Divi Ingunas Dimantes romāni augustam

Atvaļinājumā es parasti izlasu daudz grāmatu. Arī šovasar. Kamēr vēl augusts, ir tik patīkami siltajā pēcpusdienas gaisā apsēsties šūpuļkrēslā un iegrimt rakstnieka radītajā pasaulē. Iesaku tādam atpūtas brīdim divas Ingunas Dimantes samērā nesen apgādā Zvaigzne ABC iznākušās grāmatas.

Komjaunietes pūra nauda

Romānu “Komjaunietes pūra nauda” izlasīju, kad bija vēl pavisam svaigs. To var pieskaitīt žanram – romāni par sievietes dzīvi un mīlestību, un, lai gan parasti mani šis žanrs atstāj vienaldzīgu vai kaitina, Ingunas grāmata patīkami pārsteidza. Protams, atbilstoši žanram galvenās varones Māras dzīvē netrūkst sāpīgu brīžu, tomēr viņa nestieg bēdās, nešausta sevi un pasauli, nemeklē vainīgos, bet neatlaidīgi un pati virza savu dzīvi uz priekšu.

Grāmatā ir daudzām sievietēm tuvas un atpazīstamas situācijas – mīlestība, sekss (kurš, izrādās, pastāv arī padomju laikos), dzīvošana kopā ar vīra vecākiem, studijas līdztekus darbam un bērnu audzināšanai, nepieciešamība pārliecināt apkārtējos par augstākās izglītības nozīmi, vīra neuzticība, laulības krīze, domas par šķiršanos, pat tikšanās ar “čekas” vīriem. Tas viss vienā teikumā aprakstīts izklausās gana drūmi, tādēļ lielākais prieks, ka tekstā nav melnas bezcerības, tieši otrādi – brīžiem uzdzirkstī gaišs humors. Grāmatu ir viegli lasīt, bet vienlaikus autore uzdod pārdomu vērtus jautājumus, uz kuriem katrai no mums jārod savas atbildes. Tā ir vienkārši dzīve, kuru ik dienu dzīvojam. Ar saviem priekiem, bēdām un laimes brīžiem.

Skaistuma impērija

Detektīvu cienītājiem, kuri vēlas atkal tikties ar spridzīgi seksīgo Megiju (kriminālromānā “Nāve Kraukļu ciemā” viņa bija prokurore, tagad – kļuvusi par izmeklētāju), jāizlasa jaunākais Ingunas darbs – “Skaistuma impērija”. Man prieks, ka Inguna neseko daudzu seriālu scenāristu paraugam, kur nežēlīgi tiek izjaukti laimīgi pāri, lai tikai varoņi atkal būtu vientuļi un “dabūjami”. Megija joprojām ir kopā ar advokātu Arni Celmu, un attiecībās starp viņiem koši sprēgā jūtu ķīmijas dzirksteles. Ar ķīmiju – kosmētikas ķīmiju – saistīta arī pati detektīvmīkla, kura lasītājam jācenšas uzminēt pirms izmeklētājas Megijas.

Teksta poētika, stāsts vai sižets

Varētu šķist, ka es kā liela žanru literatūras fane, paņemot rokās grāmatu, to vien meklēju kā raitu sižetu, kas ierauj lasītāju aizrautības akacī, liekot šķirt lapu pēc lapas un aizmirst par naktsmieru līdz pēdējā vāka aizvēršanai. Tomēr tā nav gluži taisnība.

Protams, man neapšaubāmi patīk rakstnieki, kas meistarīgi aizved prom no ikdienas realitātes, ievelkot savā realitātē. Jo – lai cik vieglprātīga un nenozīmīga dažiem šķistu žanru literatūra, labu “lappušu šķīrēju” (burtisks tulkojums no angļu page-turner) uzrakstīt nav viegli un ne katram rakstošajam tas padodas.

Bet ir vēl citi rakstnieki, kurus mīlu tikpat ļoti. Tie ir rakstnieki, kuru teksta poētika ir tik fascinējoša, ka man ir vienalga, par ko ir grāmata, esmu gatava to lasīt tikai teksta dēļ vien. Pieļauju, ka katram ir savi rakstnieki, ar kuru tekstiem mēs šādi saslēdzamies. To pierāda kaut vai dedzīgās diskusijas FB grupā “Izcilas grāmatas”. Kas vienam šķiet izcila, otram – nemaz. Un daudzreiz var just, ka lasītājam vienkārši ar attiecīgo tekstu nav izveidojusies “ķīmija”.

Manējie rakstnieki, kuru darbus esmu gatava lasīt teksta dēļ ir Alesandro Bariko, Maikls Kaningems un arī pēdējā laika zvaigzne – Kristofs Onodibio. Katram no šiem autoriem ir darbi, kuru stāsts man ir pilnīgi svešs, bet baudu to tieši teksta poētikas dēļ.

Latviešu rakstniekiem poētika vienmēr bijusi stiprā puse, iespējams, tieši tādēļ vairāki no viņiem rakstījuši (raksta) gan prozu, gan dzeju vai no dzejas pārslēgušies uz prozu un otrādi. Tomēr mans pēdējā laika prieks latviešu literatūrā ir teksta poētikas skaistumam līdzās stāvoši spēcīgi, emocionāli iedarbīgi stāsti. Tādi stāsti ir radīti, piemēram, romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Varbūt vajadzība attīrīt no sevis vēlmi būt supermoderniem vai oriģināliem un doma par to, ka jāpasniedz Latvijas vēsture bez raudāšanas un vaidēšanas, ir spēcinājusi stāstu radīšanu latviešu literatūrā? Ja katrs Noras Ikstenas un Ingas Ābeles darbs mani līdz šim iepriecinājis ar apskaužamu teksta poētiku, sērijas darbos vienkāršie, iedarbīgie stāsti satriec, liek ilgi tos atcerēties un kavēties pie tiem pārdomās.

Savukārt, kritikas ne pārāk atzinīgi vērtēto Paula Bankovska romānu “18” ar prieku lasīju tieši teksta poētikas dēļ. Diemžēl šis laikam ir arī īstais brīdis, lai pateiktu, ka Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance” teksta poētikas un emocionāli spēcīgā stāsta dēļ joprojām nepārspēta atrodas manā grāmatu topa virsotnē. RIP, Paul!

Nomodā

Ja rakstnieka daiļradi ietekmē reālās dzīves notikumi, vai var būt arī otrādi – romānā rakstītais, autora fantāzijā uzburtais sāk īstenoties dzīvē? Karolīnes Ēriksones (“Latvijas Mediji”) romāns “Nomodā” liek lasītājam līdz ar varoni gan izjust sāpīgas šķiršanās pieredzi, gan ieskatīties rakstnieka radīšanas procesa aizkulisēs. Jau no pirmajām lappusēm šī brīžiem psiholoģiski skarbā grāmata iepin varoņus spriedzes pilnā notikumu kamolā, kas atritināties sāk tikai romāna pēdējās nodaļās.

Psiholoģiskās spriedzes romāns

Romāns “Nomodā” (oriģinālnosaukumu varētu tulkot kā “Vērotāja”) ir otrais latviski izdotais zviedru rakstnieces K.Ēriksones darbs. Lai gan viņa sarakstījusi kopā četras grāmatas, tulkošanu un atzinību ieguvušas divas jaunākās (latviski izdots arī romāns “Pazudušie”).

Internetā atrodamas ziņas, ka divu pirmo autores darbu sižeti balstīti reālos notikumos – tie ir par Zviedrijā zināmām vēsturiskām slepkavībām.

Ņemot vērā K.Ēriksones maģistra grādu sociālajā psiholoģijā un interesi par slepkavībām, var izprast romānu stilistiku. Uz latviešu izdevumu vāka rakstīts – “psiholoģiskās spriedzes romāns”, pavīd arī apzīmējums “detektīvs”. Nevaru spriest par romānu “Pazudušie”, bet “Nomodā” ievietošana žanrā pilnīgi noteikti būtu maldinoša. Tādēļ aicinu tos, kuriem nepatīk detektīvromāni, izturēties pret šo grāmatu bez aizspriedumiem. Tajā ir ļoti maz no klasiska detektīva un “psiholoģiskā spriedze” ir daudz precīzāks raksturojums. Lai gan sižets savērpts pietiekami raiti, īstie notikumi pārsvarā risinās varoņu galvās.

Nomodā

Tie, kas piedzīvojuši bezmiegu, zina, ko nozīmē mokošās tumsas stundas, kad nevari iekrist patīkamā aizmirstībā un nezini, ko iesākt ar psihes dēmoniem, kuri, izmantodami nakts klusumu, veikli izlīduši no zemapziņas. K.Ēriksones varone – rakstniece Elēna – pārkārto plauktos grāmatas. Simboliski to var uztvert arī kā dzīves pārkārtošanu, jo Elēnai ir, ko kārtot – šķiršanās no vīra un radošā krīze iespējams ir tikai ūdens virskārta. Tomēr lietas, notikumi, traumas jau no tā nemainās, ja mēs tās tikai pārbīdām no viena plaukta otrā, sakārtojot pēc alfabēta, gadskaitļiem vai krāsām.

Rītos, dienās un vakaros Elēna vēro kaimiņu māju, un šī iesaistīšanās svešās ģimenes dzīvē liek rakstniecei atgriezties pie datora. Tad bezmiegs beidzas un sākas radošais nomods, kas noslēdzas tikai ar gatavā manuskripta izdrukāšanu. Vai viņa apraksta savā fantāzijā radušos tēlus un notikumus, paredz, kas notiks ar kaimiņu ģimeni vai kārto savu dzīvi? Vai varbūt dara visu vienlaikus? To var izprast, tikai izlasot grāmatu līdz beigām.

Ticiet man

JP Delaney romāns “Ticiet man” (apgāds “Kontinents) ir lieliska, aizraujoša lasāmviela psiholoģisko trilleru cienītājiem. Te ir gan neskaitāmi sižeta kūleņi, gan spilgta traumēta varone, kas izmisīgi cenšas atšķirt patiesību no meliem, pati nepārtraukti tēlodama. Divus lieliskus bonusus, kas padara lasīšanu vēl interesantāku, sniedz ieskats galvenās varones Klēras profesijas – viņa ir topoša aktrise – aizkulisēs un notikumu sasaiste ar Bodlēra dzeju. Autora spēlēm ar lasītāju lieliski atbilst grāmatas nosaukums “Ticiet man”, kas romāna gaitā iegūst trīskāršu un pat četrkāršu jēgu.

Kas ir JP Delaney

JP Delaney ir izdotas trīs grāmatas un visas arī tulkotas latviski. Šis nezināmais nodarbina manu prātu, jo anotācijās tiek uzsvērts, ka autoram izdoti arī bestselleri ar citiem pseidonīmiem. Tomēr cilvēks, kas slēpjas aiz pseidonīma JP Delaney ir tikpat noslēpumains, cik viņa psiholoģiskie trilleri. Internetā atrodamas ziņas par vēl vismaz trīs citiem vārdiem un atšķirīgos žanros izdotiem darbiem. Piemēram, Anthony Capella raksta romantiskas komēdijas par Itāliju un ēdienu (cik varu spriest, latviski nav izdotas), tomēr JP Delaney mājaslapā var lasīt, ka arī šis nav autora īstais vārds.

Rakstnieks gan uzsver, ka grāmatas nebūt neesot tik atšķirīgas. Ir gan līdzīgi personāži, gan tēmas. “Es nekad neaizmirstu, ka esmu aicinājis lasītāju doties kopīgā ceļojumā, tādēļ mans gida pienākums ir padarīt šo ceļojumu aizraujošu,” autors raksturo savas attiecības ar lasītāju, kas esot nemainīgas visai viņa daiļradei. Par citiem žanriem grūti spriest, bet JP Delaney tas tiešām izdodas.

Ticēt vai neticēt?

Spēles ar lasītāja ticību rakstītajam JP Delaney uzsāka jau “Mikimoto pērlēs”, kur grāmatas sākumā varēja šķist, ka viss skaidrs, bet tad pamazām tika sabiezinātas aizdomas par to, ka tā gluži viss nav, nodrošinot negaidītu atrisinājumu.

“Ticiet man” lasītājs tiek ievests psiholoģiskā spriedzē no grāmatas pirmās lappuses. Kas ir Klēra? Aktrise, prostitūta, uzticīgas laulības priesteriene? Klēra vienlaikus cenšas izdzīvot Ņujorkā un tikt galā ar bērnības un jaunības traumām, paralēli katru dzīves mirkli uztverot kā aktierspēles skolu. Arī iesaistīšanās maskētā policijas operācijā Klērai lielā mērā ir aktiermeistarības treniņš, un, iespējams, brīžiem viņai pašai tāpat kā lasītājam nav īsti skaidrs, kurā brīdī viņa ir “īsta”, bet kurā – Klēras lomas tēlotāja. Līdz ar to visā grāmatas garumā lasītājam nākas uzdot jautājumu – “ticēt vai neticēt”. Ticēt vai neticēt Klērai, viņas grāmatā aprakstītajām domām (kā zināms, aktierim ne tikai jārīkojas, bet arī jādomā tēlā) un darbībām, ticēt vai neticēt policistiem, ticēt vai neticēt notiekošajam, ja nav skaidrs, kurā brīdī notikumi ir reāli un kurā – inscenēti. Un kurš galu galā ir slepkava?

Bodlēra “Ļaunuma puķes”

Cik daudz gan diskusiju sabiedrībā mēdz raisīties par mākslas darbu ietekmi uz realitāti. Bodlēra sulīgās, tumšiem mājieniem piepildītās dzejas radīšanas laikā tā uzskatīta par draudu. Bet arī mūsdienās cilvēki mēdz pārspriest mākslas saistību ar dzīvi. Vai slepkavnieciska dzeja var stimulēt slepkavības? Vai mākslu ar atsauci uz nāvi un ļaunumu rada ļauni cilvēki un lasa ļauni cilvēki? Iespējams, mums, detektīvu faniem, šie jautājumi šķiet triviāli, tomēr nav noliedzama meistarība, ar kādu JP Delaney izvij ļaunuma puķes un “Ļaunuma puķes” cauri romānam

Stokholmas virtuve

Hannas Lindbergas otrā romāna “Stokholmas virtuve” fokusā ir augstas klases restorānu bizness. Tomēr stāsts nav par ēdienu un tā gatavošanu, bet par cilvēku izmisīgu skrējienu pēc naudas, varas vai slavas. Lai šajā cīņā uzvarētu, ir jānodod pašiem sevi vai jāiznīcina citi, un katrs no varoņiem šo dilemmu risina citādāk.

 

Izmeklē žurnāliste

Tie, kas lasījuši zviedru rakstnieces pirmo detektīvu “Stokholmas fails”, jau pazīst žurnālisti Solveigu Bergu un fotogrāfu (nu jau bijušo) Lenniju Lī, kurus sastopam arī “Stokholmas virtuvē”. Pārējiem tā būs interesanta tikšanās ar kolorītiem, gudriem, ja arī ne vienmēr veiksmīgajiem varoņiem. Tomēr grāmatā nenotiek izmeklēšana divatā. Sižeta līnijas ar Soveigu un Lenniju centrā risinās paralēli un kopā saplūst tikai romāna beigās.

Nesen kāda mana kolēģe rakstniece teica, ka detektīvromānos viņu visvairāk kaitina pāris – stiprais vīrietis un žurnāliste. Var piekrist, ka slikti uzrakstīts teksts un daudzreiz vienveidīgi atspoguļots tēlu pāris var kaitināt, tomēr žurnālistes darbošanās “izmeklētājas” lomā noteikti nav ne rakstnieku izdomājums, ne banalitāte, ne brīnums. Jo žurnālista profesija paredz jaunu, citiem nezinām faktu meklēšanu un atklāšanu, kā arī prasmi uzdot jautājumus un spēju, saņemot atbildes, dzirdēt arī nepateikto un aiz vārdiem paslēpto.

Droši vien varones profesijas izvēli ietekmējis arī tas, ka H.Lindberga pati ir žurnāliste. Katrā ziņā autorei izdevies izteiksmīgs Solveigas tēls un Solveigai izdodas atklāt samudžināto noziegumu mīklu.

“Vieglais” skandināvu detektīvs

Iepriekš, rakstot par Kati Hiekapelto policijas detektīviem, lietoju apzīmējumu skarbais vai raupjais skandināvu detektīvs. Domāju, ka Hannas Lindbergas darbi patiks tiem, kuri skarbo skandināvu detektīvu nemīl. Lai gan “Stokholmas virtuvē” tiek servētas gan nežēlīgas slepkavības, gan griezīgi sāpīgi cilvēkstāsti, grāmatu lasīt ir viegli. Un tas nenozīmē banalitātes vai virspusējību, tas ir kompliments autores stāstnieces meistarībai un spējai veidot tekstu un sižetu, kas, izvezdams cauri tumšiem noslēpumiem un pēkšņiem pavērsieniem, atstāj gaišu pēcgaršu pēc pēdējās lappuses aizvēršanas.

Slepenā dziesma

Krievu rakstnieces Valentīnas Nazarovas romāns “Slepenā dziesma” (oriģinālnosaukums «Девушка с плеером» (Meitene ar pleijeri)) ir kā lielisks stipra dzēriena malks, piesātināts ar bagātu notikumu, emociju, kaislību, ģitāras skaņu, ķērcošu dziedātāju balsu, mīlestības, seksa, alkohola un narkotiku buķeti, kam pa virsu kā ķirsis kokteilī uzsprausts (iespējams?, reāls?) noziegums (i).

Sākot lasīt, nepievērsu uzmanību žanra apzīmējumam un spriedu, ka grāmata būs vairāk psiholoģiska vai sociāla. Jauna meitene Žeņa no Krievijas aizbrauc mācīties Anglijā, bet pēc pāris gadiem pēkšņi vairs neatbild uz māsas Facebook vēstulēm. Viņas jaunākajai māsai Nikai tāpat kā lasītājam iztēlē jau zīmējas ainas ar cilvēktirgotājiem vai citu ko tikpat baisu, kas varētu būt izraisījis Žeņas pēkšņo pazušanu. Patiesība izrādās daudz komplicētāka un pie tās Nika tiek, tikai valdziņu pa valdziņam šķetinot deviņus gadus senu notikumu mudžekli, mēģinot saprast, cik no tā, ko par māsu stāsta notikumos iesaistītie cilvēki, ir patiesība, cik – meli, cik – noklusētais.

Teicama debija

Lai gan 2016. gadā tapušais romāns ir autores debija literatūrā, atlaides dot nav nepieciešams – tas uzrakstīts labi. Dzīvi, pilnasinīgi tēli, kurus var mīlēt, nīst vai saprast, ticama vide (autore studējusi Anglijā) – pilsētiņa Notouna (Nepilsēta?), par kuru varone Nika domā: “Man bija tāda sajūta, ka Notouna bija vieta cilvēkiem, kuri loloja atmiņas par savu pagātni. Jo tagadnes šajā pilsētā nebija”(92.lpp.). Tomēr, cenzdamās ienirt pilsētas iemītnieku atmiņās par pagātni, Nika vienlaikus dzīvo tajā šodien un, šķiet, iemīl šo dīvaino pilsētu.

Lielisks atradums, manuprāt, ir romāna forma. Tas rakstīts kā Facebook vēstules, turklāt katrs ieraksts sākas ar kādu dziesmu no rokmūzikas zelta fonda, kas Nikai šķitusi gadījumam atbilstoša. Turklāt šis laikam ir viens no nedaudzajiem literārajiem darbiem, kur uzsvērtas tikai sociālo tīklu pozitīvās iezīmes. Tie tiešām ir noderīgi.

Izlasīju grāmatu vienā elpas vilcienā, līdzīgi kā autore to rakstījusi. Viņa atzīst, ka uzrakstījusi romānu pusgada laikā un vēlējusies tajā ielikt visu, ko mīl: spraigu intrigu, trillera elementus, mūziku un visu anglisko. Sižets tiešām risinās spraigi, notikums rit aiz notikuma, neļaujot lasītājam ne mirkli atslābt vai garlaikoties.

Interneta avoti liecina, ka romāns bijis starp Krievijas literatūras prēmijas “Nacionālais bestsellers” nominantiem un šogad iznāk otrais V.Nazarovas detektīvromāns “Vēstules no degošās mājas”.

Sex, Drugs, Rock & Roll un Glasto

Viens no būtiskākajiem grāmatas tēliem noteikti ir rokmūzika tāpat kā nozīmīgas ir pārdomas par patiesu radīšanu un mākslas atražošanu. “Lai būtu patiess, nav jābūt skaļam, pat nav nepieciešama ģitāra. (..) Tas ir godīgums – patiesas dziesmas mums liek sajust neviltotas emocijas. Sāpes, dusmas, prieku, kaisli, jebko. (..) Man šķiet, ka cilvēkiem nevajadzētu rakstīt dziesmas, ja viņiem nav nepārvaramas vēlmes runāt, izteikt to, kā viņi jūtas.”

Liela loma romānā ierādīta arī slavenajam Glastonberijas festivālam Tomēr nevajag nobīties, ja jums ir sveši tādi grupu nosaukumi kā Radiohead un The Libertines. Romānu var lasīt kā vienkārši aizraujošu detektīvu, neatverot youtube un nemēģinot noklausīties visas vēstulēs pieminētās dziesmas. Savukārt rokmūzikas faniem tas, iespējams, būs pavisam cits stāsts – cauri dziesmām pretī patiesībai.

Detektīvromānu autore Jana Veinberga iepazīstina ar savu daiļradi

Raksts par manu tikšanos ar lasītājiem Bulduru bibliotēkā pārpublicēts no Jūrmalas mājaslapas. 

Saulainā 12.aprīļa pēcpusdienā Bulduru bibliotēkā pulcējās bibliotēkas lasītāji, darbinieki un kolēģi no citām Jūrmalas Centrālās bibliotēkas filiālēm, lai tuvāk iepazītos ar mūsu novadnieci – stāstu un detektīvromānu autori buldurnieci Janu Veinbergu.

Jana Veinberga, pati būdama liela grāmatu lasītāja, rakstīt uzsāka jau agri – pamatskolas gados. Viņas paši pirmie sacerējumi bija dzejolīši, kas tika prezentēti ģimenes lokā izrādītos teatrālos uzvedumos. Vēlme spēlēt teātrī Janai ir saglabājusies vēl šodien, jo viņa aktīvi darbojas Jūrmalas teātrī.

Janai Veinbergai iedvesmu rakstīt dod jebkura nejauša, tomēr likumsakarīga dzīves, apkārtējās vides un, jo sevišķi, cilvēku savstarpējo attiecību norise. Dažreiz ierosmi stāstam dod arī mūzika, kā, piemēram, Soko dziesma “Draņķīga diena” stāstam “Vēl viena diena” no tāda paša nosaukuma stāstu krājuma.

Autorei ir iznākuši divi stāstu krājumi “Nenotikusi mīlestība” (2011.g.)  un “Vēl viena diena” (2018.g.). J.Veinberga stāstu tapšanu salīdzina ar dzejoļu rakstīšanu, tie rodas impulsīvi un visbiežāk pati autore nezina, kā tie atrisināsies. Stāsti ir ļoti atšķirīgi gan tēlu, gan vides, gan situāciju izvēlē, taču tos vieno spēcīga emocionāla stīga – alkas pēc mīlestības un vientulības smeldze. Tie nav stāsti ar noteiktām un laimīgām beigām, bet rosina lasītāju just un aizdomāties par mūsu dzīves pamatvērtībām – mājām, tuvības un mīlestības meklējumiem. Katrs stāsts ir kā neliels mozaīkas gabaliņš, kas kopā veido spilgtu, krāsainu un neatkārtojamu mūsu sadzīves ainu, kur ikviens var iztēloties sevi vai sev pazīstamus cilvēkus, kā arī saskatīt līdzību ar tuvākās apkārtnes vidi. Īpašu kolorītu jaunākajam stāstu krājumam “Vēl viena diena” ir piešķīrusi grāmatas ilustratore grafikas dizainere Krista Anna Kreišmane, kuras vizuālais noformējums lakoniski, bet būtiski papildina stāstos ietverto domu.

Jana Veinberga atzīst, ka pašai ļoti patīk lasīt detektīvromānus, it sevišķi romantiskos. Tādēļ turpmāk viņa ir iecerējusi galvenokārt pievērsties romantisko detektīvu rakstīšanai, kuros līdztekus detektīvintrigas risināšanai būtiska loma būs arī galveno varoņu – vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību tēlojumam. Rakstniece uzsver, ka, rakstot detektīvus, viņa jo īpaši piedomā pie detaļām un sižeta plānojuma, lai nepieļautu kļūdas un nesakritības. J.Veinbergas pirmais detektīvromāns “Liktenīgā atgriešanās” iznāca 2010. gadā, un tā bija arī viņas pirmā publikācija. Nākamais romāns “Klavierkoncerts” izdots 2017. gadā. Tuvākajā laikā pie lasītājiem dosies jaunākais detektīvromāns “Svešais draugs”. Romāna fragmentu pašas autores lasījumā bija iespēja noklausīties tikšanās dalībniekiem.

J.Veinberga ne tikai iepazīstināja ar saviem darbiem un to tapšanas detaļām, bet arī dalījās savās pārdomās un secinājumos par jaunākajām izlasītajām gan latviešu, gan ārzemju autoru grāmatām, par to kā izlasītais ietekmē pašas domas un izjūtas un liek spēcīgi līdzpārdzīvot varoņu likteņiem, raisot visdažādāko emociju gammu.

Ar savām pārdomām par literatūru un dzīvi Jana Veinberga dalās savā interneta emuārā  janaveinberga.wordpress.com, kā arī sociālajos tīklos draugiem.lv un Facebook.

Jūrmalnieki var būt patiesi lepni, ka latviešu stāstu un romānu autores Janas Veinbergas darbi tiek lasīti visā Latvijā un, kas to lai zina, pēc laika tiks tulkoti un izdoti arī citās pasaules valstīs.

Astotā nakts. Romāns – brīdinājums

Sebastiana Ficeka otrā latviski tulkotā grāmata “Astotā nakts” ir ne tikai dinamisks spriedzes romāns ar bēgšanu, pakaļdzīšanos un minamām / atrisināmām mīklām, bet arī baiss brīdinājums, par ko var izaugt nesaprātīgu cilvēku spēlītes sociālajos tīklos un ārpus tiem.

Romāns “Astotā nakts” (“AchtNacht”) ir pavisam svaigs – 2017.gada marta produkts (šogad S. Ficekam iznācis vēl viens romāns – “Flugangst 7a), un vismaz paša Ficeka mājaslapā nav informācijas, ka tas jau būtu iznācis angliski. Tādēļ latviešu lasītājam dotas īpašas privilēģijas sekot līdzi astotnakts notikumiem gandrīz vienlaikus ar autora Vācijas faniem.

Tava seja TV ekrānā

Kas ir astotnakts? Šķiet to zina visi, kas seko aktualitātēm internetā un sociālajos tīklos, izņemot Benu – tikko no kārtējās grupas izmesto nodzērušos mūziķi, kurš pēkšņi ierauga savu seju milzīgā TV ekrānā. Izrādās, ka tas ir sākums dīvainām medībām uz dzīvību un nāvi, medībām, kurās uzvarētājam tiek piesolīta balva miljonu apmērā. Medījumi ir divi, mednieku – tūkstošiem. Jautājums – kurš šajā spēlītē uzvarēs?

Labais un briesmīgais “croudfondings” un pūļa prieki

Mēs katru dienu dzirdam par viltus ziņām un viltus profiliem, interneta troļļiem un robotiem, kas medī mūsu internetā ievietoto informāciju, bet mums bieži šķiet, ka esam pietiekami piesardzīgi, lai šādas parādības nesagādātu problēmas. Jo interneta labās īpašības atsver trūkumus – mēs varam īsā laikā savākt naudu slimam bērnam vai draugam, mēs varam atrast pazudušu personu, varam sarīkot pēkšņu koncertu uz ielas, varam aicināt cilvēkus paust savu viedokli, varam arī aicināt ielās. Tomēr zibenīgajai informācijas izplatībai var būt arī graujošs efekts – tikpat ātri, kā labās ziņas, var izplatīt arī aicinājumu kādu nogalināt.

Iespējams, mēs noteikti līdz galam pat neaptveram, kādas sekas var nest interneta aktivitātes. Jo pūļa efekts lieliski darbojas internetā, kur, turklāt, var ērti aizslēpties aiz segvārda. Lietojot viltus ziņas un manipulāciju ar informāciju, attēliem un video, var lieliski izveidot cilvēkam tādu tēlu, kādu vien vēlamies, un tikpat lieliski, iedvešot neskaitāmiem skatītājiem / lasītājiem, ka šīs ziņas ir patiesas, varam aicināt viņus nekavējoties rīkoties, ko viņi arī dara. Domāju, ka piesolītā balva ir tikai papildu stimuls, ne galvenais motivators. Galvenais ir tas, ko psihologi zina jau sen – pūlī cilvēkam šķiet, ka viņš ir anonīms un nekad netiks sodīts, lai ko darītu, pūlis var kļūt destruktīvs, jo pārsvaru ņem cilvēku instinkti. Ja pūļa cilvēki domās, ka nogalinot dara labu darbu, viņi nogalinās. Linča tiesas ir pavisam reāls pūļa darbības veids.

S. Ficeks lieliski parādījis, kā pūlis kļūst par daudzgalvainu pūķi, kura rīcību var acumirklī pavērst vienā vai otrā virzienā. Un interneta laikmetā vairs nav vajadzīgs kāds ar skaļu balsi vai karogu. Interneta laikmetā atliek ievietot aicinājumu sociālajos tīklos. Turklāt interneta laikmetā kaujas vairs nenotiek tuvējā laukā, ne tikai informācijas, bet arī cilvēku pārvietošanās ātrums pieaudzis milzīgā apmērā.

Kas notiktu, ja

Lai gan grāmata nav didaktiska, pārāks par raiti savērpto sižetu, manuprāt, ir S. Ficeka romānā ieslēptais aicinājums uzmanīties ar spēlītēm sociālajos tīklos un neīstenot eksperimentus ar cilvēka dabu. Viņš radījis baisu fikciju, kas, jācer, nekad nekļūst par realitāti.