Nesen vienā no Facebook grāmatu draugu grupām izvērtās samērā vētraina diskusija par to, vai Latvijā varētu organizēt trīs dienu festivālu detektīvrakstniekiem un viņu lasītājiem, šajā pasākumā arī pasniedzot balvu par labāko detektīvromānu noteiktā laika periodā. Nav jau runa par trīs dienām, bet tāds festivāls noteikti noderētu. Un iespējams – ne tikai detektīviem, bet visai žanru literatūrai.
Kāpēc nerādām reālo literatūras ainu?
Detektīvromāni ir pasaulē otrs visvairāk lasītais žanrs, tūlīt aiz romantiskā romāna, kurš, protams, ir nenoliedzams līderis. Domāju, ka līdzīga situācija ir arī Latvijā, lai gan pieņemu, ka pie mums ļoti daudz lasa arī vēsturiskos un biogrāfiskos romānus, un tā kā latviešu romantiskais romāns tikai tagad sāk attīstīties, tad šajā žanrā vairāk ir tulkotās literatūras.
Vienlaikus nekur nav pazudis arī mūžīgais strīds par to, vai žanru literatūra ir pelnījusi atzinību, kritiķu un pētnieku uzmanību. Tomēr, apskatot interneta avotus, var redzēt, ka daudzās valstīs detektīvromāni un to autori saņem balvas un iekļūst gan žanru literatūras, gan visas literatūras atzinības “īsajos sarakstos”.
Lai gan Latvijas literatūrkritiķu, literatūrzinātnieku un literātu sabiedrība vairs nevar izlikties, ka žanru literatūra nav literatūra vai ka Latvijā žanru literatūras nav, ir skumji, ka joprojām turpinās centieni atdalīt žanru literatūru no pārējās literatūras un pasniegt to, tostarp detektīvus kā zemākas raudzes literāros darbus, kuriem nav vietas balvu pasniegšanas teritorijā, ārzemju tulkotājiem piedāvātajos sarakstos, kritikas apskatos (ar nelieliem izņēmumiem) u.c.
Piemēram, atverot platformas “Latvian Literature” https://latvianliterature.lv/en/writers rakstnieku sadaļu, kurā ir iespēja filtrēt rakstniekus pēc žanriem, kā vienīgais no žanru literatūras tiek piedāvāts fantāzijas žanrs, detektīvu un romantisko romānu šajā sarakstā nav.
Uzreiz vēlos uzsvērt – es šeit nerunāju par valsts naudas piešķiršanu tulkojumiem un vispār par naudu, bet tikai un vienīgi par to, ka, šīs platformas jēga ir parādīt apmeklētājam Latvijas literatūras ainu. Tad rādīsim ainu pilnīgu, visā tās spektrā, nevis sašaurinātu.
Platformas sadaļā “Par mums” rakstīts (mans brīvs tulkojums no angļu valodas), ka platforma izveidota, lai veicinātu Latvijas literatūras atpazīstamību un izplatību ārzemēs (…) “Mēs esam šeit, lai sniegtu daudzveidīgu informāciju par Latvijas autoriem, grāmatām, mūsu izdevniecībām un jaunumiem nozarē.”
Kopējā autoru sarakstā gan ir atrodami tādi detektīvromānu autori kā Andris Kolbergs, Dace Judina-Nīmane un Franciska Ermlere, tomēr ir jāpārzina šo autoru daiļrade, lai saprastu, ka platformā pārstāvēts arī detektīvžanrs. Viesis, kurš vienkārši meklēs autorus pēc žanriem, nespēs iedomāties, ka kāds no platformas autoriem raksta detektīvus.
Rakstnieku sarakstā diemžēl nav ne Rolandas Bulas, ne Maijas Pohodņevas un Modra Pelša, ne Ingunas Dimantes, ne Aijas Mikeles, ne Margaritas Grietēnas (Ingas Jērumas), ne Alda Bukša (kurš vienīgais kā kvalitatīva detektīvromāna (diemžēl bez sīkākas analīzes) autors pieminēts žurnāla “Domuzīme” 2020. gada literatūras apskatā[1]), ne Janas Veinbergas utt. Visus pat nav iespējams nosaukt, tādēļ jau iepriekš atvainojos pārējiem nenosauktajiem latviešu autoriem, kuri pēdējā laikā izdevuši detektīvromānus.
Kad jautāju platformas pārstāvei, kāpēc platformā nav detektīvžanra – viņa izteica klasiskās šaubas – vai tad latvieši raksta labus detektīvus?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešams nopietns katra darba literatūrkritiks izvērtējums atbilstoši žanra specifikai. Tā kā šāda izvērtējuma nav, jautājums nav atbildams. Un tā kā minētie trīs autori platformā ir iekļauti, secināms, ka latvieši tomēr raksta pietiekami labus detektīvromānus, un arguments neiztur kritiku. Tikai – kādēļ mēs to negribam atzīt, nosaucot žanru vārdā un iekļaujot žanru sarakstā?
Otrs pārstāves arguments bija – pasaulē ir ļoti daudz detektīvliteratūras, kādēļ lai kāds gribētu tulkot mūsējo? Interesanta pieeja, ņemot vērā, ka pasaulē vispār ir ļoti daudz literatūras – kāpēc lai kāds gribētu lasīt mūsējo. Tas atgādina klasisko jautājumu jaunam autoram (ar kuru iespējams arī nokaut viņa vēlmi uzrakstīt vēl kādu grāmatu) – pasaulē jau tik daudz sarakstīts, kāpēc tu domā, ka kāds gribēs lasīt tavu jauno grāmatu?
Ja tāpat būtu domājuši somi un zviedri, tad mēs šobrīd neko nezinātu ne par somu, ne zviedru daudzajiem detektīvautoriem. Tomēr ir tieši pretēji – mums plaši pieejami gan tulkotie skandināvu detektīvi (dažādā kvalitātē tāpat kā visas citas grāmatas), vācu detektīvi, islandiešu detektīvi utt. Kāpēc lai mēs gribētu lasīt tos? Tāpēc, ka detektīvromānu faniem patīk lasīt arvien jaunus detektīvromānus, atklāt arvien jaunus autorus un žanra nianses. Esmu pilnīgā pārliecībā, ka liela daļa latviešu detektīvromānu nebūt neatpaliek no tulkotajiem (bet atkal – lai par to spriestu, jābūt profesionālai detektīvromānu literatūrkritikai).
Iespējams, šī attieksme radusies no dažu autoritāšu centieniem arī detektīvromānus un to autorus sadalīt “nopietnajos” un “nenopietnajos” vai augstajos un zemajos. Piemēram, J.Sprindīte un L.Laurušaite rakstā “Baltu literatūras ekspresis” citē Gunti Bereli, kurš esot izteicis nožēlu, ka “latviešu literatūrā esot tikai viens nopietns detektīvu autors”[2] (domāts Kolbergs). Interesanti, kāda būtu šīs “nopietnības” definīcija?
Trūkst profesionālas žanru literatūras kritikas
Arī minētajā Facebook diskusijā izskanēja jautājums: kur tad esot tie “super duper” detektīvromāni, kas jāapbalvo?
1) Tas ir jautājums – kā mēs skatāmies uz balvām? Manuprāt, gada balva vairāk ir par to, kurš ir labākais no šajā gadā sarakstītajiem. Ne jau katru gadu rodas kas ģeniāls. Tomēr tas nenozīmē, ka neviens nav labākais.
2) Tas ir jautājums – kurš un kā to izlemj? Lai pateiktu, ka neviens nav “super duper” un pelnījis balvu, ir jāizlasa un profesionāli jāizanalizē visi šajā laika periodā uzrakstītie darbi. Pagaidām neredzu pierādījumus, ka kāds to būtu izdarījis, jo profesionālas detektīvromānu kritikas latviešu periodikā tikpat kā nav. Nelieli rakstiņi par jaunizdotiem latviešu detektīviem parādās laikrakstā “Konteksts”. Tomēr arī šie rakstiņi ir vairāk “patika-nepatika, aizrāva-neaizrāva” līmenī (ceru, ka jaunā redakcijas vadība šo līmeni uzlabos). Bieži, lasot rakstu par žanru literatūras darbu, ir redzams, ka kritiķis diemžēl pilnīgi nemaz nepārzina žanra specifiku vai neņem vērā žanra mērķi. Par to liecina, piemēram, pārmetumi, ka romantiskajam romānam vai romantiskajam detektīvam ir laimīgas beigas (kas ir žanra obligāts noteikums). Tāpat dažkārt ir sajūta, ka kritikas autors nemīl žanru un raksts vairāk radīts “ķekša” pēc.
Turklāt detektīvromāna kritika ir ļoti grūts žanrs jau tāpēc vien, ka nedrīkst atklāt nevienu atslēgas notikumu, kas ved uz mīklas atrisinājumu.
No savas puses varu teikt lielu paldies Ingum Borovskim par izvērsto mana romāna “Mākoņaina nakts” kritiku (žēl, ka tā palikusi tikai videoformātā). Lai gan kritika diemžēl satur arī dažus “maitekļus”, bija prieks dzirdēt tiešām iedziļināšanos un vispusību, kāda raksturīga šai videokritikai. Kā vienmēr, par visu var diskutēt un argumentēt, tomēr tajā dzirdamās kritiskās piezīmes ir vērā ņemamas un pārsvarā argumentētas, un tieši tādas palīdz autoram uzlabot savu rakstības stilu un liek domāt, kā nākotnē izvairīties no līdzīgām vājajām vietām. Žēl, ka tik profesionāla detektīvromānu kritika Latvijā ir ļoti reti sastopama.
Atgriežoties pie festivāla un balvām
Arno Jundze laikraksta “Konteksts” rakstā par Latvijas literatūras gada balvu (LALIGABA)[3], argumentējot, kādēļ nevar izveidot vairāk nomināciju, atsaucas uz naudas trūkumu.
Domāju, ka žanru literatūras pārstāvji starp nekādu balvu un balvu bez naudas seguma, izvēlētos otro. Latvijas rakstnieki jau ir pieraduši, ka rakstīšana ir hobijs. Un cerības uz situācijas uzlabošanos grauj arī jaunā nodokļu sistēma. Tādēļ būtisks balvā ir pavisam kas cits. Vispirms tādas balvas izveide, tad nominācija un balvas saņemšana nozīmē, ka literārie darbi vispār ir pamanīti, tie ir izvērtēti, un tādējādi tiek popularizēti.
Žanru literatūrai šobrīd iekļauties LALIGABA traucē pašreizējais balvas nolikums, kur teikts, ka “Latvijas Literatūras gada balva ir Latvijas rakstnieku un tulkotāju literārā radošā darba ikgadējā novērtējuma konkurss, kura mērķis ir izcelt, apbalvot un popularizēt mākslinieciski augstvērtīgus, novatoriskus, Latvijas literārajam procesam nozīmīgus, kā arī sociāli, politiski un filozofiski aktuālus literārus autordarbus un literatūrpētniecības darbus, literāru darbu tulkojumus un to autorus”. Katrā žanrā noteikti ir atrodami arī novatoriski darbi, tomēr novatoriskums nekad nav bijis žanru literatūras mērķis. Žanra fani novērtē žanram labi atbilstošus darbus, un novatoriskums pārsvarā tiek sagaidīts ar neizpratni. Tā kā žanru literatūras pamatmērķis ir runāt par cilvēciskām kaislībām un izaugsmi, labā un ļaunā cīņu un vienlaikus izklaidēt lasītāju, tad sociālā, politiskā un filozofiskā aktualitāte var darbam pat traucēt. Turklāt politiskie un sociālie jautājumi mēdz ātri zaudēt aktualitāti, savukārt, viena no detektīvsižeta kvalitātēm ir balstīšanās mūžīgajās vērtībās un līdz ar to nekas mūs netraucē arī šodien lasīt stāstus par Šerloku Holmsu un Agatas Kristi darbus. Līdz ar to – žanru literatūras darbu izvērtēšanai nepieciešami pavisam citi kritēriju, piemēram, raits sižets, lasītāja intereses piesaistīšana no pirmās lappuses līdz pēdējai, kolorīti tēli, līdzpārdzīvojuma raisīšana utt.
Ņemot vērā, ka šobrīd cerības uz žanru literatūras iekļaušanu LALIGABA ir vājas, manuprāt, būtu jāsāk ar atsevišķu žanru literatūras gada balvu, piešķirot tās žanru nominācijās – fantāzija, detektīvs, romantiskais romāns u.c. Un tā kā žanru literatūra ir tautas mīlēta, tai noteikti labāk piestāvētu nevis izsmalcināta apbalvošanas ceremonija šaurā iesvaidīto un uzaicināto lokā ar gudrām runām, bet īstens žanru literatūras festivāls, kurā tiktu pasniegtas balvas, fani varētu satikt vaigā savus iecienītos autorus un iegādāties grāmatas ar atlaidēm, autori dalītu autogrāfus un uzstātos ar jaunāko darbu fragmentiem, interesenti kādā bibliotēkas telpā varētu noklausīties priekšlasījumus, piemēram, par detektīvromāna vēsturi vai attīstību, būtu pieskaņota izklaides programma utt. Vai tad mums trūkst izdomas bagātu pasākumu rīkotāju? Visdrīzāk šādam pasākumam atrastos arī sponsori.
Iespējams, pret šādu pasākumu nespētu palikt vienaldzīgi arī literatūrkritiķi, jo mēdz gadīties, ka kritiķis vai literatūrzinātnieks dienā gudri runā par “augsto literatūru”, bet vakaros zog stundas miegam, lasīdams “krimiķus”, par ko gan nevienam neatzīstas.
Jana Veinberga, 22.08.2021.
[1] Koroševskis, A. Visu gadu grāmatas krāju. Domuzīme Nr.1, 2021., 52.lpp.
[2] Domuzīme, Nr.2., 2021.
[3] Jundze, A. LALIGABA. Lecam pa vecam? Konteksts, Nr.5, 2021.
Jana Veinberga 