Vai rakstniecība Latvijā var būt darbs?

Džeina Ostina sāka intensīvi rakstīt, lai nebūtu jāprecas ar nemīlamu vīru. Žorža Sanda, rakstot uzturēja Šopēnu un savus bērnus.

Lasītas arī neskaitāmas latviešu rakstnieku biogrāfijas par to, kā viņi priecājas par pirmajām publikācijām laikrakstos. Tas ļāva viņiem izdzīvot finansiāli un stimulēja turpināt rakstīt.

Tas, ko gribu te aprakstīt, ir stāsts par rakstnieku publicēšanās iespējām. Šim stāstam ir divas puses – radošā un finansiālā.

Finansiālo jau nedaudz ieskicēju. Tātad pasaulē ir bijusi un droši vien arī tagad pastāv iespēja, ka rakstniecība ir profesija un darbs. Latvijā gan tādai iespējai grūti noticēt. Latvijā drīzāk (pretēji Ostinas gadījumam) vajadzētu izdevīgi apprecēties ar bagātu vīru/sievu, lai otra pusīte tevi uzturētu un tu varētu nodoties radošajam darbam. Zinu dažus dzejniekus, kas strādā reklāmas aģentūrās par tekstu autoriem, mans paziņa, godalgots prozaiķis, strādā par žurnālistu un atzīstas, ka skarbā Latvijas ekonomiskā ikdiena ar Air Baltic, budžetu un citām lietām izsūc garīgos spēkus. Tas atņem vēlmi un spēju uzrakstīt kaut ko radošu. Kādreiz, kad atrados līdzīgā situācijā, teicu: man trūkst ne tik daudz fiziskā, kā dvēseliskā laika. Rakstniekam vajag laiku ne tikai, lai piesēstos pie datora vai rakstāmgalda (kā pierāda vēsture, ir iespējams rakstīt arī kafejnīcā uz salvetes), bet dvēselisko laiku. Tas ir laiks, kad viņš pārstrādā sevī neskaitāmos veidos iegūtos iespaidus un kā bērnu apzināti vai neapzināti iznēsā ideju, līdz tā ir gatava nogulties uz papīra (vienalga, var arī uz salvetes vai tramvaja biļetes). Ja galva ir pilna ar izdzīvošanas aprēķiniem vai smagām, darbā risināmām problēmām, tai nav garīgā laika un arī spēka ģenerēt radošās idejas. Skumji. Tā varam zaudēt vēl vienu talantīgu rakstnieku. Bet varbūt latviešu tautai nevajag? Tāpat kā nevajag tos talantīgos, izglītotos cilvēkus, kas dodas ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm (bet tas jau ir cits stāsts).

Var jau teikt: īsts talants savu ceļu atradīs. Līdz galam šai frāzei nevaru piekrist. Neesmu veikusi pētījumus un apkopojusi statistiku, bet man ir lielas aizdomas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aizmirstībā nogrimis ne viens vien talantīgs rakstnieks, kurš pēc pirmajām spontānajām publikācijām iekāpis ikdienas izdzīvošanas vāveres ritenī un tā arī nav spējis no turienes nokāpt, lai atgrieztos pie radīšanas.

Strādājot tikai par rakstnieku ienākumi nav prognozējami un regulāri. Tie neļauj plānot kārtīgus ikmēneša maksājumus – ne par komunālajiem pakalpojumiem, ne dzīvokli, par kredītiem vispār nerunājot. Pirms vairākiem gadiem Inga Ābele savā literārajā dienasgrāmatā rakstīja, ka viņai nav, kur dzīvot, jo nevar apmaksāt dzīvokli, bet ja dzīvoklis būtu, tajā nebūtu, ko likt iekšā, jo rakstniekam uz kredīta neko nedod. Tomēr mēs varam būt laimīgi, ka Inga ir sīksta. Kamēr vien varēšot nopelnīt maizei, tikmēr rakstīšot. Protams, lai sasniegtu kaut ko vienu, parasti ir jāupurē kaut kas cits. Tas noved pie īsti brandiskas izšķiršanās – kas svarīgāks – bērni un ģimene vai radošais piepildījums. Domāju, ka nebūs daudz tādu, kas izšķirsies par labu pēdējam. Un tā arī nebūtu jābūt.

Šajā ziņā diemžēl nevar arī optimistiski sist sev uz pleca, sakot : „Viss iet uz labu”. Jo grāmatas cilvēki lasa un pērk arvien mazāk. Tad kāpēc gan vajadzīgi vēl jauni rakstnieki un grāmatas? Man ļoti patīk Māra Bērziņa stāsts par paziņas izbrīnu, kad atklājas, ka viņš ir rakstnieks. Vēl un vēlreiz tiek uzdots jautājums: bet ar ko tu nodarbojies, ko dari? Rakstniecība netiek uzskatīta par nodarbošanos. (Starp citu, ļoti labs raksts. Iekopēju to šeit lejā. Pārkopēts no laikraksta “Kultūras Diena”. Uzspiežot uz raksta var redzēt labāk.)

Tas noved pie šī stāsta otras puses – radošās. Lai iegūtu gan finansiālo, gan radošo uzmundrinājumu (un galvenokārt jau radošo), rakstniekam nepieciešamas publikācijas. Tas ir apliecinājums, ka kāds viņa spējas novērtē, tas ļauj spriest, vai autoram veidojas savs lasītāju loks. Tas rakstniekam dod ticību saviem spēkiem un stimulē rakstīt vēl.

Ja neesi gluži cilvēks, kas cep romānu pāris mēnešos, uz savu grāmatu nākas gaidīt samērā ilgi. Var jau teikt, ka par savu naudu vai internetā tagad vari publicēties nepārtraukti. Bet pašpublikācijai nepieciešams finansējums (par tā pieejamību skatīt augstāk), savukārt internets piepildīts tik pilns, ka diez vai šai publikācijai (izņemot tādus portālus kā Satori) būs nopietns svars un daudz lasītāju (ārpus rakstītāja draugu loka).

Kur vēl var publicēties rakstnieks, it īpaši, ja viņš ir tikai sava ceļa sākumā? Bija žurnāls „Karogs”, tagad ir žurnāls „Latvju Teksti (4x gadā, neliels apjoms). Var teikt, ka tas ir milzīgs konkurss uz vienu publikācijas vietu. Kultūras Foruma vairs nav, Kultūras Dienā prozu un dzeju publicē ļoti reti. Nezinu, vai tie ir finansiāli vai kādi citi apsvērumi, bet milzīgas intervijas atvēruma apjomā šīs avīzes veidotājiem acīmredzot ir izdevīgākas par dzejas kopu vai stāstu vienā lappusē. Skumji, bet Brūverim vajadzēja nomirt, lai Kultūras Dienā atkal pēc ilgiem laikiem tiktu publicēta dzeja!!! Kādus stāstus un romānus turpinājumos vēl publicē „Patiesā Dzīve”, „Latvijas Avīze”, šķiet „Ievas Stāsti”. Tas arī viss.

Atzītajiem rakstniekiem tā varbūt arī nav tik liela bēda. Bet kā šajā laukā lai ienāk kāds jaunais, topošais? Jauno autoru seminārs (vai kā nu to tagad sauc). Un tālāk? Var ievērot, ka daži jaunie uzreiz sāk ar grāmatu (piemēram, guvuši atzinību Zvaigznes rīkotajā konkursā). Turklāt parasti tas ir romāns, jo stāstus tagad diez ko nelasot (nesaprotu, kāpēc un vai tiešām). Bet lai uzrakstītu romānu, vajadzīga zināma meistarība. Tas ir tāpat kā, trenējoties skriešanā, uzreiz sākt ar maratonu. Un ja nu jaunais rakstnieks nemaz nav romānists, bet īsts stāstnieks? Vai dramaturgs? Vai dzejnieks? Iespēju publicēt lugas vai dzeju ir vēl mazākas.

Tagad top jauns kultūras žurnāls. Tas varētu daļēji šo situāciju risināt. Tomēr mani māc bažas, ka tas turpinās to pašu norobežošanās situāciju, kāda jau pastāv. Ar radošajām sfērām vai rakstniecību nesaistīti cilvēki neuztver šos kultūras žurnālus par savējiem. Tos nepērk. Arī pārdevēji saka – tie jau ļoti specifiskai auditorijai. Veidojas apburtais loks. Žurnāliem maz lasītāju, tādēļ tie valstij jādotē. Tas savukārt izraisa ar kultūru nesaistītās (kam kultūras procesu valstiska atbalstīšana daudzkārt šķiet lieka greznība) cilvēku daļas jautājumu – kāpēc jādotē, ja mazs lasītāju loks?

Igauņu rakstniece Vīvi Luika rakstā „Kāpēc vajadzīgi rakstnieki” raksta:

„Kultūra nav rotaļlieta, kas noglabāta mazā atvilktnītē un ir zināmas cilvēku grupas spēles laukums, nē, uz kultūras balstās visas mūsu dzīves izvēles, pat ja mēs to nezinām.

Ja mēs vairs nesaprotam mākslas un literatūras valodu, tad mēs nesaprotam arī cilvēkus, ne sevi, ne citus, un atkal esam kļuvuši par barbariem.

Visos laikos ir jautājumi, kas zemapziņā tirda visus attiecīgajā laikā dzīvojošos cilvēkus, taču citu vietā un citiem tos formulē tikai viens cilvēks, rakstnieks.”

Tas nozīmē, ka publikācijas ir nepieciešamas. Bet ja mēs šīs publikācijas ievietojam tikai specializētos žurnālos (kurus liela sabiedrības daļa uzskata par kādiem īpašajiem, ne mums domātiem), mēs veicinām šo nesapratni un sajūtu, ka kultūra ir vienas cilvēku grupas spēles laukums.

Manuprāt, nevajadzētu atdalīt kultūru no pārējās dzīves un dzeju un prozu publicēt iknedēļas žurnālā, kurā parādās visa cilvēka dzīve plašā spektrā (tāds, piemēram, ir žurnāls „Sestdiena”) – gan politika, ekonomika, ikdienas dzīves problēmas, prieki un bēdas, arī izklaide un kultūra. Saprotu, ka mans priekšlikums var šķist nedaudz naivs. Tomēr vienmēr ir labāk mēģināt un domāt risinājumus nekā nedarīt neko. Ja sapņojam tālāk, šādas publikācijas varētu sabiedrībai parādīt, ka latviešu rakstnieki nav nekādi svešinieki un vest cilvēkus atpakaļ pie rakstīšanas. Tas savukārt stimulētu jau rakstošo un topošo rakstnieku radošās gaitas.

Jana Veinberga, 13.08.2011.