Galvas zvēri un debesu atspulgi ūdenī

Pirms diezgan daudziem gadiem es kādam draugam uz jautājumu: “Kā tev iet?” atbildēju “Man trūkst dvēseles laika”. Toreiz strādāju atbildīgu darbu, kur katra diena nesa jaunus izaicinājumus, mājās bija mazs bērns, un, ja fizisko laiku atpūtai vēl varētu atrast, tad pa galvu atslodzes brīžos tik un tā jaucās vai nu darbs vai ģimenes lietas. Tātad rakstniecībai nebija ne iekšējā, ne ārējā laika, bet neapzinātā nepieciešamība to darīt sūrstēja kā pirkstā iedurta skabarga, kas pamazām piepampst un sāp arvien negantāk.

Tieši tādēļ gan apzināti, gan neapzināti turpmākos darba meklējumu līkločos allaž centos atrast to ienākumus dodošo nodarbošanos, kas atstātu ikdienas steigā dvēseles laika sprīdi. To, kurā iznēsāt stāstu vai romāna ieceri. Jo izbrīvēt brīvu brīdi, lai apsēstos un uzrakstītu, ir vieglāk, nekā atrast iekšējās minūtes, lai ieraudzītu debesu atspulgu kanāla ūdenī, savdabīgus mākoņu rakstus vai interesantu svešinieku, kas šķērso ielu, tava radošā būtība ievēroto pārdomātu un pārstrādātu daiļliteratūrā vai bloga rakstā.

Apkārtējie, iztaujājot par manu rakstnieces darbību, bieži uzdod jautājumu – kā tu tā vari: strādāt pilna laika darbu un vienlaikus rakstīt romānus un stāstus. Kur tu atrodi laiku? Tad atbildu, ka laiku rakstīt var atrast vienmēr, svarīgi, lai var atrast laiku domāt, pārdomāt, apcerēt, jā, arī skumt, grimt sentimentā un atkal līst no tā ārā. Tas ir laiks, kuru apkārtējie bieži novērtē kā neko nedarīšanu. Piemēram, svētdienā noteikti ir paveicams tūkstotis sadzīvisku lietu, ko darba nedēļā nevar paspēt, bet es vienkārši sēžu ar kafijas krūzi rokā un skatos kā laukā vējš loka koku galotnes. Un ir tik labi, ja esmu spējusi sevi atturēt no putekļu sūcēja darbināšanas un šīs kafijas pauzes laikā nemokos iekšējos pašpārmetumos par lieki tērētu laiku.

Gadās, ka darbā un mājās darāmo darbu daudzums un steidzamība sagāžas pār tevi ūdenskritumam līdzīgā straumē un stress par šīs steidzamības neiespēšanu neļauj tev iznirt virspusē un kārtīgi ievilkt elpu. Tad apkārtējie pamana tavu sagurumu un saka: “Atpūties! Paņem pauzi!” Jā, dažkārt pietiek, ja to pauzi paņem fiziski, kārtīgi izgulies, sēdi mājās un noskaties kāda seriāla visas sezonas. Droši vien ne tikai radošajiem cilvēkiem, bet pirmām kārtām tieši viņiem ar to nepietiks, jo atpūta nebūs iedevusi dvēseles laiku. Daudzi to apzinās, tādēļ tik populāras ir apzinātības prakses, meditācijas un klusuma retrīti, kuros noteikti svarīgs ir ne tikai ārējais, bet arī iekšējais klusums. Domāju – tas ir tas pats, ko es saucu par dvēseles laiku.

Tie, kas retāk vai biežāk mēdz atrasties klusumā un vienatnē, noteikti zina, ka tas nav viegli. Jo ilgāk esi dzīvojis bez iekšējā klusuma, jo grūtāk ir tad, kad tas jāizdzīvo. Nonākot klusuma joslā, no galvas sāk līst ārā visādas līdz galam neizdzīvotas dusmas, aizvainojumi un nostaļģijas pēc it kā laimīgām pagātnes dienām.

Jau kādu brīdi staigāju ar vēlmi par to uzrakstīt, kad žurnāls “Sestdiena” publicēja Gustava Terzena interviju ar Ingu Rubeni, un viņi sarunājās tai skaitā par iekšējo un ārējo klusumu. “Jā, tas iekšējais troksnis parāda to, cik daudz mēs dzīvojam galvā, un tas iekšējais troksnis ir visi mūsu galvas safabricējumi, ar kuriem mēs dzīvojam un kas mums neļauj pa īstam apklust. (…) Galva rada šausmīgu troksni, tur ir vesels zvēru dārzs iekšā,”[1] saka Inga Rubene. Varbūt tieši bailēs no cīņas ar saviem galvas zvēriem mēs izvairāmies no klusuma? Bet jācīnās būs agri vai vēlu.

Atzīstos, man ir grūti atsākt rakstīt (vienalga, ko) pēc tikko pabeigtas grāmatas. Kad aktīvi rakstu un esmu nospraudusi pabeigšanas termiņus, disciplinēju sevi arī dvēseles laika atrašanas ziņā. Citas izejas nav, šis laiks vienkārši jāatrod. Bet, kad grāmata pabeigta un jāsasteidz pirms tam atliktie darbi, man ar varu jāatrauj sevi no ikdienas rutīnas, lai atkal meklētu savu dvēseles laiku, kurš tik viegli un ātri ir pazaudējams un tik grūti ir atrodams.

Tikai rakstot šīs pārdomas, sāku aptvert, ka, iespējams, manī izveidojies iekšējais brīdināšanas mehānisms, kurš signalizē (sākumā vāri, tad arvien uzstājīgāk) par iekšējā klusuma un dvēseles laika trūkumu. Šie signāli gan ir tikai pirmais solis. Nākamais – tos uzklausīt un uztvert nopietni, vēl nākamais – beigt par šo faktu “cepties”, bet apzināti savu dvēseles laiku meklēt, atrast un pārvērst rakstītā rezultātā. Jo ar laika atrašanu vien nekas nebeidzas, man kā rakstniecei ir jāraksta. Citādi nāksies meklēt jaunu laiku, lai tiktu galā ar “galvas zvēriem”, kuri ēd par to, ka prātā perināto ideju neesmu pārvērtusi stāstā. Jo šodienas debesu atspulgiem, rītdienas mākoņiem un parītdienas cilvēkiem pamazām jāpārtop tekstā un jānonāk uz papīra. Tāda ir rakstnieka būtība, kuru esmu sajutusi kā savu patieso eksistences veidu.

[1] Tukšumu atstāt nevajag. Sestdiena, 20.–26.decembris, 2019.