Jana Veinberga, 09.08.2020.
Varētu šķist, ka es kā liela žanru literatūras fane, paņemot rokās grāmatu, to vien meklēju kā raitu sižetu, kas ierauj lasītāju aizrautības akacī, liekot šķirt lapu pēc lapas un aizmirst par naktsmieru līdz pēdējā vāka aizvēršanai. Tomēr tā nav gluži taisnība.
Protams, man neapšaubāmi patīk rakstnieki, kas meistarīgi aizved prom no ikdienas realitātes, ievelkot savā realitātē. Jo – lai cik vieglprātīga un nenozīmīga dažiem šķistu žanru literatūra, labu “lappušu šķīrēju” (burtisks tulkojums no angļu page-turner) uzrakstīt nav viegli un ne katram rakstošajam tas padodas.
Bet ir vēl citi rakstnieki, kurus mīlu tikpat ļoti. Tie ir rakstnieki, kuru teksta poētika ir tik fascinējoša, ka man ir vienalga, par ko ir grāmata, esmu gatava to lasīt tikai teksta dēļ vien. Pieļauju, ka katram ir savi rakstnieki, ar kuru tekstiem mēs šādi saslēdzamies. To pierāda kaut vai dedzīgās diskusijas FB grupā “Izcilas grāmatas”. Kas vienam šķiet izcila, otram – nemaz. Un daudzreiz var just, ka lasītājam vienkārši ar attiecīgo tekstu nav izveidojusies “ķīmija”.
Manējie rakstnieki, kuru darbus esmu gatava lasīt teksta dēļ ir Alesandro Bariko, Maikls Kaningems un arī pēdējā laika zvaigzne – Kristofs Onodibio. Katram no šiem autoriem ir darbi, kuru stāsts man ir pilnīgi svešs, bet baudu to tieši teksta poētikas dēļ.
Latviešu rakstniekiem poētika vienmēr bijusi stiprā puse, iespējams, tieši tādēļ vairāki no viņiem rakstījuši (raksta) gan prozu, gan dzeju vai no dzejas pārslēgušies uz prozu un otrādi. Tomēr mans pēdējā laika prieks latviešu literatūrā ir teksta poētikas skaistumam līdzās stāvoši spēcīgi, emocionāli iedarbīgi stāsti. Tādi stāsti ir radīti, piemēram, romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Varbūt vajadzība attīrīt no sevis vēlmi būt supermoderniem vai oriģināliem un doma par to, ka jāpasniedz Latvijas vēsture bez raudāšanas un vaidēšanas, ir spēcinājusi stāstu radīšanu latviešu literatūrā? Ja katrs Noras Ikstenas un Ingas Ābeles darbs mani līdz šim iepriecinājis ar apskaužamu teksta poētiku, sērijas darbos vienkāršie, iedarbīgie stāsti satriec, liek ilgi tos atcerēties un kavēties pie tiem pārdomās.
Savukārt, kritikas ne pārāk atzinīgi vērtēto Paula Bankovska romānu “18” ar prieku lasīju tieši teksta poētikas dēļ. Diemžēl šis laikam ir arī īstais brīdis, lai pateiktu, ka Paula Bankovska “Sekreti. Pierobežas romance” teksta poētikas un emocionāli spēcīgā stāsta dēļ joprojām nepārspēta atrodas manā grāmatu topa virsotnē. RIP, Paul!
Jana Veinberga 