Teksti

Pavasara vakars postapokaliptiskās noskaņās

Panti. 05.04.2020.

Baltā cepurīte

Par mīlestības dāvanām un mīlestību. Maniem mīļajiem debesīs… 24.11.2019.

Ilūzijas

Svešo pilsētu garāmskrienošās ugunis liek vēlēties izkāpt, paskatīties, kā ir tur, citā dzīvē. Nezin kāpēc šķiet, ka tur jābūt labāk un interesantāk nekā tur, kur mīti tu.

Un tad tu izkāp šajā pilsētā, ieklausies apkārtējās skaņās, vēro cilvēkus ielās, ievēro skaistas vietas, kurām viņi noteikti simtiem reižu dienā iet garām tās pat nepamanot, un tev uz mirkli šķiet, ka dzīve šajā pilsētā noteikti ir laimīgāka nekā citur, ka tai piemīt romantiska, noslēpumaina burvība. Tu ļauj sev tam ticēt, kaut ar veselo saprātu skaidri zini, ka tā ir ilūzija, maldīšanās, un dzīve šeit droši vien ir tikpat skarba vai pat vēl skarbāka. Bet tas jau neliedz tev peldēt šajā ilūzijā un to baudīt. Un kad viena ilūzija ir zudusi, tu meklē atkal jaunas ilūziju pilsētas un vietas. 14.04.2014.

Izsēta dzīve

Mēs izsējam savu dzīvi tūkstoš veidos. Sīkos strīdos un aizvainotā klusēšanā, vecos jokos, mākslīgos smaidos un tukšās pieklājības frāzēs, kafijas krūzēs un cigarešu dūmos, mauriņa frizēšanas un mājas pucēšanas sviedros, lūpu krāsošanas mirkļos un grumbu skaitīšanas raundos, nebeidzamu seriālu minūtēs un sevis šaustīšanas stundās, kavējoša sabiedriskā transporta bezgalībā. Dzīve pazūd pārpildītos autobusos, automašīnu sastrēgumu rindās, nebeidzamos turp un atpakaļ vilcienu braucienos, darba rutīnā, datora ekrānos, interneta dzīlēs, televizora murdoņā, elektrisko ģitāru kaukoņā. Dzenoties pakaļ laikam, mēģinot paspēt uz nepaspējamo un aizsniegt neaizsniedzamo.

Izsēto dzīvi atpakaļ nepļauj. Tādēļ mums tās pietrūkst. Lai vērotu mākoņu ceļu pār jūru, ieelpotu rudens lapu smaržu, soļotu, kur acis rāda, noglāstītu suņa zīdaino spalvu, izdomātu domu līdz galam, izjustu mīlestību un sāpes, radītu gaisa pilis un palaistu tās pa vējam, vērtos zvaigznēs un justu kā neaptveramā priekšā sažņaudzas sirds, raudātu, jau kuro reizi klausoties to pašu smeldzīgo dziesmu. 11.09.2013.

Izmisums

Viņš spēlē un mūzika nes viņu projām, vieglu kā spalviņu. Viņš paceļas pāri cilvēku namiem, pāri mežam, kāpām un jūrai, līdz izzūd skatienam. Viņa pārnāk mājās un pārvērš izmisumu vārdos. Viņa cer, ka vārdi palīdzēs atburt akmens tēlus. 27.02.2012.