Galvas zvēri un debesu atspulgi ūdenī

Pirms diezgan daudziem gadiem es kādam draugam uz jautājumu: “Kā tev iet?” atbildēju “Man trūkst dvēseles laika”. Toreiz strādāju atbildīgu darbu, kur katra diena nesa jaunus izaicinājumus, mājās bija mazs bērns, un, ja fizisko laiku atpūtai vēl varētu atrast, tad pa galvu atslodzes brīžos tik un tā jaucās vai nu darbs vai ģimenes lietas. Tātad rakstniecībai nebija ne iekšējā, ne ārējā laika, bet neapzinātā nepieciešamība to darīt sūrstēja kā pirkstā iedurta skabarga, kas pamazām piepampst un sāp arvien negantāk.

Tieši tādēļ gan apzināti, gan neapzināti turpmākos darba meklējumu līkločos allaž centos atrast to ienākumus dodošo nodarbošanos, kas atstātu ikdienas steigā dvēseles laika sprīdi. To, kurā iznēsāt stāstu vai romāna ieceri. Jo izbrīvēt brīvu brīdi, lai apsēstos un uzrakstītu, ir vieglāk, nekā atrast iekšējās minūtes, lai ieraudzītu debesu atspulgu kanāla ūdenī, savdabīgus mākoņu rakstus vai interesantu svešinieku, kas šķērso ielu, tava radošā būtība ievēroto pārdomātu un pārstrādātu daiļliteratūrā vai bloga rakstā.

Apkārtējie, iztaujājot par manu rakstnieces darbību, bieži uzdod jautājumu – kā tu tā vari: strādāt pilna laika darbu un vienlaikus rakstīt romānus un stāstus. Kur tu atrodi laiku? Tad atbildu, ka laiku rakstīt var atrast vienmēr, svarīgi, lai var atrast laiku domāt, pārdomāt, apcerēt, jā, arī skumt, grimt sentimentā un atkal līst no tā ārā. Tas ir laiks, kuru apkārtējie bieži novērtē kā neko nedarīšanu. Piemēram, svētdienā noteikti ir paveicams tūkstotis sadzīvisku lietu, ko darba nedēļā nevar paspēt, bet es vienkārši sēžu ar kafijas krūzi rokā un skatos kā laukā vējš loka koku galotnes. Un ir tik labi, ja esmu spējusi sevi atturēt no putekļu sūcēja darbināšanas un šīs kafijas pauzes laikā nemokos iekšējos pašpārmetumos par lieki tērētu laiku.

Gadās, ka darbā un mājās darāmo darbu daudzums un steidzamība sagāžas pār tevi ūdenskritumam līdzīgā straumē un stress par šīs steidzamības neiespēšanu neļauj tev iznirt virspusē un kārtīgi ievilkt elpu. Tad apkārtējie pamana tavu sagurumu un saka: “Atpūties! Paņem pauzi!” Jā, dažkārt pietiek, ja to pauzi paņem fiziski, kārtīgi izgulies, sēdi mājās un noskaties kāda seriāla visas sezonas. Droši vien ne tikai radošajiem cilvēkiem, bet pirmām kārtām tieši viņiem ar to nepietiks, jo atpūta nebūs iedevusi dvēseles laiku. Daudzi to apzinās, tādēļ tik populāras ir apzinātības prakses, meditācijas un klusuma retrīti, kuros noteikti svarīgs ir ne tikai ārējais, bet arī iekšējais klusums. Domāju – tas ir tas pats, ko es saucu par dvēseles laiku.

Tie, kas retāk vai biežāk mēdz atrasties klusumā un vienatnē, noteikti zina, ka tas nav viegli. Jo ilgāk esi dzīvojis bez iekšējā klusuma, jo grūtāk ir tad, kad tas jāizdzīvo. Nonākot klusuma joslā, no galvas sāk līst ārā visādas līdz galam neizdzīvotas dusmas, aizvainojumi un nostaļģijas pēc it kā laimīgām pagātnes dienām.

Jau kādu brīdi staigāju ar vēlmi par to uzrakstīt, kad žurnāls “Sestdiena” publicēja Gustava Terzena interviju ar Ingu Rubeni, un viņi sarunājās tai skaitā par iekšējo un ārējo klusumu. “Jā, tas iekšējais troksnis parāda to, cik daudz mēs dzīvojam galvā, un tas iekšējais troksnis ir visi mūsu galvas safabricējumi, ar kuriem mēs dzīvojam un kas mums neļauj pa īstam apklust. (…) Galva rada šausmīgu troksni, tur ir vesels zvēru dārzs iekšā,”[1] saka Inga Rubene. Varbūt tieši bailēs no cīņas ar saviem galvas zvēriem mēs izvairāmies no klusuma? Bet jācīnās būs agri vai vēlu.

Atzīstos, man ir grūti atsākt rakstīt (vienalga, ko) pēc tikko pabeigtas grāmatas. Kad aktīvi rakstu un esmu nospraudusi pabeigšanas termiņus, disciplinēju sevi arī dvēseles laika atrašanas ziņā. Citas izejas nav, šis laiks vienkārši jāatrod. Bet, kad grāmata pabeigta un jāsasteidz pirms tam atliktie darbi, man ar varu jāatrauj sevi no ikdienas rutīnas, lai atkal meklētu savu dvēseles laiku, kurš tik viegli un ātri ir pazaudējams un tik grūti ir atrodams.

Tikai rakstot šīs pārdomas, sāku aptvert, ka, iespējams, manī izveidojies iekšējais brīdināšanas mehānisms, kurš signalizē (sākumā vāri, tad arvien uzstājīgāk) par iekšējā klusuma un dvēseles laika trūkumu. Šie signāli gan ir tikai pirmais solis. Nākamais – tos uzklausīt un uztvert nopietni, vēl nākamais – beigt par šo faktu “cepties”, bet apzināti savu dvēseles laiku meklēt, atrast un pārvērst rakstītā rezultātā. Jo ar laika atrašanu vien nekas nebeidzas, man kā rakstniecei ir jāraksta. Citādi nāksies meklēt jaunu laiku, lai tiktu galā ar “galvas zvēriem”, kuri ēd par to, ka prātā perināto ideju neesmu pārvērtusi stāstā. Jo šodienas debesu atspulgiem, rītdienas mākoņiem un parītdienas cilvēkiem pamazām jāpārtop tekstā un jānonāk uz papīra. Tāda ir rakstnieka būtība, kuru esmu sajutusi kā savu patieso eksistences veidu.

[1] Tukšumu atstāt nevajag. Sestdiena, 20.–26.decembris, 2019.

Ubisunt.lu par stāstu grāmatu “Vēl viena diena”

Latvijas Universitātes lieliskajā literāro tekstu vietnē ubisunt.lu.lv atradu recenziju par savu stāstu grāmatu “Vēl viena diena”. Paldies autorei Beātei Aņiļonītei. Pārpublicēju no ubisunt.lu.

Nejaušība, sakritība un liktenis. Pārdabisks trijstūris, kurā ietilpst arī stāstu grāmata “Vēl viena diena” (“Zvaigzne ABC”, 2017), Janas Veinbergas otrā īsprozas grāmata. Lasītājs varēs iejusties 10 atšķirīgu stāstu pasaulēs, sataustīt mīlestību un tās radītās sāpes, saklausīt vientulību un varbūt sastapt sevi šajā spilgtajā stāstu gammā. Neviens nav perfekts, un tie noteikti nav Janas Veinbergas uzburtie tēli, kuriem ir savi Ahileja papēži.

Dzīve ir tik neizprotama, sarežģīta, pilna dažādu neparedzētu pavērsienu, taču tajā pašā laikā unikāla un apbrīnojama. Tādi ir arī Veinbergas stāsti. Katrs atspoguļo kāda cilvēka dzīvi, viņa iekšējos pārdzīvojumus un jūtu pasauli. Mēs ielecam jaunas sievietes pasaulē, kura ieguvusi diplomu jurisprudencē un ir prasīga māte, taču meita grib bēgt uz Āfriku, pārlecam pie 95 gadus vecās Bellas, kurai ir agorafobija un kurai patīk lasīt romānus par mīlestību, un tad tālāk pie mājas – dzīvas mājas –, kura ievedīs lasītāju savā atmiņu istabā. Šie un arī pārējie stāsti ir neparedzami, lai gan sākotnēji šķiet, ka beigas jau ir uzminētas. Bet beigu nav. Tā ir burvība šajos tekstos – tie atveras un rosina domāt par tēlu nākotni, rosina pašam izdomāt iespējamos scenārijus. Ja mazais ziņkārības velniņš pēc stāsta izlasīšanas ir ieslēdzies, tad autore ir paveikusi savu uzdevumu – veicināt lasītāja interesi un domāšanu. No savas puses varu teikt, ka autorei izdevās.

Autore vedina lasītāju uz domu, ka stāsta Džūlija darbība varētu risināties Amerikas rietumos, spriežot pēc tēlu vārdiem un tā, ka autore zem virsraksta iekavās IR ierakstījusi Improvizācija kantri stilā. Dažos stāstos ir konkrēti noteikta darbības vieta, piemēram, stāstu ciklā Liepājas vecie nami tā ir Liepāja, stāstā Satikšanās – Rīga. Dažos īsākos stāstos vieta vai pat tēla vārds un izskats nav dots, varam izsecināt tikai dzimumu, kas, manuprāt, ir tāpēc, lai uzmanība tiktu pievērsta iekšējai pasaulei, tā brīža sajūtām, nevis ārējiem faktoriem.

Mani ļoti piesaistīja grāmatas ilustrācijas. Pirms katra stāsta ir balta lapa, kuras vidū ir kāds sarkans simbols, radot mazu intrigu par to, kas sagaidāms stāstā. Arī pārējās ilustrācijas lieliski iekļaujas stāstos un veicina iztēli. Un, ja tomēr ilustrācijas iztēli nemodina, tad autores vienkāršā, mazliet sarunvalodas un žargonismu papildinātā, taču tajā pašā laikā tēlainā valoda palīdzēs izprast apslēpto un just līdzi. Smalkā uzmanības pievēršana detaļām, neizplūstot liekvārdībā, pasaka tieši to, ko vajag, un ne vairāk.

Izlasot Janas Veinbergas stāstu grāmatu, nonācu pie atziņas. Kad ir slikti un vēl sliktāk, var kļūt vēl sliktāk. Bet tas nenozīmē, ka kļūs sliktāk. Tā ir tikai iespēja, kuru mēs paši sev radām. Paskaties apkārt: nav pelēku mākonīšu ar zelta maliņām, un pēc lietus ne vienmēr spīd saule. Un tomēr… nav tik slikti.

https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/42864/

Detektīvromānu autore Jana Veinberga iepazīstina ar savu daiļradi

Raksts par manu tikšanos ar lasītājiem Bulduru bibliotēkā pārpublicēts no Jūrmalas mājaslapas. 

Saulainā 12.aprīļa pēcpusdienā Bulduru bibliotēkā pulcējās bibliotēkas lasītāji, darbinieki un kolēģi no citām Jūrmalas Centrālās bibliotēkas filiālēm, lai tuvāk iepazītos ar mūsu novadnieci – stāstu un detektīvromānu autori buldurnieci Janu Veinbergu.

apgriezta_gaiša_maza

Jana Veinberga, pati būdama liela grāmatu lasītāja, rakstīt uzsāka jau agri – pamatskolas gados. Viņas paši pirmie sacerējumi bija dzejolīši, kas tika prezentēti ģimenes lokā izrādītos teatrālos uzvedumos. Vēlme spēlēt teātrī Janai ir saglabājusies vēl šodien, jo viņa aktīvi darbojas Jūrmalas teātrī.

Janai Veinbergai iedvesmu rakstīt dod jebkura nejauša, tomēr likumsakarīga dzīves, apkārtējās vides un, jo sevišķi, cilvēku savstarpējo attiecību norise. Dažreiz ierosmi stāstam dod arī mūzika, kā, piemēram, Soko dziesma “Draņķīga diena” stāstam “Vēl viena diena” no tāda paša nosaukuma stāstu krājuma.

Autorei ir iznākuši divi stāstu krājumi “Nenotikusi mīlestība” (2011.g.)  un “Vēl viena diena” (2018.g.). J.Veinberga stāstu tapšanu salīdzina ar dzejoļu rakstīšanu, tie rodas impulsīvi un visbiežāk pati autore nezina, kā tie atrisināsies. Stāsti ir ļoti atšķirīgi gan tēlu, gan vides, gan situāciju izvēlē, taču tos vieno spēcīga emocionāla stīga – alkas pēc mīlestības un vientulības smeldze. Tie nav stāsti ar noteiktām un laimīgām beigām, bet rosina lasītāju just un aizdomāties par mūsu dzīves pamatvērtībām – mājām, tuvības un mīlestības meklējumiem. Katrs stāsts ir kā neliels mozaīkas gabaliņš, kas kopā veido spilgtu, krāsainu un neatkārtojamu mūsu sadzīves ainu, kur ikviens var iztēloties sevi vai sev pazīstamus cilvēkus, kā arī saskatīt līdzību ar tuvākās apkārtnes vidi. Īpašu kolorītu jaunākajam stāstu krājumam “Vēl viena diena” ir piešķīrusi grāmatas ilustratore grafikas dizainere Krista Anna Kreišmane, kuras vizuālais noformējums lakoniski, bet būtiski papildina stāstos ietverto domu.

Jana Veinberga atzīst, ka pašai ļoti patīk lasīt detektīvromānus, it sevišķi romantiskos. Tādēļ turpmāk viņa ir iecerējusi galvenokārt pievērsties romantisko detektīvu rakstīšanai, kuros līdztekus detektīvintrigas risināšanai būtiska loma būs arī galveno varoņu – vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību tēlojumam. Rakstniece uzsver, ka, rakstot detektīvus, viņa jo īpaši piedomā pie detaļām un sižeta plānojuma, lai nepieļautu kļūdas un nesakritības. J.Veinbergas pirmais detektīvromāns “Liktenīgā atgriešanās” iznāca 2010. gadā, un tā bija arī viņas pirmā publikācija. Nākamais romāns “Klavierkoncerts” izdots 2017. gadā. Tuvākajā laikā pie lasītājiem dosies jaunākais detektīvromāns “Svešais draugs”. Romāna fragmentu pašas autores lasījumā bija iespēja noklausīties tikšanās dalībniekiem.

J.Veinberga ne tikai iepazīstināja ar saviem darbiem un to tapšanas detaļām, bet arī dalījās savās pārdomās un secinājumos par jaunākajām izlasītajām gan latviešu, gan ārzemju autoru grāmatām, par to kā izlasītais ietekmē pašas domas un izjūtas un liek spēcīgi līdzpārdzīvot varoņu likteņiem, raisot visdažādāko emociju gammu.

Ar savām pārdomām par literatūru un dzīvi Jana Veinberga dalās savā interneta emuārā  janaveinberga.wordpress.com, kā arī sociālajos tīklos draugiem.lv un Facebook.

Jūrmalnieki var būt patiesi lepni, ka latviešu stāstu un romānu autores Janas Veinbergas darbi tiek lasīti visā Latvijā un, kas to lai zina, pēc laika tiks tulkoti un izdoti arī citās pasaules valstīs.