas mums liek sajust neviltotas emocijas. Sāpes, dusmas, prieku, kaisli, jebko. (..) Man šķiet, ka cilvēkiem nevajadzētu rakstīt dziesmas, ja viņiem nav nepārvaramas vēlmes runāt, izteikt to, kā viņi jūtas.”

Liela loma romānā ierādīta arī slavenajam Glastonberijas festivālam Tomēr nevajag nobīties, ja jums ir sveši tādi grupu nosaukumi kā Radiohead un The Libertines. Romānu var lasīt kā vienkārši aizraujošu detektīvu, neatverot youtube un nemēģinot noklausīties visas vēstulēs pieminētās dziesmas. Savukārt rokmūzikas faniem tas, iespējams, būs pavisam cits stāsts – cauri dziesmām pretī patiesībai.

Detektīvromānu autore Jana Veinberga iepazīstina ar savu daiļradi

Raksts par manu tikšanos ar lasītājiem Bulduru bibliotēkā pārpublicēts no Jūrmalas mājaslapas. 

Saulainā 12.aprīļa pēcpusdienā Bulduru bibliotēkā pulcējās bibliotēkas lasītāji, darbinieki un kolēģi no citām Jūrmalas Centrālās bibliotēkas filiālēm, lai tuvāk iepazītos ar mūsu novadnieci – stāstu un detektīvromānu autori buldurnieci Janu Veinbergu.

apgriezta_gaiša_maza

Jana Veinberga, pati būdama liela grāmatu lasītāja, rakstīt uzsāka jau agri – pamatskolas gados. Viņas paši pirmie sacerējumi bija dzejolīši, kas tika prezentēti ģimenes lokā izrādītos teatrālos uzvedumos. Vēlme spēlēt teātrī Janai ir saglabājusies vēl šodien, jo viņa aktīvi darbojas Jūrmalas teātrī.

Janai Veinbergai iedvesmu rakstīt dod jebkura nejauša, tomēr likumsakarīga dzīves, apkārtējās vides un, jo sevišķi, cilvēku savstarpējo attiecību norise. Dažreiz ierosmi stāstam dod arī mūzika, kā, piemēram, Soko dziesma “Draņķīga diena” stāstam “Vēl viena diena” no tāda paša nosaukuma stāstu krājuma.

Autorei ir iznākuši divi stāstu krājumi “Nenotikusi mīlestība” (2011.g.)  un “Vēl viena diena” (2018.g.). J.Veinberga stāstu tapšanu salīdzina ar dzejoļu rakstīšanu, tie rodas impulsīvi un visbiežāk pati autore nezina, kā tie atrisināsies. Stāsti ir ļoti atšķirīgi gan tēlu, gan vides, gan situāciju izvēlē, taču tos vieno spēcīga emocionāla stīga – alkas pēc mīlestības un vientulības smeldze. Tie nav stāsti ar noteiktām un laimīgām beigām, bet rosina lasītāju just un aizdomāties par mūsu dzīves pamatvērtībām – mājām, tuvības un mīlestības meklējumiem. Katrs stāsts ir kā neliels mozaīkas gabaliņš, kas kopā veido spilgtu, krāsainu un neatkārtojamu mūsu sadzīves ainu, kur ikviens var iztēloties sevi vai sev pazīstamus cilvēkus, kā arī saskatīt līdzību ar tuvākās apkārtnes vidi. Īpašu kolorītu jaunākajam stāstu krājumam “Vēl viena diena” ir piešķīrusi grāmatas ilustratore grafikas dizainere Krista Anna Kreišmane, kuras vizuālais noformējums lakoniski, bet būtiski papildina stāstos ietverto domu.

Jana Veinberga atzīst, ka pašai ļoti patīk lasīt detektīvromānus, it sevišķi romantiskos. Tādēļ turpmāk viņa ir iecerējusi galvenokārt pievērsties romantisko detektīvu rakstīšanai, kuros līdztekus detektīvintrigas risināšanai būtiska loma būs arī galveno varoņu – vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību tēlojumam. Rakstniece uzsver, ka, rakstot detektīvus, viņa jo īpaši piedomā pie detaļām un sižeta plānojuma, lai nepieļautu kļūdas un nesakritības. J.Veinbergas pirmais detektīvromāns “Liktenīgā atgriešanās” iznāca 2010. gadā, un tā bija arī viņas pirmā publikācija. Nākamais romāns “Klavierkoncerts” izdots 2017. gadā. Tuvākajā laikā pie lasītājiem dosies jaunākais detektīvromāns “Svešais draugs”. Romāna fragmentu pašas autores lasījumā bija iespēja noklausīties tikšanās dalībniekiem.

J.Veinberga ne tikai iepazīstināja ar saviem darbiem un to tapšanas detaļām, bet arī dalījās savās pārdomās un secinājumos par jaunākajām izlasītajām gan latviešu, gan ārzemju autoru grāmatām, par to kā izlasītais ietekmē pašas domas un izjūtas un liek spēcīgi līdzpārdzīvot varoņu likteņiem, raisot visdažādāko emociju gammu.

Ar savām pārdomām par literatūru un dzīvi Jana Veinberga dalās savā interneta emuārā  janaveinberga.wordpress.com, kā arī sociālajos tīklos draugiem.lv un Facebook.

Jūrmalnieki var būt patiesi lepni, ka latviešu stāstu un romānu autores Janas Veinbergas darbi tiek lasīti visā Latvijā un, kas to lai zina, pēc laika tiks tulkoti un izdoti arī citās pasaules valstīs.

Astotā nakts. Romāns – brīdinājums

Sebastiana Ficeka otrā latviski tulkotā grāmata “Astotā nakts” ir ne tikai dinamisks spriedzes romāns ar bēgšanu, pakaļdzīšanos un minamām / atrisināmām mīklām, bet arī baiss brīdinājums, par ko var izaugt nesaprātīgu cilvēku spēlītes sociālajos tīklos un ārpus tiem.

Romāns “Astotā nakts” (“AchtNacht”) ir pavisam svaigs – 2017.gada marta produkts (šogad S. Ficekam iznācis vēl viens romāns – “Flugangst 7a), un vismaz paša Ficeka mājaslapā nav informācijas, ka tas jau būtu iznācis angliski. Tādēļ latviešu lasītājam dotas īpašas privilēģijas sekot līdzi astotnakts notikumiem gandrīz vienlaikus ar autora Vācijas faniem.

Tava seja TV ekrānā

Kas ir astotnakts? Šķiet to zina visi, kas seko aktualitātēm internetā un sociālajos tīklos, izņemot Benu – tikko no kārtējās grupas izmesto nodzērušos mūziķi, kurš pēkšņi ierauga savu seju milzīgā TV ekrānā. Izrādās, ka tas ir sākums dīvainām medībām uz dzīvību un nāvi, medībām, kurās uzvarētājam tiek piesolīta balva miljonu apmērā. Medījumi ir divi, mednieku – tūkstošiem. Jautājums – kurš šajā spēlītē uzvarēs?

Labais un briesmīgais “croudfondings” un pūļa prieki

Mēs katru dienu dzirdam par viltus ziņām un viltus profiliem, interneta troļļiem un robotiem, kas medī mūsu internetā ievietoto informāciju, bet mums bieži šķiet, ka esam pietiekami piesardzīgi, lai šādas parādības nesagādātu problēmas. Jo interneta labās īpašības atsver trūkumus – mēs varam īsā laikā savākt naudu slimam bērnam vai draugam, mēs varam atrast pazudušu personu, varam sarīkot pēkšņu koncertu uz ielas, varam aicināt cilvēkus paust savu viedokli, varam arī aicināt ielās. Tomēr zibenīgajai informācijas izplatībai var būt arī graujošs efekts – tikpat ātri, kā labās ziņas, var izplatīt arī aicinājumu kādu nogalināt.

Iespējams, mēs noteikti līdz galam pat neaptveram, kādas sekas var nest interneta aktivitātes. Jo pūļa efekts lieliski darbojas internetā, kur, turklāt, var ērti aizslēpties aiz segvārda. Lietojot viltus ziņas un manipulāciju ar informāciju, attēliem un video, var lieliski izveidot cilvēkam tādu tēlu, kādu vien vēlamies, un tikpat lieliski, iedvešot neskaitāmiem skatītājiem / lasītājiem, ka šīs ziņas ir patiesas, varam aicināt viņus nekavējoties rīkoties, ko viņi arī dara. Domāju, ka piesolītā balva ir tikai papildu stimuls, ne galvenais motivators. Galvenais ir tas, ko psihologi zina jau sen – pūlī cilvēkam šķiet, ka viņš ir anonīms un nekad netiks sodīts, lai ko darītu, pūlis var kļūt destruktīvs, jo pārsvaru ņem cilvēku instinkti. Ja pūļa cilvēki domās, ka nogalinot dara labu darbu, viņi nogalinās. Linča tiesas ir pavisam reāls pūļa darbības veids.

S. Ficeks lieliski parādījis, kā pūlis kļūst par daudzgalvainu pūķi, kura rīcību var acumirklī pavērst vienā vai otrā virzienā. Un interneta laikmetā vairs nav vajadzīgs kāds ar skaļu balsi vai karogu. Interneta laikmetā atliek ievietot aicinājumu sociālajos tīklos. Turklāt interneta laikmetā kaujas vairs nenotiek tuvējā laukā, ne tikai informācijas, bet arī cilvēku pārvietošanās ātrums pieaudzis milzīgā apmērā.

Kas notiktu, ja

Lai gan grāmata nav didaktiska, pārāks par raiti savērpto sižetu, manuprāt, ir S. Ficeka romānā ieslēptais aicinājums uzmanīties ar spēlītēm sociālajos tīklos un neīstenot eksperimentus ar cilvēka dabu. Viņš radījis baisu fikciju, kas, jācer, nekad nekļūst par realitāti.