Ticiet man

JP Delaney romāns “Ticiet man” (apgāds “Kontinents) ir lieliska, aizraujoša lasāmviela psiholoģisko trilleru cienītājiem. Te ir gan neskaitāmi sižeta kūleņi, gan spilgta traumēta varone, kas izmisīgi cenšas atšķirt patiesību no meliem, pati nepārtraukti tēlodama. Divus lieliskus bonusus, kas padara lasīšanu vēl interesantāku, sniedz ieskats galvenās varones Klēras profesijas – viņa ir topoša aktrise – aizkulisēs un notikumu sasaiste ar Bodlēra dzeju. Autora spēlēm ar lasītāju lieliski atbilst grāmatas nosaukums “Ticiet man”, kas romāna gaitā iegūst trīskāršu un pat četrkāršu jēgu.

Kas ir JP Delaney

JP Delaney ir izdotas trīs grāmatas un visas arī tulkotas latviski. Šis nezināmais nodarbina manu prātu, jo anotācijās tiek uzsvērts, ka autoram izdoti arī bestselleri ar citiem pseidonīmiem. Tomēr cilvēks, kas slēpjas aiz pseidonīma JP Delaney ir tikpat noslēpumains, cik viņa psiholoģiskie trilleri. Internetā atrodamas ziņas par vēl vismaz trīs citiem vārdiem un atšķirīgos žanros izdotiem darbiem. Piemēram, Anthony Capella raksta romantiskas komēdijas par Itāliju un ēdienu (cik varu spriest, latviski nav izdotas), tomēr JP Delaney mājaslapā var lasīt, ka arī šis nav autora īstais vārds.

Rakstnieks gan uzsver, ka grāmatas nebūt neesot tik atšķirīgas. Ir gan līdzīgi personāži, gan tēmas. “Es nekad neaizmirstu, ka esmu aicinājis lasītāju doties kopīgā ceļojumā, tādēļ mans gida pienākums ir padarīt šo ceļojumu aizraujošu,” autors raksturo savas attiecības ar lasītāju, kas esot nemainīgas visai viņa daiļradei. Par citiem žanriem grūti spriest, bet JP Delaney tas tiešām izdodas.

Ticēt vai neticēt?

Spēles ar lasītāja ticību rakstītajam JP Delaney uzsāka jau “Mikimoto pērlēs”, kur grāmatas sākumā varēja šķist, ka viss skaidrs, bet tad pamazām tika sabiezinātas aizdomas par to, ka tā gluži viss nav, nodrošinot negaidītu atrisinājumu.

“Ticiet man” lasītājs tiek ievests psiholoģiskā spriedzē no grāmatas pirmās lappuses. Kas ir Klēra? Aktrise, prostitūta, uzticīgas laulības priesteriene? Klēra vienlaikus cenšas izdzīvot Ņujorkā un tikt galā ar bērnības un jaunības traumām, paralēli katru dzīves mirkli uztverot kā aktierspēles skolu. Arī iesaistīšanās maskētā policijas operācijā Klērai lielā mērā ir aktiermeistarības treniņš, un, iespējams, brīžiem viņai pašai tāpat kā lasītājam nav īsti skaidrs, kurā brīdī viņa ir “īsta”, bet kurā – Klēras lomas tēlotāja. Līdz ar to visā grāmatas garumā lasītājam nākas uzdot jautājumu – “ticēt vai neticēt”. Ticēt vai neticēt Klērai, viņas grāmatā aprakstītajām domām (kā zināms, aktierim ne tikai jārīkojas, bet arī jādomā tēlā) un darbībām, ticēt vai neticēt policistiem, ticēt vai neticēt notiekošajam, ja nav skaidrs, kurā brīdī notikumi ir reāli un kurā – inscenēti. Un kurš galu galā ir slepkava?

Bodlēra “Ļaunuma puķes”

Cik daudz gan diskusiju sabiedrībā mēdz raisīties par mākslas darbu ietekmi uz realitāti. Bodlēra sulīgās, tumšiem mājieniem piepildītās dzejas radīšanas laikā tā uzskatīta par draudu. Bet arī mūsdienās cilvēki mēdz pārspriest mākslas saistību ar dzīvi. Vai slepkavnieciska dzeja var stimulēt slepkavības? Vai mākslu ar atsauci uz nāvi un ļaunumu rada ļauni cilvēki un lasa ļauni cilvēki? Iespējams, mums, detektīvu faniem, šie jautājumi šķiet triviāli, tomēr nav noliedzama meistarība, ar kādu JP Delaney izvij ļaunuma puķes un “Ļaunuma puķes” cauri romānam