Tokijas olimpisko spēļu noskaņās. Vēlreiz par sportu un dzīvi.

Skolas laikā man nepatika nekādas sacensības, jo nespēju saprast vēlmi būt pārākam par citiem. Tādēļ sports, it īpaši profesionālais sports, kurā svarīgi rezultāti un rangi, ilgu laiku atstāja mani vienaldzīgu.

Sports ir kļuvis interesants un sniedz pilnu emociju gammu tikai kopš brīža, kad aptvēru – būtība nav sacensībā ar citiem. Sporta pamatjēga ir cilvēka sacensība pašam ar sevi. Pārvarēt savu nevarēšanu, nogurumu, laika apstākļus, veselības problēmas un pat sāpes, noticēt saviem spēkiem un spējai uzvarēt, noturēt augstu enerģijas un koncentrēšanās līmeni, piemēram, visu spēles laiku, lai cik gara tā būtu, priecāties nevis par pretinieka neveiksmi, bet savu pūliņu labiem rezultātiem.

Tā ir mirkļos un minūtēs sakoncentrēta dzīves kopija, kas parāda, cik liela loma jebkura cilvēka sasniegumos, ir psiholoģiskajai noturībai, ticībai sev un prasmei konsekventi, par spīti visam virzīties uz mērķi. 

Sportistu spēja veltīt visus spēkus un uzmanību vienam lēcienam, skrējienam, metienam, bumbiņas sitienam utt. ir apbrīnojama. Tie, kas to var, ir uzvarētāji. Tie, kuri nodreb pirms šīs nozīmīgās sekundes, ir zaudētāji, lai kādi būtu viņu iepriekšējie sasniegumi un statusi. Turklāt šī cīņa sākas katru reizi no jauna, jo nevienai spēlei, skrējienam vai peldējumam nav melnraksta. Tie notiek šeit un tagad.

Un tieši šo sportista cīņu pašam ar sevi un spēju pārvarēt visas nevarēšanas man kā līdzjutējai ir interesanti skatīties. Šāda cīņa liek līdzpārdzīvot, līdzi just, līdzi priecāties un iedvesmo pašas cīņām savas dzīves jomās.

Vēl viena lieta, ko sports mums māca, ir prasme zaudēt. Nav iespējams uzvarēt katru reizi, visur un vienmēr. Pat tad, ja esi pirmais pasaulē un uzvarējis neskaitāmās sacensībās, pienāk reize, kad kaut kas noiet greizi. Tajā brīdī ir jāmāk nesabrukt, piecelties un turpināt ceļu uz citām virsotnēm. Dažreiz esi ļoti tuvu uzvarai, bet kaut kas nepadodas, pietrūkst pavisam nedaudz. Arī tāds zaudējums ir jāpārvērš ceļā uz nākamo uzvaru. Un vērojot tādu sportistu, kas pēc smagiem zaudējumiem atkal noticējis sev un uzvar, arī mēs mazliet vairāk noticam paši sev un savai spējai piecelties pēc neveiksmes.

p.s. Apsveicami, ka Tokijas olimpisko spēļu laikā aktuāla kļuvusi saruna par sportistu garīgo veselību. Jo psihologa atbalsts noteikti nepieciešams gan zaudētājiem, gan uzvarētājiem, turklāt uzvarētājam bailes no zaudējuma noteikti ir lielākas, nekā tam, kurš virsotnē vēl nekad nav bijis. Starp citu, “ieguglējot” var atrast, ka arī Latvijā ir Latvijas sporta psiholoģijas asociācija, kura dibināta jau 2004.gadā.

Jana Veinberga, 01.08.2021.