Priecājoties par Ernesta Gulbja panākumiem un skatoties French Open finālspēles, beidzot sapratu, kāpēc man tik ļoti patīk tieši teniss un patīk arī skatīties Grand Slam mačus.
Tenisā cīņa tev galvenokārt jāizcīna pašam ar sevi, jo rezultāts lielā mērā atkarīgs no tavas pašpārliecības un koncentrēšanās uz katru sitienu, katru bumbiņas lidojumu, katru izspēli. Jā, protams, ir meistarība un pieredze, tomēr tenisā tavi pasaules rangi var neko lielu arī nenozīmēt. Neko nenozīmē arī minūtes, metri, kilometri un daudz kas cits, kas bieži ir būtisks sportā. Te cīņa katru reizi sākas no jauna un tu vari uzvarēt par sevi rangā daudz augstāku pretinieku vai zaudēt daudz zemākam, ja zaudēsi koncentrēšanos, sāksi nervozēt un vainot savās problēmās bumbas, tiesnešus un raketes, nevis sevi pašu. Tikko tu maksimāli nesakoncentrēsies, tikko sāksi pārdzīvot par iepriekš garām palaistām bumbām un nedomāt par pašreizējo, tikko zaudēsi ticību sev un saviem spēkiem, arī spēle būs zaudēta neatkarīgi no tā, vai esi rangā pirmais vai simtais (protams, pats rangs jau arī ir norāde uz tavu spēju „sevi savākt”).
Teniss – tās ir arī kolosālas emocijas, priecājoties, cik lieliski mūsu Ernests ir „savācies” un sācis spēlēt nopietno, pieaugušo tenisu, beidzis sabrukt pie katra zaudēta punkta vai geima un ākstīties ar rakešu laušanu tā vietā, lai spēlētu tenisu. Tās ir kolosālas emocijas, skatoties, kā savā starpā cīnās divi tenisa „milži” Nadāls un Džokovičs, kuru mērķis nav izbraukt uz otra kļūdām, bet pirmkārt, nekļūdīties pašam, otrkārt, ielikt spēlē sevi visu un treškārt, nospēlēt taktiski gudri.
Es mīlu tenisu, jo tā ir spēle, kurā var redzēt vīriešus raudam. Gan aiz pārdzīvojuma, ka zaudēts, gan aiz emociju pārpilnības, ka uzvarēts. Varētu šķist – kāda starpība Nadālam, vai viņam ir devītais kauss vai nav, tāpat jau astoņi mājās stāv. Bet viņš raud aiz prieka, saņēmis devīto. Un nevis tāpēc, ka uzvarējis Džokoviču, bet tāpēc, ka pārvarējis savas problēmas, savu nevarēšanu, savu nogurumu un tādējādi nokļuvis pie uzvaras.
Un vēl kāda lieta, kuru, manuprāt, vajadzētu mācīties visas pasaules cilvēkiem, kuri iesaistīti pilnīgi jebkādā sacensībā (sāncensībā) ar citiem. Tā ir tenisa etiķete. Uzskatīt otru nevis par ienaidnieku, bet sacensību partneri. Vienmēr paspiest roku pēc spēles, un vienmēr paslavēt otru pa labu spēli (sak, viņš spēlēja ļoti labi, bet es biju labāks. Ko lai dara, tāda ir spēle). Un tas pats jāsaka par līdzjutējiem. Neesmu redzējusi citu sporta veidu, kur skatītāji aplaudē ne tikai savam favorītam, bet par katru izdevušos lielisku sitienu, par katru lielisku izspēli. Skatītāji sumina ne tikai to, kurš uzvar, bet arī to, kurš šajā reizē piekāpies.
Lūk, un tā skatoties un priecājoties par vienreizējām, neatkārtojamām, kolosālām emocijām, es sapratu, kas tenisa spēli vieno ar rakstniecību. Arī te nepieciešama maksimāla koncentrēšanās. Arī rakstot tu nevari domāt par to, kas tev nav iepriekš izdevies vai ar prātu kaut ko funktierēt. Tikai sakoncentrējot emocionālos un garīgos spēkus (šajā gadījumā fiziskie ir mazāk svarīgi), tu vari uzrakstīt romānu, turklāt tādu romānu, kas apmierina ne tikai tevi, bet arī redaktorus un lasītājus. Un arī tās ir vienreizējas emocijas, kad esi pārvarējis savu nevarēšanu, negribēšanu, iekšējās šaubas un nonācis līdz romāna beidzamajai lappusei. Un kur tad vēl emocijas, ieraugot šo savu uzvaru pār sevi drukātu un iesietu vākos.
Jana Veinberga, 10.06.2014.
Jana Veinberga 