Izrādās, ka stāsti vairs neesot modē. Tos maz pērkot un lasot. Tagad esot jāraksta tikai romāni. Un pēc iespējas biezāki.
Dīvaini. Man tas šķiet kā ēst tikai gaļu, bet iztikt bez dārzeņiem. Vienveidīga barība diez vai ir veselīga un ātri apnīk.
Kas gan stāstos tik nepievilcīgs? Tos var ātri izlasīt, ātri saprast, kas par lietu, un ar vienu grāmatu dabūt uzreiz vairākus, nevis tikai vienu (kā romānā).
Bet varbūt tas tomēr atkarīgs no pašiem stāstiem, ne žanra? Ja stāsts ir labs, kāpēc to nelasīt? Ja cilvēki vispār lasa, manuprāt, viņiem nepieciešami abi, jo katram ir sava loma.
Stāsts ir kā uzliesmojums. Tas nevar lappusēm ilgi buksēt vienā vietā vai gari aprakstīt varoņu ārējo izskatu. Tam jau ar pirmajām rindiņām jāieved savā aizspogulijā, strauji jāsasmīdina un jāsaraudina lasītājs un pēc tam jāpalaiž vaļā. Lai domā. Kas tas bija? Kā tas attiecas uz mani?
Romāns mūs ilgi vadā pa labirintiem, kamēr nokļūstam līdz beigām. Tajā daudz vairāk prāta, mazāk emociju. Tas ir daudz ilgāks ceļš līdz nonākam galā.
Stāstā autors var vispārinot izpaust to, kas dvēselē sakrājies pēdējā laikā. Tas var būt arī saistītā tekstā aprakstīts ceļojums dvēseles vai prāta labirintos.
Romānā struktūra, attīstība, raitums ir daudz svarīgāks. Diez vai mēs spēsim savā dzīvē izlasīt daudz romānu, kuri uzrakstīti tikai saistītā tekstā bez dialogiem. Jo te galvenais ir sižets — kas notiek. Stāstā ir svarīgi — kā notiek. Tātad noskaņa.
Starp citu, tas ir mīts, ka mums nevajag stāstus. Jo mēs tos klausāmies katru dienu — visīsākais stāsts ir dziesmas teksts. Tautas dziesmas četrrinde.
Es gulu, gulu, man sapnī rādās,
Mans mīļais are man nerunā.
Es sēž pie logu raudādama
Mans mīļais seglo kumeliņ.
Vesela dzīves traģēdija dažās rindiņās.
Jana Veinberga, 24.07.2011.
Jana Veinberga 