Man šovasar bija lielisks atvaļinājums! Ne tikai saules, siltuma un jūras dēļ. Lielisks, jo karstās pēcpusdienas, slēpjoties nojumes ēnā, vadīju kopā ar Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatām (“Nedzeniet pēdas snaiperim” (Lauku Avīze, 2011), “Tumsas inversija” (Lauku Avīze, 2013), “Naida simetrija” (Zvaigzne ABC, 2016) un “Prāgas pastkartes” (Zvaigzne ABC, 2018)).
Pirms šīs vasaras man pat prātā neienāca, ka Latvijā top riktīgi spriedzes romāni ar elpu aizraujošiem sižeta pavērsieniem, slepenajiem aģentiem, snaiperiem un pat sarežģītām šifru mīklām, kuru atšķetināšanas cena ir daudzu tūkstošu cilvēku dzīvība. Romāni, kurus grūti nolikt malā, romāni, kuru varoņiem notici un dzīvo līdzi, romāni, kurus lasot kā izrakumos atsedzas slānis aiz slāņa un aiz šķietamā “vieglās literatūras” plīvura ieraugām cilvēces tumšo vājību nepievilcīgo seju.
Terminoloģijas problēma
Uz to, ka šāda stila grāmatas latviešu literatūrā ir retums, norāda pat terminoloģijas problēma – manuprāt, latviešu valodā nav precīza apzīmējuma žanram, kas filmu nozarē angliski tiek saukts par “action”[1]. Piekrītu, ka te nav tikai “action”, kur uzsvars ir uz skriešanu, vajāšanu, šaušanu un kaušanos visās iespējamās vietās. Maijas un Modra romānos noteikti ir daudz trillera un “Prāgas pastkartēs” – pat kriptoromāna (vismaz šis termins latviešu valodā ir ieviesies veiksmīgi) elementu. Tomēr domāju, ka tas ir vairāk nekā trilleris un vairāk nekā spriedzes romāns, kas laikam tas pats trilleris vien ir. Iespējams, arī citur grāmatizdevēji un autori pārāk neskalda matus par žanru apzīmējumiem un terminoloģiju, jo pat Dena Brauna darbi, ko pie mums pieņemts uzskatīt par īstiem kriptoromāniem, viņa paša mājaslapā tiek saukti par trilleriem. Turklāt mūsdienu žanru literatūrā arvien mazāk ir tīra žanra grāmatu un arvien vairāk miksējumu, jo tas padara grāmatu interesantāku. Savukārt man svarīgi šķiet vismaz paprātot par žanriem un terminoloģiju, jo, piešķirot grāmatai identitāti ar žanru (vai žanru spektru), manuprāt, lasītājs precīzāk zina, ko tajā atradīs un viņu retāk sagaida vilšanās.
Katrs romāns – jauns pakāpiens
Lasot visus četrus autoru dueta romānus pēc kārtas, var iegūt vēl vienu bonusu – kļūt par liecinieku autoru rakstības stila un jau minēto žanru mutāciju attīstībai. Ja “Nedzeniet pēdas snaiperim” ir policijas detektīvs, kurā var baudīt izmeklēšanas procesu policijas humora mērcē, tad “Tumsas inversija” un “Naida simetrija” jau uzrādīja spiegu romāna, trillera un jau pieminētā “action” pazīmes ar milzīgu, visaptverošu blīkšķi “Naida simetrijas” noslēgumā. Pa vidu, protams, vēl mūsu postpadomju un trauslās neatkarības naudas un varaskāres “infekcijas slimību” atsegums, kuram modri seko līdzi starptautiskie drošības uzraugi.
No vienas puses, man mazliet žēl pamestā policijas romāna (“Nedzeniet pēdas snaiperim” galvenais policists Kadiķis nākamajos romānos spiests “pārdzimt” jau pavisam citā statusā), jo arī tādus Latvijā neraksta daudz. Pirmajā romānā ārkārtīgi valdzinošs šķita arī lakoniskais īsteikumu (vienvārda, divvārdu) rakstības stils. Tas bija tik lipīgs, ka pēc romāna izlasīšanas vienubrīd pieķēru sevi domājam tādos īsos teikumos. Iespējams, redaktoriem tāds stils šķita kā trūkums, bet es to uztvēru kā ļoti atbilstošu aprakstītajai videi – policisti, snaiperis – un notikumiem – slepkavības, izmeklēšana. Kad jārīkojas ātri, puķaini izteikties nav laika. Tādi teikumi arī veikli dzen darbību uz priekšu.
Pierodot pie šoka, ka policists diemžēl vairs nav policists, bet ir “persona non grata”, kas spiests sadarboties ar bijušo ienaidnieci, romāns “Naida simetrija” nāk ar jauniem valdzinājuma elementiem. Pirmkārt, burvīgu ķīmiju rada tieši naida simetrija. Būtībā – nevis pati simetrija, bet process, kurā tā pamazām tiek veidota kā lupatu deķītis, ko rada ieaužot vienu neiederīgu gabaliņu blakus otram. Otrkārt, ja grāmatā pat nebūtu spraigā sižeta, kura pieminēšana jau ir atkārtošanās no manas puses, ar milzīgu interesi sekoju līdzi izdzīvošanas mācībām. Nupat pirmoreiz dzīvē biju nelielā izgājienā pa purvu un katrā solī nācās atcerēties tieši epizodes no “Naida simetrijas”.
“Prāgas pastkartes” nenoliedzami abu autoru darbā ienes jaunu kvalitāti. Vispirms jau pieminēto kriptoelementu dēļ, bet ne tikai. Romāns rada brieduma iespaidu. Saistībā ar “pastkartēm” man noteikti jāpiemin grāmatas atvēršanas pasākums, kur klātesošie varēja ielūkoties nopietnajā izpētes darbā, kas paveikts romāna tapšanas laikā un prasījis neatlaidību neiet vieglāko ceļu, spēku, laiku un pat nepieciešamību uzvarēt likteni (tā nosaucu to, kas no mums neatkarīgu apstākļu dēļ mēdz aizlikt kāju priekšā un ir uzvarams tikai ar milzīgu gara spēku).
Romāna sižets aizsākas it kā palēnām, tad vērpjas un savērpjas arvien biezāks, baisāks un raitāks, līdz lasītājam beidzot tiek pamests pa kādam pavedienam, lai viņš kopā ar autoriem varētu priecīgs nodarboties ar kriptomīklu šķetināšanu. Pamazām apjaušot īsto stāsta potenciālu, rodas vienlaikus šausmu sajūta par grāmatā paustā vēstījuma iespējamo patiesumu un bauda par autoru darba pacelšanos uz jauna pakāpiena.
Daži citāti. Bez komentāriem
Nobeigumā trīs citāti, kuriem pieķērās acis un domas, radot vēlmi tos īpaši atzīmēt un saglabāt.
“Skaties apkārt. Apdomā katru soli, paredzi to, kas var notikt. Neuztraucies un nedusmojies, tā tu tikai bezjēdzīgi iztērē spēkus. Tas, kas notiek, ir tikai tavu pareizo vai nepareizo izvēļu rezultāts. Kļūsti par notikumu daļu, nevis vērtē savu attieksmi pret notiekošo.” (Naida simetrija, 177.lpp.).
“Kadiķis (..) prātoja par to, ka cilvēkiem, lai saticīgi dzīvotu, vajadzīgas abiem saprotamas darbības, kuras veicot nav jāsarunājas. Vaļasprieks kā vienojošs faktors – ja pārim ir paveicies. Vīriešus un sievietes, ja gadās kādu laiku pavadīt kopā, parasti vieno tikai sekss, kas tiek pasniegts briesmīgi cēlu jūtu mērcē. Jo vairāk pļāpu un izrādīšanās par jūtām, jo briesmīgāka būs nodevība.” (Naida simetrija, 201.lpp.)
“Naktīs, kad namos iedegās ugunis, viņa pūlējās ieskatīties logos. Izdomāt savus stāstus par cilvēkiem, kuri svinēja vai vilka savu dzīvi. Anna neskatījās televīziju, viņu interesēja tikai realitāte. Cilvēku pētīšana (..) bija kļuvusi par jaunu hobiju.” (Prāgas pastkartes, 300. lpp.)
[1] Nupat gan Zvaigznes ABC mājaslapā, aprakstā par S.Meijeres jauno romānu “Ķīmiķe” atradu terminu “bojeviks” (kas ir tas pats “action”, tikai krievu valodā).
Jana Veinberga
Jana Veinberga 